Iesaki rakstu: 
Vērojot Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta Roberta Fūrmaņa publiskās “virtuves” aktivitātes LĀB prezidentes Ilzes Aizsilnieces virzienā, šī visnotaļ riebīgā un vienlaikus tik latviski pazīstamā situācija uzjundīja... absolūti subjektīvas bērnības atmiņas. Atļaušos ar tām padalīties. Esmu uzaugusi ārstu ģimenē, līdz ar to – gluži kā mūsu pašreizējais veselības ministrs, māku iešpricēt:)) un, pirms bērnībā darīju to krustmātei, vingrinājos uz zāģu skaidām pildīta lācīša.
Mans tēvs Guntis Bite bija mikroķirurgs, savulaik dibināja Latvijā pirmo Mikroķirurģijas nodaļu un būtībā aizsāka pilnīgi jaunu nišu Latvijas medicīnā. Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis&Co bija viņa skolnieki.
Manu tēvu sagrāva sistēma un daudzu tā laika mediķu (īpaši ķirurgu) ierastais “stresa noņemšanas komplekts” - alkohols un sievietes. Savukārt mana mamma ir joprojām praktizējoša ginekoloģe.
Uzaugu ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā, šis uzskates līdzeklis anatomijas studijām toreizējiem studentiem bija jāsarūpē pašiem. Konkrētais eksemplārs, šķiet, bija paklusām un tumsiņā izrakts vecos vācu kapos...
Manu vecāku profesija, kuras neiztrūkstošs elements bija arī profesionālās vides pārstāvju sarunas mūsu blokmājas dzīvoklīša virtuvē, “traumu” un “gaiļu” ārstu un māsu istabās, zināmā mērā ir mans bērnības rūdījums.
Esmu redzējusi savu tēvu un viņa kolēģus pēc padsmit stundu garām operācijām un zinu, ka patiešām izcili ārsti spēj izdarīt teju pārcilvēcīgas lietas. Operācijas laikā viņi ir plūsmā šī vārda vistiešākajā nozīmē, un ir pilnīgi vienalga, kāds sociālais statuss ārpus operācijas zāles ir tobrīd uz galda esošajam.
Taču vienlaikus... tikpat labi zinu, ka nav lielāku ciniķu par ķirurgiem un arī pārprasts “Dieva sindroms” un izteikta paštaisnība nav mīts, bet ārsta profesijas visai bieži sastopama blakne. Īpaši tiem, kas tajā ir tālu no izcilības.
Jo, kā jebkurā jomā, izcili ir tikai daži. Un tiem – ak, cik cilvēcīgi... – ir vesels bars skauģu, kas mēģina uz tiem pakāpties, vērpj aizmuguriskas intrigas, bloķējas grupējumos utt. “Kliķu sistēma” Latvijas medicīnā bija mana tēva un viņa līdzgaitnieku laikā un ir joprojām. Tāpat kā cieši klātesošā un brīžiem visai tuvā partnerības deja ar farmācijas industriju.
Īsi sakot, visas šīs ainiņas un arī vēlākie draugu un paziņu-ārstu tēli uzzibsnīja prātā, lasot “fūrmaņaktivitātes.” Gluži kā Kentridža “ēnu teātris.”
Ilze Aizsilniece ir mans labs draugs un arī ģimenes ārste nu jau vairāk nekā 25 gadus. Esmu ar viņu kopā kāpusi/gājusi kalnos – bijusi situācijās, kur esības esence tiek izgriezta ar vīlēm uz āru un izlikšanās nav iespējama.
Es Ilzei vienmēr esmu uzticējusies un uzticos arī tagad, jo šajos 25 gados esmu pārliecinājusies, ka atšķirībā no daudziem savas profesijas pārstāvjiem viņa spēj lietas – arī veselību – skatīt kontekstuāli, ne vispārpieņemtu “vadlīniju” bieži visai šaurajā mērogā.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad daudzi tā saucamie iepriekš pieņemtie fakti un patiesības ir saļodzījušās, neviens no mums šobrīd nezina, kā ir pareizi, jo tas vienkārši nav iespējams. Kaut ticu, ka Fūrmanim&Co ir pārliecība, ka viņi zina.
Šī brīža globālais agregātstāvoklis ir nenoteiktība, un vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru nenoteiktībā, ir holistiska un sinerģiska pieeja jebkuram procesam. Arī veselībai un veselības pratībai. Ilzei tāda ir bijusi vienmēr, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd viņu sit – jo īpaši tie, kam tuvs ierastās “kastes” ietvara rāmējums.
Mediķi – tikpat labi kā es, uzaugusi ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā līdzās Heses “Stikla pērlīšu spēlei” un Džeka Londona kopotajiem rakstiem, - zina, ka vienīgā noteiktā un zinātniski negrozāmi patiesā lieta šajā pasaulē ir nāve. Fakts, ka mēs visi/mūsu fiziskie ķermeņi ir mirstīgi.
Diemžēl, tā vietā, lai to atcerētos, novērtētu un šajā fiziskajā ķermenī sev atvēlēto laiku pavadītu atbildīgi; tā, lai šo pasauli, vidi ap sevi un arī sevi pašu padarītu labākus, mēs bieži darām pilnīgi pretējo, uzvedoties kā datorsimulācijas jeb filmas Free Guy personāži, nevis būtnes, kas uz šīs planētas apveltītas ar šķietami visaugstāko saprātu.
Manuprāt, Ilze Aizsilniece būtu patiešām izcila veselības ministre. Gribētos domāt, tieši tāds ir “fūrmaņplāns,” uzsākot šo dīvainu sakritību pildīto kampaņu paralēli Daniela Pavļuta demisijas pieprasījumam.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
