Iesaki rakstu: 
Vērojot Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta Roberta Fūrmaņa publiskās “virtuves” aktivitātes LĀB prezidentes Ilzes Aizsilnieces virzienā, šī visnotaļ riebīgā un vienlaikus tik latviski pazīstamā situācija uzjundīja... absolūti subjektīvas bērnības atmiņas. Atļaušos ar tām padalīties. Esmu uzaugusi ārstu ģimenē, līdz ar to – gluži kā mūsu pašreizējais veselības ministrs, māku iešpricēt:)) un, pirms bērnībā darīju to krustmātei, vingrinājos uz zāģu skaidām pildīta lācīša.
Mans tēvs Guntis Bite bija mikroķirurgs, savulaik dibināja Latvijā pirmo Mikroķirurģijas nodaļu un būtībā aizsāka pilnīgi jaunu nišu Latvijas medicīnā. Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis&Co bija viņa skolnieki.
Manu tēvu sagrāva sistēma un daudzu tā laika mediķu (īpaši ķirurgu) ierastais “stresa noņemšanas komplekts” - alkohols un sievietes. Savukārt mana mamma ir joprojām praktizējoša ginekoloģe.
Uzaugu ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā, šis uzskates līdzeklis anatomijas studijām toreizējiem studentiem bija jāsarūpē pašiem. Konkrētais eksemplārs, šķiet, bija paklusām un tumsiņā izrakts vecos vācu kapos...
Manu vecāku profesija, kuras neiztrūkstošs elements bija arī profesionālās vides pārstāvju sarunas mūsu blokmājas dzīvoklīša virtuvē, “traumu” un “gaiļu” ārstu un māsu istabās, zināmā mērā ir mans bērnības rūdījums.
Esmu redzējusi savu tēvu un viņa kolēģus pēc padsmit stundu garām operācijām un zinu, ka patiešām izcili ārsti spēj izdarīt teju pārcilvēcīgas lietas. Operācijas laikā viņi ir plūsmā šī vārda vistiešākajā nozīmē, un ir pilnīgi vienalga, kāds sociālais statuss ārpus operācijas zāles ir tobrīd uz galda esošajam.
Taču vienlaikus... tikpat labi zinu, ka nav lielāku ciniķu par ķirurgiem un arī pārprasts “Dieva sindroms” un izteikta paštaisnība nav mīts, bet ārsta profesijas visai bieži sastopama blakne. Īpaši tiem, kas tajā ir tālu no izcilības.
Jo, kā jebkurā jomā, izcili ir tikai daži. Un tiem – ak, cik cilvēcīgi... – ir vesels bars skauģu, kas mēģina uz tiem pakāpties, vērpj aizmuguriskas intrigas, bloķējas grupējumos utt. “Kliķu sistēma” Latvijas medicīnā bija mana tēva un viņa līdzgaitnieku laikā un ir joprojām. Tāpat kā cieši klātesošā un brīžiem visai tuvā partnerības deja ar farmācijas industriju.
Īsi sakot, visas šīs ainiņas un arī vēlākie draugu un paziņu-ārstu tēli uzzibsnīja prātā, lasot “fūrmaņaktivitātes.” Gluži kā Kentridža “ēnu teātris.”
Ilze Aizsilniece ir mans labs draugs un arī ģimenes ārste nu jau vairāk nekā 25 gadus. Esmu ar viņu kopā kāpusi/gājusi kalnos – bijusi situācijās, kur esības esence tiek izgriezta ar vīlēm uz āru un izlikšanās nav iespējama.
Es Ilzei vienmēr esmu uzticējusies un uzticos arī tagad, jo šajos 25 gados esmu pārliecinājusies, ka atšķirībā no daudziem savas profesijas pārstāvjiem viņa spēj lietas – arī veselību – skatīt kontekstuāli, ne vispārpieņemtu “vadlīniju” bieži visai šaurajā mērogā.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad daudzi tā saucamie iepriekš pieņemtie fakti un patiesības ir saļodzījušās, neviens no mums šobrīd nezina, kā ir pareizi, jo tas vienkārši nav iespējams. Kaut ticu, ka Fūrmanim&Co ir pārliecība, ka viņi zina.
Šī brīža globālais agregātstāvoklis ir nenoteiktība, un vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru nenoteiktībā, ir holistiska un sinerģiska pieeja jebkuram procesam. Arī veselībai un veselības pratībai. Ilzei tāda ir bijusi vienmēr, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd viņu sit – jo īpaši tie, kam tuvs ierastās “kastes” ietvara rāmējums.
Mediķi – tikpat labi kā es, uzaugusi ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā līdzās Heses “Stikla pērlīšu spēlei” un Džeka Londona kopotajiem rakstiem, - zina, ka vienīgā noteiktā un zinātniski negrozāmi patiesā lieta šajā pasaulē ir nāve. Fakts, ka mēs visi/mūsu fiziskie ķermeņi ir mirstīgi.
Diemžēl, tā vietā, lai to atcerētos, novērtētu un šajā fiziskajā ķermenī sev atvēlēto laiku pavadītu atbildīgi; tā, lai šo pasauli, vidi ap sevi un arī sevi pašu padarītu labākus, mēs bieži darām pilnīgi pretējo, uzvedoties kā datorsimulācijas jeb filmas Free Guy personāži, nevis būtnes, kas uz šīs planētas apveltītas ar šķietami visaugstāko saprātu.
Manuprāt, Ilze Aizsilniece būtu patiešām izcila veselības ministre. Gribētos domāt, tieši tāds ir “fūrmaņplāns,” uzsākot šo dīvainu sakritību pildīto kampaņu paralēli Daniela Pavļuta demisijas pieprasījumam.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
