Kāpēc politiķus velk uz dārgiem pulksteņiem kā mušas uz s... čupu: laikrāžu perversā un aizraujošā pasaule

Protams, tīra bezjēga - bet kāpēc tā nedomā tie miljoni cilvēku, no kuriem katrs šos tūkstošus, bet dažs pat simttūkstošus un miljonus tērē, tā pat briesmīgākajos krīzes laikos pārvēršot mehānisko rokaspulksteņu industriju par vienu kaitinoši plaukstošu nozari? Kāpēc arī mūsu pašmāju Ušakoviem, Šleseriem, Lembergiem, Buroviem, pat visvisādām Sprūdēm un pārējiem vēlme pēc šāda laikrāža pārsit jebkuru politisko piesardzību? Un kāpēc jau atkal kārtējais sevi par politiķi uzskatošais indivīds ir glupi iekritis tieši dārga laikrāža dēļ? Pacentīšos paskaidrot, jo par šo tēmu šo to zinu.

Par ko viņi lāga nemaksā...

Vispirms tiksim skaidrībā ar to, par ko viņi nemaksā vispār vai nemaksā gandrīz neko, iegādājoties mehānisko rokaspulksteni no „augstākā plaukta", kur cenas tiešām tikai sākas ar četrciparu summām.

Pirmkārt, viņi nemaksā par to, ka „augstākā plaukta" rokaspulkstenis viņiem rādīs precīzu laiku. Ja personiskā efektivitāte cilvēkam ir pāri visam un viņš vēlas būt precīzs līdz sekundei, šāds pulkstenis nav domāts viņam. Lieki teikt arī, ka simtreiz dārgāks pulkstenis jums nerādīs simtreiz vairāk laika.

Mobilais telefons laika rādīšanas funkciju veiks daudz uzticamāk, bet, ja nu ar to ir par maz, var taču nopirkt par pārsimt eiro kādu nebūt „Casio" elektronisko laikrādi, kas dažas reizes diennaktī uztver absolūti precīzā laika signālu no pasaulē sabūvētajiem raidītājiem un piedevām kalpo par barometru, altimetru, hronometru, termometru, modinātāju un ko tik vēl ne. Un - staigājiet laimīgi! Ja laikrādim ir saules baterijas, tad - arī gandrīz vai mūžīgi.

Otrkārt, pretēji izplatītajam uzskatam salīdzinoši gandrīz nekas netiek maksāts arī par materiāliem. Korpuss no baltā, rozā, dzeltenā zelta, platīna, pat pallādija un kā tik vēl ne - tas, protams, izklausās un reizēm arī izskatās jauki, taču no tiem daudzajiem tūkstošiem, kas ir kopējā kārtīga pulksteņa cena, zelta vai platīna korpusa vērtība ir tikai nedaudzi procenti. Aritmētika ir diezgan nepielūdzama lieta.

Treškārt, neko briesmīgi daudz cilvēks nemaksā arī par zīmolu - ja iegādājas kaut ko no tā paša augstākā plaukta, kur ir vieta tādiem cienījamiem vārdiem ar pamatīgu vēstuli un mūslaiku sasniegumiem kā Patek Philippe, Breguet, Vacheron Constantin, Blancpain, Audemars Piguet, Ulysse Nardin, IWC, Girard Perregaux, A. Lange & Söhne, Parmigiani Fleurier, Jaeger-LeCoultre, Franck Muller, Arnold & Son, Bedat & Co., F.P.Journe, Jaquet Droz, Piaget un Glashutte Original, jā, arī Rolex galu galā (ir gan vēl vesela varza tiešām izcilu mūslaiku jaunuļu, bet to uzskaitīšana aizņemtu vai veselu lappusi).

Protams, ja ir runa par dažiem plauktiņiem zemāk - tiem, kur atrodas visādi brīnumi, kam priekšā un pakaļā uzspiesti pazīstamu modes namu un citu slavenu zīmolu nosaukumi (no Armani līdz Bvlgari), - tad par šī līmeņa laikrāžiem gan kārtīgi tiek maksāts tieši par zīmolu un druscīt arī par dizainu, jo tāds pats verķis ar tādām pašām „iekšām", tikai bez skanīgā nosaukuma maksās vairākkārt lētāk.

... un par ko jūs MAKSĀJAT

Jā, bet, ja reiz viss iepriekš minētais neko īpašu nav vērts, kas tad ir tas, par ko tādu Šleseru vai Lembergu aplaupa gaišā dienas laikā (un viņš vēl ar prieku ļaujas aplaupīties), pieprasot neskaitāmus tūkstošus par iepakotu zobratu un atsperu kaudzīti, kas ik dienu kaut kur kaitinoši pazaudē dažu labu vērtīgu sekundi, bieži vien ir pasmaga un gandrīz vienmēr - ļoti un ļoti vārīga?

