Kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu, 2. daļa
Ritvars Eglājs27.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sensenos laikos, kad saslimstība ar Ķīnas vīrusu bija divreiz zemāka nekā tagad, tas ir, 9. oktobrī, dalījos savos secinājumos, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu. Nu pienācis laiks toreiz pausto papildināt un precīzēt. Lielākais paldies par to Inārai Randerei, kas pievērsa uzmanību nesenai Ugas Dumpja intervijai “Tvnetā”.
Izlasīju. Lielum lielai daļai var piekrist. Tiesa, pašā sākumā ironisku smaidu izvilināja, ka 21. oktobrī iespiestā intervijā Dumpis uzsveŗ — maskas esot uz noteiktu laiku. Jo 23. oktobrī valdība izlēma, ka uz nenoteiktu. Jāatzīst, klusu prieku viesa, ka galvenais infektologs atkārto, ko esmu teicis mēnešiem. Vispirms, ka saimniecību posta nevis ierobežojumi cīņā pret Ķīnas vīrusu, bet pati sērga un pārāk vāja cīņa pret to:
Svarīgākais ir saprast, ka Covid-19 epidēmijas ierobežošana nodrošina ekonomisku attīstību. Pasaules valstīs, kur epidēmija tiek kontrolēta, iet labāk. Ir šie uzskati, ka par daudz te kaut ko aizver. Ja kaut ko atvērs vaļā, tas nekādā veidā to labklājību neveicinās.
Otrkārt un svarīgāk, kas darāms, lai tiktu vaļā no Ķīnas vīrusa:
Valstis, kuras sekmīgi, pilnībā tiek galā ar epidēmiju, – bloķē robežas. Nevar pilnīgi bloķēt, bet praktiski ierobežo cilvēku kustību pāri robežām. Un, ja cilvēki ierodas, tad viņi tiek ievietoti pašizolācijā, ievērojot stingrus noteikumus. Runa ir par Jaunzēlandi, Austrāliju, Taivānu, Dienvidkoreju, lielā mērā arī par Japānu. Tātad praktiski pārtrauc kustību pār robežām. Un tas strādā... Ir jāsaprot, ka neviens īsti netiek galā ar šo problēmu, izņemot tos, kas slēdz robežas, vai Ķīnu, kas slēdz pilsētas.
Un te sekoja baisākais. Jo nule citētam ir turpinājums:
Eiropas Savienībā savukārt ir tāds politisks lēmums, ka robežas noslēgt nevar. Līdz ar to infekcijas likvidēšana nav iespējama.
Vai sapratāt?! Nav tā, ka oficiālie mūsu veselības sargi (ne Dumpis vien, jo minētais nav nekāda slepenzinātne un notiek informācijas aprite) dara aplamības tāpēc, ka neizprot, kas un kāpēc jādara, lai uzveiktu sērgu. Nē, Viņķele, Kariņš, Dumpis un citi saprot gan, kas darāms — un tīši atteikušies to darīt.
Jo viņu ieskatā 250 saslimušo dienā, vairāk nekā 100 slimnīcā, desmitiem un arvien vairāk rolandu tjarvju un lieņu liepu ir tikai pieļaujamas neērtības, salīdzinot ar šausmām, kādas būtu nonākšana jaunā normālā stāvoklī: brīva iekšzemes dzīve bez sērgas un bez ierobežojumiem, ko sargā vīrusa ievazāšanai slēgtas robežas. Jo viņiem cilvēku veselība un dzīvība ir pieņemama maksa par kalpošanu atvērtu robežu ideoloģijai. Un tas ir baisākais.
Izmantojot pirmā daļā minēto iedalījumu muļķos, līberāļos un gļēvuļos, pēc Dumpja intervijas jāsecina, ka oficiālo mūsu veselības sargu rīcība vairāk balstās līberālismā nekā muļķībā. Bet ko darīt mums, kam tas viss jācieš? Tā kā pienācīgas rīcības trūkuma pamatā nav nezināšana, nav jēgas skaidrot, kas un kāpēc darāms — viņi to zina. Tā kā rīcības pamatā ir nevis epidēmioloģiski, bet polītiski apsvērumi, epidēmioloģiski postošas rīcības maiņai nepieciešams polītisks spiediens. Labāk negaidīt, kad par to parūpēsies sērga.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
