Iesaki rakstu: 
Vērojot Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta Roberta Fūrmaņa publiskās “virtuves” aktivitātes LĀB prezidentes Ilzes Aizsilnieces virzienā, šī visnotaļ riebīgā un vienlaikus tik latviski pazīstamā situācija uzjundīja... absolūti subjektīvas bērnības atmiņas. Atļaušos ar tām padalīties. Esmu uzaugusi ārstu ģimenē, līdz ar to – gluži kā mūsu pašreizējais veselības ministrs, māku iešpricēt:)) un, pirms bērnībā darīju to krustmātei, vingrinājos uz zāģu skaidām pildīta lācīša.
Mans tēvs Guntis Bite bija mikroķirurgs, savulaik dibināja Latvijā pirmo Mikroķirurģijas nodaļu un būtībā aizsāka pilnīgi jaunu nišu Latvijas medicīnā. Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis&Co bija viņa skolnieki.
Manu tēvu sagrāva sistēma un daudzu tā laika mediķu (īpaši ķirurgu) ierastais “stresa noņemšanas komplekts” - alkohols un sievietes. Savukārt mana mamma ir joprojām praktizējoša ginekoloģe.
Uzaugu ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā, šis uzskates līdzeklis anatomijas studijām toreizējiem studentiem bija jāsarūpē pašiem. Konkrētais eksemplārs, šķiet, bija paklusām un tumsiņā izrakts vecos vācu kapos...
Manu vecāku profesija, kuras neiztrūkstošs elements bija arī profesionālās vides pārstāvju sarunas mūsu blokmājas dzīvoklīša virtuvē, “traumu” un “gaiļu” ārstu un māsu istabās, zināmā mērā ir mans bērnības rūdījums.
Esmu redzējusi savu tēvu un viņa kolēģus pēc padsmit stundu garām operācijām un zinu, ka patiešām izcili ārsti spēj izdarīt teju pārcilvēcīgas lietas. Operācijas laikā viņi ir plūsmā šī vārda vistiešākajā nozīmē, un ir pilnīgi vienalga, kāds sociālais statuss ārpus operācijas zāles ir tobrīd uz galda esošajam.
Taču vienlaikus... tikpat labi zinu, ka nav lielāku ciniķu par ķirurgiem un arī pārprasts “Dieva sindroms” un izteikta paštaisnība nav mīts, bet ārsta profesijas visai bieži sastopama blakne. Īpaši tiem, kas tajā ir tālu no izcilības.
Jo, kā jebkurā jomā, izcili ir tikai daži. Un tiem – ak, cik cilvēcīgi... – ir vesels bars skauģu, kas mēģina uz tiem pakāpties, vērpj aizmuguriskas intrigas, bloķējas grupējumos utt. “Kliķu sistēma” Latvijas medicīnā bija mana tēva un viņa līdzgaitnieku laikā un ir joprojām. Tāpat kā cieši klātesošā un brīžiem visai tuvā partnerības deja ar farmācijas industriju.
Īsi sakot, visas šīs ainiņas un arī vēlākie draugu un paziņu-ārstu tēli uzzibsnīja prātā, lasot “fūrmaņaktivitātes.” Gluži kā Kentridža “ēnu teātris.”
Ilze Aizsilniece ir mans labs draugs un arī ģimenes ārste nu jau vairāk nekā 25 gadus. Esmu ar viņu kopā kāpusi/gājusi kalnos – bijusi situācijās, kur esības esence tiek izgriezta ar vīlēm uz āru un izlikšanās nav iespējama.
Es Ilzei vienmēr esmu uzticējusies un uzticos arī tagad, jo šajos 25 gados esmu pārliecinājusies, ka atšķirībā no daudziem savas profesijas pārstāvjiem viņa spēj lietas – arī veselību – skatīt kontekstuāli, ne vispārpieņemtu “vadlīniju” bieži visai šaurajā mērogā.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad daudzi tā saucamie iepriekš pieņemtie fakti un patiesības ir saļodzījušās, neviens no mums šobrīd nezina, kā ir pareizi, jo tas vienkārši nav iespējams. Kaut ticu, ka Fūrmanim&Co ir pārliecība, ka viņi zina.
Šī brīža globālais agregātstāvoklis ir nenoteiktība, un vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru nenoteiktībā, ir holistiska un sinerģiska pieeja jebkuram procesam. Arī veselībai un veselības pratībai. Ilzei tāda ir bijusi vienmēr, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd viņu sit – jo īpaši tie, kam tuvs ierastās “kastes” ietvara rāmējums.
Mediķi – tikpat labi kā es, uzaugusi ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā līdzās Heses “Stikla pērlīšu spēlei” un Džeka Londona kopotajiem rakstiem, - zina, ka vienīgā noteiktā un zinātniski negrozāmi patiesā lieta šajā pasaulē ir nāve. Fakts, ka mēs visi/mūsu fiziskie ķermeņi ir mirstīgi.
Diemžēl, tā vietā, lai to atcerētos, novērtētu un šajā fiziskajā ķermenī sev atvēlēto laiku pavadītu atbildīgi; tā, lai šo pasauli, vidi ap sevi un arī sevi pašu padarītu labākus, mēs bieži darām pilnīgi pretējo, uzvedoties kā datorsimulācijas jeb filmas Free Guy personāži, nevis būtnes, kas uz šīs planētas apveltītas ar šķietami visaugstāko saprātu.
Manuprāt, Ilze Aizsilniece būtu patiešām izcila veselības ministre. Gribētos domāt, tieši tāds ir “fūrmaņplāns,” uzsākot šo dīvainu sakritību pildīto kampaņu paralēli Daniela Pavļuta demisijas pieprasījumam.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
