Kāpēc politiķi nespēj saprasties ar līdzcilvēkiem un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā?
Gvido Salinieks14.05.2023.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Ja mēs vēlamies pasniegt infomāciju, kura nav gluži ikdienas saziņas līmenī ikkatram, tad visi droši vien piekritīs, ka mēs vēlētos, lai šī informācija būtu skaidra un nepārprotama ideālā gadījumā ikvienam klausītājam. Nu un, ja tomēr īsti nav skaidrs, tad pajautāt, lai pastāsta mazliet citādāk - vienkāršāk! Mums taču ir jāsaprot, ko mums kāds saka?
Jautāt, kad nezini, nav stulbuma pazīme! Kratīt galvu, dodot mājienu, ka saprati, bet nesaproti, - tā gan ir stulbuma pazīme! Gadījumā, ja runātājs zina, par ko viņš runā, tad paskaidrot to elementāriem vārdiem cilvēkam, kuram piedēvē lieliskas komunikācijas spējas, nudien nebūtu grūti. Pareizi? Šāda pieeja tiešām raksturotu efektīvu komunikāciju, nevis tukšu vervelēšanu. Tukšu? Kā nu ne! Ja neviens nesaprot, par ko runātājs runā, tad tas ir tas pats, kas bļaut tukšā metāla mucā un cerēt, ka kāds tur Ķīnā Tevi sadzirdēs un sapratīs.
Tomēr ideāla pasaule neeksistē! Nu, teiksim, piemēram, valdība, ministri, deputāti, celtnieki vai jebkurš cits. Tiem, kuri pasniedz informāciju, ir jāiemācās pasniegt informāciju tā, lai nevienam nerastos šaubas vai neizpratnes pilni jautājumi par pateikto. Mēs visi dzīvojam un strādājam savā vidē. Mums sabiedrībā ir ļoti daudz dažādas jomas un amati.
Palūgšu Jūs turpinājumā mazliet ieslēgt iztēli un, iespējams, pasmieties pie sevis. Vai mēs varam iedomāties sabiedriskā transporta kontrolieri, kurš/a runātu kā mūsu valdības vadītājs - premjerministrs? Nē! Bet vai pēc izteiksmes veida un līmeņa mēs varam iedomāties veikala kasieri kā ministru, kurš uzrunātu savu tautu vienkāršiem saprotamiem teikumiem visiem? Noteikti!
Vai mēs varam iedomāties kādas mācību stundas skolotāju, kurš runātu kā mūsu esošais prezidents - Levits? Pēdējais būtu reāla katastrofa iekš mūsu tā jau neefektīvās izglītības sistēmas. “Iedzīvotāju pārstāvji” (vismaz kā viņi paši sevi dēvē) šķietami uzjautrinās par mums - sabiedrību. Mani, Tevi, tiem, kas Tev apkārt. Ja mēs, tauta, nesaprotam, kādu no augstākā līmeņa vadītājiem un valsts pārvaldē “nodarbināto” galvgaļa, tad, redz, mēs esam lohi? Nu tā daļa no viņiem noteikti tā domā!
Ja mēs piekrītam faktam, ka efektīva komunikācija ir tikai un vienīgi tad, kad klausītājam ir nodota ziņa, ko viņš saprot, tad kāpēc mums valdībā un Saeimā ir tik daudz tirliņi, kuri tautai neatšifrējamā formulējumā sarežģi vienkāršu domu tā, ka pat žurnālisti nesaprot viņu kvankšķēšanu? Tas tāds trends? Mode? Vai vienkārši viņu pašu stulbums un vāju komunikācijas spēju pierādījums?
Komunikācija nepārprotami nav vienkārša lieta, ņemot vērā, ka mēs katrs esam citādāks, un tieši tādēļ mūsu vadībai un politiskajai elitei jau nu gan vajadzētu spēt runāt tautai saprotamā valodā (kā piemēru paņemsim izglītības un zinātnes ministres bravūrīgo komunikāciju “no augšas” ar skolotājiem streika laikā). Specifiska komunikācija ir katrā nozarē, katrā darba vietā. Tomēr politiķi vismaz teorētiski pārstāv tautu, un, ja viņi runā ar tautu politiķu valodā, tad KĀ un KAD viņi iedomājas rast jelkādu risinājumu mūsu problēmām? Nekā un nekad! Kā jau to redzam!
Redziet, mēs neesam lohi. Lohi ir viņi - tie, kas izmanto savu “darba valodu”, sarunājoties ar mums - tautu. Mums, tautai, darba valoda arī ir tik dažāda - IT valoda, mūziķu valoda, zinātnieku valoda, ķīmiķu valoda, un, protams, arī vienkāra ikdienas ļautiņu valoda mājās, uz ielas vai tirgū.
Pagriežam šo otrādi. Ja mēs ar saviem līdzcilvēkiem runāsim valodā, kuru viņi nesaprot, kā piemēram, inženieris runās savā valodā ar IT speciālistu un otrādāk. Diez kas nesanāks, ne, ja nepielāgosies viens otram? Tātad mēs ikdienā spējam viens ar otru šādā vai tādā veidā komunicēt - saprasties ar līdzcilvēkiem. Kāpēc politiķi to nespēj un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā? Manuprāt, tas liecina par viņu katastrofālajām komunikācijas spējām un neatbilstību tautas pārstāvniecībai, nevis mūsu stulbumu un nepiemērotību lemt par sevi, kā viņi reizums apgalvo!
Ja šie nekompetentās komunikācijas meistari, “pārstāvot tautu”, nespēj izteikties pat saviem iedzīvotājiem saprotamā valodā, tad kā viņi iedomājas mūs, Latviju, veiksmīgi pārstāvēt uz globālās skatuves?
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
