Iesaki rakstu: 
Vienā no saviem pēdējiem tvītiem Nacionālās apvienības valdes loceklis un Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks uzrakstīja: „Latviešu bērni tagad nevarēs mācīties un sportot tāpēc, ka padomju laikos iebraukušie kolonisti nevīžo vakcinēties un tagad pārslogo slimnīcas. Tieši tik netaisnīgi.”
Jo vairāk domāju par šiem vārdiem, par kuriem, starp citu, Jānim, visticamāk, būs jāatbild pie izmeklētāja, jo vairāk saprotu, ka Jānis ir atsaldēts deģenerāts, kurš garīgi iestrēdzis 90. gadu vidū un joprojām dzīvo pēc tā laika jēdzieniem.
Sāksim ar to, ko Jānis sauc krievvalodīgos Latvijā par “iebraukušiem kolonistiem”, no kā izriet, ka Jānis nedzīvo brīvā Latvijā, bet gan Padomju Savienības kolonijā. Citas iespējas, kā kolonisti, kas ieradušies no Padomju Savienības, joprojām atrodas savā kolonijā jeb Latvijas teritorijā, nav.
Runājot par kolonistiem, vajadzētu arī saprast, ka lielākā daļa padomju laikā Latvijā iebraukušo tagad ir plus mīnus 70 gadus veci un ir vāji, nabadzīgi un bieži vien vientuļi pensionāri. Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, kolonisti absolūti visos vēsturiskajos gadījumos pārspēja iekaroto koloniju iedzīvotājus gan mentalitātes, gan spēka ziņā. No tā izriet, ka Latvijā dzīvojošais 70 gadus vecais padomju kolonists ir daudz spēcīgāks, bagātāks un, galvenais, daudz gudrāks par Latvijas kolonijas iedzīvotājiem, tai skaitā par pašu Jāni.
Tā kā Jāņa vārdos pārsteidzoši ir nedaudz patiesības (ka diezgan daudz covid slimnieku ir krieviski runājoši), mēģināsim apsvērt iemeslus, kas noveda pie šādas notikumu attīstības. Jo Jāņa prāta līmenis acīmredzami neļauj viņam iedziļināties situācijā un saprast tās rašanās iemeslus. Viņam tāpat kā jebkuram reakcionāram acīmredzot pilnīgi trūkst spēju domāt kritiski.
Īsāk sakot, burtiski pirms pandēmijas un daļēji tās laikā mūsu valsts īstenoja plaša mēroga plānu pilnīgai un galīgai krievu marginalizācijai Latvijā. Valdība krieviem atņēma dzimto valodu izglītības iestādēs, atņēma televīziju krievu valodā, gandrīz pilnībā atbrīvoja politiku no lielākajām krievvalodīgajām figūrām un ar visādu Kaimiņu palīdzību turpina terorizēt Latvijas Pareizticīgo baznīcu. Citiem vārdiem sakot, no krieviem, krievu kultūras un krievu valodas Latvijā palikusi tukša vieta.
Vēlreiz atgādinu, ka visi minētie pasākumi notika burtiski tieši pirms pandēmijas. Tāpēc nav jābūt akadēmiķim, lai saprastu, ka tas ir tikai likumsakarīgi, kā pandēmijas laikā krievi izturēsies pret pilnīgi visu, ko dara valdība, ņemot vērā visus tos priekus, kas viņiem nācies piedzīvot pēdējo 3-4 gadu laikā.
Zinot, ka diezgan liela daļa valsts iedzīvotāju ir neticami skeptiski noskaņoti pret varas iestādēm, valsts vadība varēja atrast daudz veidu, kā izveidot draudzīgu dialogu ar krievvalodīgajiem vismaz pandēmijas laikā. Bet valsts vadība ne tikai nolemj neveidot dialogu, bet dara visu, lai pārliecība par vakcināciju krievu vidū būtu vairākas reizes zemāka nekā jebkur citur.
Ir daudz iemeslu, kāpēc vakcinācija Latvijā izgāzusies, taču ir arī vairāki iemesli, kāpēc tieši krievu vidū vakcinācijai ir vislielākā neuzticība.
Pirmkārt, tas ir prezidents Levits un visi politiķi, kurus prezidents paņēma priekšā. Tie uzskata, ka kritiski svarīga informācija par vakcināciju nav vismaz daļēji jāsniedz iedzīvotājiem, tostarp krievu valodā.
Otrkārt, tā ir absolūti neticamu sakritību virkne, kas notika, īstenojot valsts meroga reklāmas kampaņu krievu valodā ar Kasparu Gorkšu. Vairāk par to šeit:
https://pietiek.com/raksti/stasta_par_nejauso_vakcinesanas_reklamu_kludu_gali_neiet_kopa/
Treškārt, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc tieši tagad, pandēmijas vidū, bija nepieciešams slēgt LTV 7 kanāla krievvalodīgo spārnu, vienu no neitrālākajiem un profesionālākajiem krievvalodīgiem kanāliem valstī. Varēja taču gudrāk izdarīt - pagaidīt līdz vakcinācijas beigām un pēc tam aizvērt. Īpaši ņemot vērā, ka kanāls bija ļoti lojāls vakcinācijai un antivakcinācijas neliešus nereklamēja. Bet nē, nolēmām nedarīt gudri, nolēmām darīt kā vienmēr.
Ņemot to visu vērā, varam izdarīt pamatotu secinājumu, ka valdība gan pirms pandēmijas, gan tās laikā dara visu, lai milzīga daļa krieviski runājošo cilvēku Latvijā pilnībā ignorētu valdības vakcinācijas centienus. Ja godīgi, tad esmu izbrīnīts, ka starp vakcinētajiem Latvijas iedzīvotājiem vispār ir tik daudz krievu.
Taču Jāni šī situācija neizbrīna. Turklāt Jānis uzskata, ka pašreizējā traģiskā situācijā racionālākais risinājums ir pāriet uz pensionāru pazemošanu. Jo Jānis ir pārliecināts, ka, izlasījis šo tvītu, katrs nevakcinētais krievvalodīgais Latvijā ka zibens skries uz vakcinācijas centru, lai pierādītu Jānim, ka nav kolonists.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