Pavisam īsā atbilde ir - viņš maksā par statusu, ko reizēm dod un reizēm atkal nedod šāds uz rokas locītavas uzlikts verķis (jo zinošu cilvēku acīs nekas nepadara indivīdu tik smieklīgu kā superdārgs pulkstenis, kas absolūti neatbilst viņa reālajam stāvoklim sabiedrībā, - tad jau labāk pievilkt baltas zeķes pie uzvalka vai uzlipināt firmas zīmi uz saulesbriļļu stikla stūrīša).

Savukārt šo statusu dziļākajā būtībā ir radījis darbs, ko nedaudz maniakāli noskaņoti ļaudis ir ieguldījuši un turpina ieguldīt, cenšoties sasniegt nesasniedzamo vai vismaz tam maksimāli tuvoties, turklāt to darot ar metodēm, kas nedaudz atgādina, teiksim, mēģinājumu uzkāpt Everestā, staigājot tikai uz rokām vai varbūt pārvietojoties nekā citādi kā tikai kūleniski. Un, otrkārt, jāmaksā arī par viņu apsēstību šim Everestam pietuvoties kaut par vēl vienu solīti. Jancīgu vīziju, citiem vārdiem sakot.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mehānisko pulksteņu industrija ne tikai Šveicē vien ik gadu iegulda fantastiskus naudas, prāta, izpētes un darba resursus, lai tikai tās jaunākie izstrādājumi būtu par pieckapeiku pārāki par iepriekšējiem. Sacensību „disciplīnu" nemaz tik daudz nav: ir iespējams cīkstēties precizitātes paaugstināšanas, jaunu funkciju izstrādes un apvienošanas vienā pulkstenī, tad vēl jaunu materiālu ieviešanas un mehānismu uzlabošanas jomā - jā, un tas lielos vilcienos arī viss.

It kā šķiet pavisam nedaudz - bet tikai līdz brīdim, kamēr sākat iedziļināties vai kaut nedaudz aizdomāties. Un tātad - jau palūkošanās uz visnotaļ parasta rokaspulksteņa mehānismu liek nedaudz pabrīnīties par to, kā gan nezināmie čaklie vīriņi ir spējuši salikt tik sasodīti daudz sasodīti sīku detaļu, kuras kopā skaita laiku un reizēm rāda arī datumu un vēl šo to.

Taču tas ir parasts rokaspulkstenis, - bet mēs runājam par neparastiem. Par tādiem, kuri vienlaikus ar ikdienišķu laika skaitīšanu vēl arī - un nu sāciet skaitīt uz pirkstiem - saskaita sekundes līdz par desmitdaļu precizitātei, rāda nedēļas dienu, datumu, mēnesi, gadu (ņemot vērā arī to, ka reizi pa četriem gadiem gadās garais gads), mēness fāzi, iegremdēšanās dziļumu ūdenī un paisumu un bēgumu datus, reizēm arī šādus tādus zvaigžņu stāvokļus, nu, un vēl jau arī modinātājs, otrās laika zonas rādītājs, saullēkta un saulrieta rādītājs, gaitas rezerves indikators un tā tālāk, un tā tālāk. Un to visu nodrošina nevis kaut kāda nožēlojama elektronika, bet cildeni vecmodīgi zobratiņi, skrūvītes un ķīlīši.

Tas - par funkcijām, bet vēl jau ir arī materiāli un mehānismi, kuri šīs funkcijas nodrošina un kaut kā visi jāsabāž pulksteņa korpusā. Un inovācijām nav un nav beigu - paradoksāli, bet pēc būtības aizvēsturiskos mehānismos tiek izmantoti kosmiskās ēras materiāli, kuru īpašības ļauj diennaktī panākt dažas sekundes desmitdaļas lielāku precizitāti vai lēnāku nodilšanu, zobratu vietā tiek izmantotas no tiem pašiem kosmiskajiem materiāliem izmantotas pievadķēdes, tiek atrasti veidi, kā mehānisko griezi papildināt ar elektromagnētiskajiem spēkiem - un tā tālāk, un tā joprojām.

Iekārojamā tehnoloģiskā izvirtība

Arī šajā ziņā sausi racionālā jēga bieži vien jau sen ir piemirsta sarežģītības skaistuma un elegances vārdā. Piemēram, sensenos laikos leģendārais Luiss Ābrams Bregē izgudroja glīti rimbuļojošu mehānismu - turbijonu, kas uzlaboja precizitāti pārsvarā vertikālā stāvoklī (vestes kabatā) esošajiem kabatas pulksteņiem. Pagāja laiks, pulksteņi pārcēlās uz stāvokli nepārtraukti mainošo rokas locītavu, turbijons praktiskās funkcijas zaudēja, bet... tāpēc nebūt neizzuda.

