Kāpēc šī valsts ir nevis „mūsu valsts”, bet „to tur valsts”

Pamats it kā bija, it kā nebija – kā nu paskatās. Protams, „Palink” līdzekļu bija krietni vairāk nekā parādu, taču minētais indivīds cesijas ceļā bija ieguvis prasījumu pret „Palink” par būvdarbu apmaksu, uzņēmums maksāt lāga negribēja – un tiesas lēmums par maksātnespēju rokā.

Taču, par laimi, izrādījās, ka lietuviešu (bet faktiski – vācu, franču, itāliešu, šveiciešu un beļģu) uzņēmums apmeties uz tautsaimniecisko dzīvi valstī, kuras politiķi, valstsvīri un tiesībsargi ir patiesi norūpējušies par biznesa vides veselīgumu un ir gatavi nekavējoties sarosīties, tikko pamana kaut mazākās nekārtības.

„Palink” akcionāru pārstāvis godīgi atklāja, ka Vācijas, Šveices, Itālijas, Francijas, Beļģijas un Lietuvas vēstniecības pēc tiesas nolēmuma nekavējoties „nodibinājušas oficiālus kontaktus ar Latvijas valdību” un „sarunās tiek likts uzsvars uz tieslietu ministru un Ministru prezidentu”.

Liktā „uzsvara” rezultāts bija acīmredzams: nākamajās dienās Latvijas amatpersonas faktiski sacentās – kurš gan būs konsekventāks un drosmīgāks uzņēmējdarbības vides veselīguma nodrošināšanā un patvaļas un nelikumību skartā uzņēmuma pažēlošanā.

„Uzsvaru” izjutušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš paziņoja, ka gan uzdevis „ekspertu grupai” analizēt šo maksātnespējas gadījumu, gan norīkojis Maksātnespējas administrāciju īpaši rūpīgi sekot „Palink” administratora darbībai un maksātnespējas procesa norisei.

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts pat bez kāda „uzsvara” pielietošanas skaļi deklarēja, ka ar skubu esot jāmazina iespēja Maksātnespējas likumu izmantot ļaunprātīgi saimniecisku strīdu risināšanai un ka konkrētajam gadījumam ar vēl lielāku steigu „jāmeklē atbilstoši juridiski korekti risinājumi”.

Nekavējoties uzklausīt ārvalstu investorus bija gatavs arī vēl viens „uzsvara” objekts – premjers Valdis Dombrovskis, paziņojot, ka noteikti „jāturpina strādāt” pie tiesu sistēmas „uzlabošanas”, jo tiekot saņemtas sūdzības par „neprognozējamiem tiesu procesiem”.

Visbeidzot, fantastisku reakcijas ātrumu demonstrēja arī Ērika Kalnmeiera vadītā Ģenerālprokuratūra, - jau nedēļu (un nevis mēnesi vai gadu, kā ierasts) pēc ziņām par tiesas lēmumu tā bija sagatavojusi un Augstākajā tiesā iesniegusi oficiālu protestu par rajona tiesas maksātnespējas nolēmumu.

Viss beidzās tā, kā arī bija jābeidzas vienā tiesiskā paraugvalstī, kuras vadītājiem ikviena uzņēmuma tiesiskā aizstāvība un veselīga uzņēmējdarbības vide ir pāri visam, - tiesa saprata tai dotos skaidros mājienus un maksātnespēju bez kādiem pīkstieniem atcēla.

Protams, „Palink” pēc kāda laiciņa paklusām, bez lieka trokšņa palaida situāciju līdz šādiem dramatiskiem notikumiem aizlaidušo bijušo pašmāju vadītāju labākas dzīves meklējumos – bet tie jau tādi sīkumi vien. Lielos vilciens visi varēja dzīvot laimīgi.

Nepilnu gadu vēlāk diezgan līdzīgā situācijā nonāca kāds cits uzņēmums – Kurzemes puses SIA „Ceļu, tiltu būvnieks”, kam Kurzemes apgabaltiesa pagājušā gada 14. novembrī pēc Saldus novada pašvaldības prasības vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības apķīlāja kontus par 862 tūkstošiem latu – summu, kas var paralizēt arī lielāka uzņēmuma darbību.

