Iesaki rakstu: 
Ir atvērti "čekas maisi", un izrādās, ka pilnīgi veltīgi. Gandrīz visi tajos esošie kategoriski noliedz sadarbības faktu ar VDK, nerunājot vēl par kaut kādu vainas sajūtu - neviens taču no "stučīšanas" neesot cietis, nekādu vajāšanu vispār neesot bijis. Un tad es sāku pamazām domās šķetināt šo dīvaino problēmu. Tālāk sekos manas pārdomas, piebildīšu, man nav pilnīgi nekādas pieejas VDK dokumentiem. Esmu gan pārskatījis publicētos "čekas maisus" un tur atradis vairāk nekā 20 man personīgi ļoti labi pazīstamus cilvēkus.
Pirmsākums vajāšanām bija pats vajājamais. Tātad galvenais vainīgais ir viņš - "pats uzprasījās". Tālāk sekoja viena vai vairāku "stukaču" ziņojumi "orgāniem". Un orgāni sāka darboties. Kāds augstāks VDK darbinieks pieņēma lēmumu sākt šo cilvēku vispirms jau novērot. Kā tas tika darīts, jau ir diezgan plaši aprakstīts. Ja novērošanas liecināja, ka cilvēks, kurš "pats uzprasījās", tiešām ir ļoti bīstams, tika uzsāktas vajāšanas. Tas, ko es rakstu, attiecas uz notikumiem pēc 1986.gada, kad vajāšanas, kā tiek apgalvots, vispār neesot notikušas.
Vajāšanu mērķis bija piespiest šo cilvēku pašam saprast, ka viņš domā un rīkojas nepareizi. Šim cilvēkam bija jādodas pie VDK darbiniekiem, visā jāatzīstas, jāsola laboties un jāpiekrīt kļūt par "stukaču". Diemžēl bija daži spītīgie, kuri to nedarīja un turpināja domāt un rīkoties nepareizi. Un tad tika iedarbināts visbriesmīgākais vajāšanu mehānisms - psiholoģiskais terors, un tika pat izmantoti arī psihotronie ieroči. Par šiem ieročiem, kuru oficiāli vispār nav, šobrīd jau ir ļoti daudz publikāciju internetā.
Sekas - cilvēks, kurš turpināja spītēties, izdarīja pašnāvību, sajuka prātā vai gāja bojā "nelaimes gadījumā". Paši VDK darbinieki anonīmās publikācijās apgalvo, ka cilvēka nogalināšana esot bijusi "perebor - pārspīlētība". Vainīgie VDK aģenti par šādu lietu esot sodīti.
Un tagad atbilde uz virsraksta jautājumu - kāpēc neviens nejūtas vainīgs. Un tas ir pareizi - katrs izdarīja tikai kādu mazu "sīkumiņu". Viens pasūtīja vajāšanas, citi "stučīja", citi visu izplānoja, citi organizēja, citi izdarīja "melno darbu". Tātad katrs mazu sīkumiņu, bet pie visa vainīgs ir tieši tas, kurš "pats uzprasījās". Nu kāpēc bija tik spītīgs un negāja "nožēlot" savus grēkus. Dīvaini, bet tieši tā šobrīd visu apraksta arī lieli masu mediji. Visbriesmīgākie mūsdienu noziedznieki ir tie, kuriem izdevās palikt dzīviem. Par viņiem NAV NEVIENAS PUBLIKĀCIJAS!
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