Tieši otrādi, gadiem ejot, laika plūdumu tik glīti demonstrējošais mehānisms (parasti sver vien pāris gramus, toties tajā sakomponēti daudzi desmiti, reizēm pat vairāk nekā simt detaļu) kļuva par īstenu statusa simbolu - jēgas nekādas, toties glīti, un visi zinātāji zina, ka ne kurš katrs var atļauties kaut ko tik nefunkcionālu un dārgu reizē.

Rezultātā parādījās aizvien jauni un jauni varianti - nu jau par nelielu, taisnīgu samaksu (biežāk sešciparu, nekā piecciparu) iegādājami pulksteņi gan ar žiroturbijonu (turbijons ar žiroskopa mehānismu), gan ar trīskāršu un pat diviem dubultturbijoniem. Bet īpašs šiks ir turbijona lodziņš nevis uz pulksteņa ciparnīcas, bet „apakšpusē", - tu, cilvēks, zini, kāds dārgums tev uz rokas, un kāda gan daļa citiem. (Nu, labi, Šlesera kungam kaut ko tik murgainu un neiedomājamu neiestāstīt, bet tas nekas.)

To, kādā - kā daudziem var šķist - tehnoloģiskajā inženierdomas izvirtībā iespējams nonākt, uzskatāmi demonstrē, piemēram, repetīra funkcijas attīstība. 18. gadsimts, kā zināms, bija tumšs laiks šī vārda burtiskajā nozīmē, bet vēlme arī diennakts tumšajā laikā uzzināt, cik tad īsti ir pulkstenis, maksātspējīgajai publikai bija - gan viesojoties nepareizajā alkovā, gan laikus ceļoties uz rītausmas dueli, gan arī uzvedīgāku iemeslu dēļ. Tad nu arī tika izgudrots repetīrmehānisms, kas, iebakstot pulkstenim, ar dažādiem ding-dang-dong ļāva saprast, cik tad apmēram varētu būt pareizs laiks.

Laiki, pateicoties sākumā gāzes apgaismojuma, tad arī elektrības izplatībai, kļuva aizvien gaišāki, taču repetīri ij nedomāja iznīkt. Tieši otrādāk, tie kļuva tikai pilnīgāki un pilnīgāki, jau šajā laikā pamazām vien kļūstot par statusa simbolu: kā labi saprotams, nebija viegli mazajā korpusiņā iemontēt aizvien sarežģītākos mehānismus, kuri pulksteņa īpašniekam laiku spēja nodzindzināt aizvien precīzāk un precīzāk.

Vispirms repetīri, nospiežot podziņu korpusa sānos, spēja ar noteiktu sitienu skaitu pavēstīt tikai pareizo stundu un stundas ceturksni. Tad 18. gadsimtā Londonā parādījās repetīri, kas jau spēja nosaukt arī pareizo stundas pusceturksni, bet ap 1750. gadu briti jau salīdzinoši masveidā sāka izgatavot minūšu repetīrus - pulksteņus, kas atskaņo stundu skaitu, pēc tam - ceturkšņus, bet vēl pēc tam - pēc attiecīgā ceturkšņa pagājušās minūtes. Tātad, ja pulkstenis ir, teiksim, četri un trīsdesmit piecas minūtes, minūšu repetīrs jums paziņos - dong, dong, dong, dong, ding-dong, ding-dong, ding, ding, ding, ding, ding.

Līdz ar to ir viens neapstrīdams fakts, ko var ņemt, bet var arī neņemt vērā: repetīrmehānismam praktiskas jēgas nav nekādas, bet rokaspulksteni par laikrāžu karali un to augstākās līgas cienīgu pārstāvi (protams, ar attiecīgu cenu, kurā drīzāk būs seši, nekā pieci cipari, - un par četriem nemaz nesapņojiet) padara nevis mūžīgais kalendārs ar garā gada funkciju, superprecīza hronometra vai vēl desmiti citu vairāk vai mazāk nevajadzīgu funkciju, bet tieši šī te spēja, kad vien jums ienāk prātā, īstā Ziemassvētku gaisotnē noziņot - ding, ding, dong, dong, ding-dong. Kāpēc tā? Nu vienkārši tāpēc, ka tā. Nedaudz perversi, bet fakts.