Pamatoti apķīlāja vai nepamatoti? Tāpat kā „Palink” gadījumā – kā nu paskatās. Uzņēmums ar pašvaldību bija spēlējis apmēram tikpat riskantu (vai pašpārliecinātu, vai taisnīgu, vai vēl nez kādu) spēlīti kā „Palink” ar savu parādsaistību pārņēmēju – un tad nu arī sadūrās ar Latvijas tiesu sistēmas izpausmēm tikpat skarbi kā pirms gada „Palink”.

Arī valdībā un politiskajās aprindās nekas īpašs mainījies nebija – premjers tas pats, ekonomikas ministrs tas pats, tieslietu ministrs gan nomainījies, bet arī jaunais pārstāv to pašu Nacionālo apvienību, kura taču solījusies ar zobiem, nagiem, ragiem un, ja vajag, vēl visu ko cīnīties par nacionālo uzņēmēju interesēm un citām taisnīgām lietām.

Taču, rau, kāds brīnums. Kopš tiesas nolēmuma šajā lietā pagājušas nevis tikai dažas dienas kā „Palink” gadījumā, bet jau vairāk nekā divi mēneši, bet klusē gan Pavļuta kungs, gan Dombrovska kungs, gan Bordāna kungs. Arī Kalnmeiera kungs nu nekādi nav manīts, joņojot uz Augstāko tiesu ar protestu mapītē.

Vēl vairāk – iepriekš tik spraunā Tieslietu ministrija šoreiz nu rezignēti paskaidro, ka tieslietu ministrs gan „zināmā mērā realizē tiesu (tiesnešu) darbības uzraudzību”, taču „sistēmiski jāņem vērā” tas, ka „nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi, citāda prettiesiska iejaukšanās tiesas spriešanā neatkarīgi no tā, kādā nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts”...

Kas tad pēkšņi noticies? Vai visa vaina, piemēram, ģenerālprokurora Kalnmeiera snaušanā būtu tajā, ka „Ceļu, tiltu būvniekam” atšķirībā no „Palink” nav pieticis veselā saprāta savu interešu aizstāvībai pieņemt tieši to advokātu kantori, kurā strādā ģenerālprokurora meita?

Vai varbūt visa vaina mērogos – teiksim, nu kā gan var salīdzināt visai latvju nācijai vitāli nepieciešamu mazumtirdzniecības tīklu (tas nekas, ka tādu ir vēl prāvs pulciņš) ar kaut kādu tur nožēlojamu nieka 200 darbavietas nodrošinošu būvniecības kantorīti?

Var jau būt, var jau būt, ka zināma patiesība ir arī šajos apsvērumos.

Tomēr es piederu pie tā, baidos, absolūtā Latvijas iedzīvotāju vairākuma, kam šajā gadījumā tāpat kā neskaitāmos līdzīgos viss sen skaidrs: tikai tad, kad šie Dombrovski, Pavļuti, Bordāni, Kalnmeieri un viņiem līdzīgie sajūt deguma smaku, un tikai tad, kad viņus pie rīkles vai kādas citas, vārīgākas vietas paņem neredzama, bet stingra roka, kas pieder ļaudīm vai struktūrām, no kurām šādi kungi patiešām ir atkarīgi ar visām ķeskām, viņi sarosās. Ne citādi.

Tā ka – kāpēc lai kāds no viņiem pakustinātu, piedodiet, pakaļu, kaut kāda tur provinciālo uzņēmēju kantorīša dēļ? Tak kulieties, kā mākat! Tak nav šī valsts nekāda „mūsu valsts”, bet gan „to tur valsts”, un to vada lielākoties cilvēki, kuriem patiesībā ir nospļauties par kaut kādiem tur nacionālajiem uzņēmējiem, uzņēmējdarbības stabilitātes nodrošināšanu un citiem tukšiem saukļiem, kas der tikai makaronu karināšanai uz stulbu vēlētāju ausīm.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: