Iesaki rakstu: 
Vērojot Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta Roberta Fūrmaņa publiskās “virtuves” aktivitātes LĀB prezidentes Ilzes Aizsilnieces virzienā, šī visnotaļ riebīgā un vienlaikus tik latviski pazīstamā situācija uzjundīja... absolūti subjektīvas bērnības atmiņas. Atļaušos ar tām padalīties. Esmu uzaugusi ārstu ģimenē, līdz ar to – gluži kā mūsu pašreizējais veselības ministrs, māku iešpricēt:)) un, pirms bērnībā darīju to krustmātei, vingrinājos uz zāģu skaidām pildīta lācīša.
Mans tēvs Guntis Bite bija mikroķirurgs, savulaik dibināja Latvijā pirmo Mikroķirurģijas nodaļu un būtībā aizsāka pilnīgi jaunu nišu Latvijas medicīnā. Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis&Co bija viņa skolnieki.
Manu tēvu sagrāva sistēma un daudzu tā laika mediķu (īpaši ķirurgu) ierastais “stresa noņemšanas komplekts” - alkohols un sievietes. Savukārt mana mamma ir joprojām praktizējoša ginekoloģe.
Uzaugu ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā, šis uzskates līdzeklis anatomijas studijām toreizējiem studentiem bija jāsarūpē pašiem. Konkrētais eksemplārs, šķiet, bija paklusām un tumsiņā izrakts vecos vācu kapos...
Manu vecāku profesija, kuras neiztrūkstošs elements bija arī profesionālās vides pārstāvju sarunas mūsu blokmājas dzīvoklīša virtuvē, “traumu” un “gaiļu” ārstu un māsu istabās, zināmā mērā ir mans bērnības rūdījums.
Esmu redzējusi savu tēvu un viņa kolēģus pēc padsmit stundu garām operācijām un zinu, ka patiešām izcili ārsti spēj izdarīt teju pārcilvēcīgas lietas. Operācijas laikā viņi ir plūsmā šī vārda vistiešākajā nozīmē, un ir pilnīgi vienalga, kāds sociālais statuss ārpus operācijas zāles ir tobrīd uz galda esošajam.
Taču vienlaikus... tikpat labi zinu, ka nav lielāku ciniķu par ķirurgiem un arī pārprasts “Dieva sindroms” un izteikta paštaisnība nav mīts, bet ārsta profesijas visai bieži sastopama blakne. Īpaši tiem, kas tajā ir tālu no izcilības.
Jo, kā jebkurā jomā, izcili ir tikai daži. Un tiem – ak, cik cilvēcīgi... – ir vesels bars skauģu, kas mēģina uz tiem pakāpties, vērpj aizmuguriskas intrigas, bloķējas grupējumos utt. “Kliķu sistēma” Latvijas medicīnā bija mana tēva un viņa līdzgaitnieku laikā un ir joprojām. Tāpat kā cieši klātesošā un brīžiem visai tuvā partnerības deja ar farmācijas industriju.
Īsi sakot, visas šīs ainiņas un arī vēlākie draugu un paziņu-ārstu tēli uzzibsnīja prātā, lasot “fūrmaņaktivitātes.” Gluži kā Kentridža “ēnu teātris.”
Ilze Aizsilniece ir mans labs draugs un arī ģimenes ārste nu jau vairāk nekā 25 gadus. Esmu ar viņu kopā kāpusi/gājusi kalnos – bijusi situācijās, kur esības esence tiek izgriezta ar vīlēm uz āru un izlikšanās nav iespējama.
Es Ilzei vienmēr esmu uzticējusies un uzticos arī tagad, jo šajos 25 gados esmu pārliecinājusies, ka atšķirībā no daudziem savas profesijas pārstāvjiem viņa spēj lietas – arī veselību – skatīt kontekstuāli, ne vispārpieņemtu “vadlīniju” bieži visai šaurajā mērogā.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad daudzi tā saucamie iepriekš pieņemtie fakti un patiesības ir saļodzījušās, neviens no mums šobrīd nezina, kā ir pareizi, jo tas vienkārši nav iespējams. Kaut ticu, ka Fūrmanim&Co ir pārliecība, ka viņi zina.
Šī brīža globālais agregātstāvoklis ir nenoteiktība, un vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru nenoteiktībā, ir holistiska un sinerģiska pieeja jebkuram procesam. Arī veselībai un veselības pratībai. Ilzei tāda ir bijusi vienmēr, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd viņu sit – jo īpaši tie, kam tuvs ierastās “kastes” ietvara rāmējums.
Mediķi – tikpat labi kā es, uzaugusi ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā līdzās Heses “Stikla pērlīšu spēlei” un Džeka Londona kopotajiem rakstiem, - zina, ka vienīgā noteiktā un zinātniski negrozāmi patiesā lieta šajā pasaulē ir nāve. Fakts, ka mēs visi/mūsu fiziskie ķermeņi ir mirstīgi.
Diemžēl, tā vietā, lai to atcerētos, novērtētu un šajā fiziskajā ķermenī sev atvēlēto laiku pavadītu atbildīgi; tā, lai šo pasauli, vidi ap sevi un arī sevi pašu padarītu labākus, mēs bieži darām pilnīgi pretējo, uzvedoties kā datorsimulācijas jeb filmas Free Guy personāži, nevis būtnes, kas uz šīs planētas apveltītas ar šķietami visaugstāko saprātu.
Manuprāt, Ilze Aizsilniece būtu patiešām izcila veselības ministre. Gribētos domāt, tieši tāds ir “fūrmaņplāns,” uzsākot šo dīvainu sakritību pildīto kampaņu paralēli Daniela Pavļuta demisijas pieprasījumam.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
