Kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu, 2. daļa
Ritvars Eglājs27.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sensenos laikos, kad saslimstība ar Ķīnas vīrusu bija divreiz zemāka nekā tagad, tas ir, 9. oktobrī, dalījos savos secinājumos, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu. Nu pienācis laiks toreiz pausto papildināt un precīzēt. Lielākais paldies par to Inārai Randerei, kas pievērsa uzmanību nesenai Ugas Dumpja intervijai “Tvnetā”.
Izlasīju. Lielum lielai daļai var piekrist. Tiesa, pašā sākumā ironisku smaidu izvilināja, ka 21. oktobrī iespiestā intervijā Dumpis uzsveŗ — maskas esot uz noteiktu laiku. Jo 23. oktobrī valdība izlēma, ka uz nenoteiktu. Jāatzīst, klusu prieku viesa, ka galvenais infektologs atkārto, ko esmu teicis mēnešiem. Vispirms, ka saimniecību posta nevis ierobežojumi cīņā pret Ķīnas vīrusu, bet pati sērga un pārāk vāja cīņa pret to:
Svarīgākais ir saprast, ka Covid-19 epidēmijas ierobežošana nodrošina ekonomisku attīstību. Pasaules valstīs, kur epidēmija tiek kontrolēta, iet labāk. Ir šie uzskati, ka par daudz te kaut ko aizver. Ja kaut ko atvērs vaļā, tas nekādā veidā to labklājību neveicinās.
Otrkārt un svarīgāk, kas darāms, lai tiktu vaļā no Ķīnas vīrusa:
Valstis, kuras sekmīgi, pilnībā tiek galā ar epidēmiju, – bloķē robežas. Nevar pilnīgi bloķēt, bet praktiski ierobežo cilvēku kustību pāri robežām. Un, ja cilvēki ierodas, tad viņi tiek ievietoti pašizolācijā, ievērojot stingrus noteikumus. Runa ir par Jaunzēlandi, Austrāliju, Taivānu, Dienvidkoreju, lielā mērā arī par Japānu. Tātad praktiski pārtrauc kustību pār robežām. Un tas strādā... Ir jāsaprot, ka neviens īsti netiek galā ar šo problēmu, izņemot tos, kas slēdz robežas, vai Ķīnu, kas slēdz pilsētas.
Un te sekoja baisākais. Jo nule citētam ir turpinājums:
Eiropas Savienībā savukārt ir tāds politisks lēmums, ka robežas noslēgt nevar. Līdz ar to infekcijas likvidēšana nav iespējama.
Vai sapratāt?! Nav tā, ka oficiālie mūsu veselības sargi (ne Dumpis vien, jo minētais nav nekāda slepenzinātne un notiek informācijas aprite) dara aplamības tāpēc, ka neizprot, kas un kāpēc jādara, lai uzveiktu sērgu. Nē, Viņķele, Kariņš, Dumpis un citi saprot gan, kas darāms — un tīši atteikušies to darīt.
Jo viņu ieskatā 250 saslimušo dienā, vairāk nekā 100 slimnīcā, desmitiem un arvien vairāk rolandu tjarvju un lieņu liepu ir tikai pieļaujamas neērtības, salīdzinot ar šausmām, kādas būtu nonākšana jaunā normālā stāvoklī: brīva iekšzemes dzīve bez sērgas un bez ierobežojumiem, ko sargā vīrusa ievazāšanai slēgtas robežas. Jo viņiem cilvēku veselība un dzīvība ir pieņemama maksa par kalpošanu atvērtu robežu ideoloģijai. Un tas ir baisākais.
Izmantojot pirmā daļā minēto iedalījumu muļķos, līberāļos un gļēvuļos, pēc Dumpja intervijas jāsecina, ka oficiālo mūsu veselības sargu rīcība vairāk balstās līberālismā nekā muļķībā. Bet ko darīt mums, kam tas viss jācieš? Tā kā pienācīgas rīcības trūkuma pamatā nav nezināšana, nav jēgas skaidrot, kas un kāpēc darāms — viņi to zina. Tā kā rīcības pamatā ir nevis epidēmioloģiski, bet polītiski apsvērumi, epidēmioloģiski postošas rīcības maiņai nepieciešams polītisks spiediens. Labāk negaidīt, kad par to parūpēsies sērga.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