Šī sarežģītā ieguldīšana

Arī tās, protams, vēl ne tuvu nav visas pulksteņu pasaules izvirtības šķietamās un perversijas. Jo, rau, ir lēti un dārgi pulksteņi, ir vienkārši un sarežģīti pulksteņi, ir vai katrā veikalā sastopami un izcili reti pulksteņi, - bet vēl ir arī tāda kategorija kā nozīmīgie pulksteņi, kas angliski parasti tiek pieminēti kā important watches.

„Neiesvētītam" pilsonim tas grūti saprotams, bet fakts - jūs varat iegādāties pulksteni arī par piecu un sešu ciparu summu, tas var būt izgatavots no neiedomājamākajiem materiāliem, apveltīts ar vissarežģītākajām funkcijām, protams, arī nokaisīts ar dārgakmeņiem, piederēt kādam no pulksteņu pasaules prestižākajiem zīmoliem, - un vienalga nepiederēt šai kategorijai. Bet jūsu cerības pulkstenī investēt savu sūri grūti pelnīto naudiņu ar cerību kādreiz to atpelnīt ar uzviju ir tieši atkarīgas no tā, ir vai nav cerības tam pievienoties šai sugai.

Pirmām kārtām jau laikrādis faktiski nekad nebūs „important", ja būs izlaists kaut cik lielākā skaitā: ideāla, protams, ir sērija, kuras pārstāvji ir uz dažu roku pirkstiem skaitāmi, taču teorētiski (un arī praktiski) var būt „derīga" arī 200-300 eksemplāru liela „ģimene", it īpaši, ja tā izlaista stingri noteiktā - dažu gadu laikā.

Tiesa, te var būt izņēmums - viss atkarīgs no tā, kādās rokās pirms tam pabijis šis laikrādis. Pulksteņu pasaulē vārds „lietots" automātiski nenozīmē „sliktāks un neprestižāks nekā jauns", bieži vien pat otrādi - slavens bijušais saimnieks pat daudzos tūkstošos izlaistu pulksteni bez problēmām var iecelt nozīmīgo pulkā.

Un vēl viens nozīmīgs faktors - svarīgi ir arī tas, ar ko šī limitētā sērija patiešām ir bijusi atšķirīga no citām. Atšķirības faktori var būt visdažādākie - gan iemesls, kura dēļ sērija laista klajā (izgatavotāja jubilejas ir īpaši nozīmīgas), gan specifiskie funkciju salikumi, gan materiāli, kas izmantoti tikai šajā sērijā.

Tad vēl ārkārtīgi svarīgas zinātāju acīs var būt atsevišķas pulksteņa detaļas, kas to padara unikālu un... jā, jau atkal svarīgu. Ja, piemēram, vidusmēra Šlesera acīs tas, cik briljantiņi ir izvietoti uz Rolex ciparnīcas, ir tikai izskata jautājums, tad kompetentais vērtētājs nekavējoties pateiks - o, šeit taču ir seši briljantiņi piecu vietā, tātad tas taču ir viens sasodīti unikāls laikrādis.

Visbeidzot, svarīgs ir arī viss tas, kas ar pulksteni tā dzīves laikā noticis, - bieži vien pietiek ne tikai ar arhīvu materiāliem un citiem dokumentiem, bet arī ar vienkārši skaistu leģendu, kas taču varētu būt patiesība: tā, piemēram, vienam no Sotheby's izsolītajiem Patek Philippe pilnīgi pietika vienkārši ar pieļāvumu, kas tas varētu būt uzdāvināts šveiciešu luksuspildspalvu ražotāja Caran d'Ache direktoram, lai cena sakāptu vai debesīs.

Jā, un vēl, protams, ir izcilie gadījumi, kad pulkstenis iemieso vairākus nozīmīgumu veidojošos faktorus - te ir gan sens izlaides gads, gan niecīgs zināmo eksemplāru skaits, gan svarīgs „vēsturiskais saimnieks", gan izlaides laikam pietiekami sarežģītu funkciju klāsts. Tad nu laiks izsaukties - bingo!...

Līdz ar to droši var pateikt, lūk, ko: ja jauns pulkstenis veikalā maksā līdz dažiem desmitiem tūkstošu eiro, tas ir un paliek masu modelis, un nevajadzētu cerēt, ka tuvākajos gadu desmitos ar tā cenu varētu notikt kas īpaši patīkams. Cita lieta - ja tas maksā vismaz tūkstošus simt: tad tā īpašnieks var būt drošs par to, ka šādu pulksteņu vismaz nav īpaši daudz - šāda cena gribot negribot signalizē par pietekami sarežģītu un līdz ar to arī retu mehānismu. Un, ja reiz rets, iespējams, ar laiku kļūs vēl retāks...

Raksts pirmoreiz publicēts 2012.gadā.

Novērtē šo rakstu: