Iesaki rakstu: 
Neraugoties uz kriminālprocesiem, no kuriem vismaz viens – un visnopietnākais – par spīti prokuratūras spiedienam uz policiju vēl joprojām nav izbeigts, bēdīgi slavenais Šveices jurists Rūdolfs Meroni jau pāris dienas atrodas Latvijā, tiekas ar sev svarīgiem cilvēkiem gan savā Ķīpsalas rezidencē, gan Ventspilī, un neizskatās, ka viņš uztrauktos par tiesībsargāšanas iestāžu interesi. Jautājums – kā tas iespējams?
Atgādināšu – augustā apritēs jau gads, kopš Rīgas apgabaltiesa oficiāli atņēma Šveices juristam viņa ilgus gadus apsaimniekotās, bet, pareizāk sakot, ar prokuratūras paklusu piekrišanu izsaimniekotās mantas glabātāja tiesības. Visu šo laiku viņš ir sekmīgi ņirgājies gan par Valsts materiālajām rezervēm, kam uzticēta mantas pārņemšana, gan par tiesu un vismaz daļu no prokuratūras darbiniekiem.
Tagad R. Meroni, it kā nekas nebūtu bijis, pēc ļoti ilga pārtraukuma atgriežas Latvijā „kārtot lietas”, - un neviens par to oficiāli neliekas ne zinis, neraugoties uz to, ka nebūt ne visi kriminālprocesi, kas sākti saistībā ar daudzmiljonu izsaimniekotāja rīcību, ir izbeigti.
Visi zina skandalozo stāstu par to, kā marta beigās kriminālpolicijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē izbeidza kriminālprocesu, kas pagājušā gada sākumā bija sākts “par, iespējams, nelikumīgām darbībām” ar arestēto Aivara Lemberga ģimenes mantu un kura ietvaros pilsonis R. Meroni bija „uzskatāms par personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess”.
Nu jau bēdīgi slavenā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas galvenā inspektore Veronika Čuprika, acīmredzami pildot kādas augstākstāvošas personas rīkojumu, kriminālprocesu izbeidza, jo nemaz neesot noticis noziedzīgs nodarījums un visiem tikai esot šķitis, ka R. Meroni ieķīlājis arestēto mantu.
„Tagad tikai no Ģenerālprokuratūras ir atkarīgs, vai tā uzskatīs par pamatotu V. Čuprikas lēmumu izbeigt kriminālprocesu un par tiesiskiem - inpektores centienus neatklāt tos argumentus, ar kādiem viņa ir spējusi nesaskatīt noziedzīgu nodarījumu R. Meroni rīcībā ar, iespējams, pat simtus miljonu eiro vērto mantu,” – tā toreiz varēja lasīt Pietiek publikācijā.
Tagad ir acīmredzams, ka atšķirībā no kriminālprocesa ierosināšanas laika viss ir nokārtots arī visos prokuratūras līmeņos, - kriminālprocesa izbeigšanas sakarā nav atskanējis ne pīkstiens. Taču vēl interesantāk ir tas, ka vēl viens kriminālprocess teorētiski varētu nopietni apgrūtināt Šveices juristu, ja mēs dzīvotu tiesiskākā valstī, - tas ir par ļoti moderno naudas atmazgāšanas un līdzekļu legalizēšanas tēmu, un šo kriminālprocesu līdz šim nav izdevies izbeigt.
Tas gan ir „līdz šim”, - var diezgan viegli prognozēt, ka jurista šajās dienās notikušo tikšanos rezultātā atrašanās vietu varētu mainīt zināmi finanšu līdzekļi, un rezultātā R. Meroni izsaimniekotās mantas atlikumu atdošanu varēs mierīgi pavilkt garumā vēl gadu vai pat ilgāk.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
