Kāpēc „Silavas” direktors sešu gadu laikā kardināli mainīja viedokli par cērtamajiem kokiem
PIETIEK02.12.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus (lasīt šeit). Tagad J. Jansons ir kļuvis arī par AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētāju un vienu no aktīvākajiem galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem,” – tā nule publicētā viedokļrakstā konstatē ornitologs Viesturs Ķerus. Šodien publicējam paša institūta „Silava” vadītāja Jurģa Jansona pamatojumu – ar ko skaidrojama šī nostājas maiņa.
Manas domas mainās, aizbraucot uz Somiju. Klausoties lielas daļas sabiedrības viedokli, ka mums vajadzētu iet skandināvu ceļu, dzīvot skandināvu līmenī, jo latviešu tauta ir pelnījusi. Lai mēs tā dzīvotu, mums ir jādomā līdzīgi kā skandināviem. Piemēram, Somija ir ļoti lepna par savu meža nozari kā stratēģisku valsts pamatu, bet tajā pašā laikā Somijas valsts neregulē kokaudžu parametrus, kad cilvēki drīkst pieņemt lēmumu par koku ciršanu.
Jau 2000.gadā mainījās Latvijas mežu nozares institucionālā uzbūve. Pirms tam labās prakses standarts bija normatīvs. Meža dienests cirta kokus un pats sevi kontrolēja, bet pēc 2000.gada mums palika normatīvs un labās prakses standarts. Ļoti daudzi cilvēki ilgi nevarēja saprast, kas ir mainījies, ka labās prakses standarts nav likumdošana.
Likumdošana ir robeža, kad cilvēku soda, ja viņš ir izdarījis tīšu pārkāpumu. Pēdējos gados mēs redzam, ka cilvēki, kuri mēģina veidot ainaviski interesantus priežu mežus tur, kur drīkst cirst mežus, nonāk konfliktā ar likumdošanu, jo likumdošana mēģina aprakstīt labo praksi. Cilvēks, mēģinot domāt pozitīvi un īstenot labo praksi, nonāk pretrunā ar likumdošanu.
Es dzīvoju līdzi koku augšanai kopš 1992.gada. Un es saprotu tos cilvēkus no 90. gadiem, kad pirmo reizi parādījās runas, ka Latvijā izcērt visus mežus, - no tiem laikiem līdz šim ir pagājuši 20 gadu. Tajā laika cilvēkiem bija iespēja izvēlēties, vai mežu pēc koku nociršanas pamest dabai, kas tur visu sakārto no dabas viedokļa, vai mēģināt visu mērķtiecīgi sakārtot un atjaunot un kaut ko pakopt. Šie cilvēki, kas tajā laikā bija mazākums, viņi redz, ka pa šiem 20 gadiem mēs esam diezgan strauji pietuvojušies tam, ka koki, kas aug viņu mežos, atbilst tām dimensijām, kuras pieprasa mūsdienu tirgus.
Finiera klucis bērzu mežos ja vēl nav izaudzis, tad izaugs tuvākajos desmit gados. Bet tie nebūs 70 gadi, tie būs apmēram 40 gadi. Tas finierklucis, kas būs izaudzis, atšķirsies no tā, kādi ir priekšstati, kas nāk no seniem padomju laikiem. Tāpat - kādam ir jābūt baļķim pēc tā laika gateru tehnoloģijām. Mums tehnoloģijas ir radikāli mainījušās.
Cilvēki, kas ir izaudzējuši kokus mežos nu jau brīvvalsts laikā, diezgan pamatoti prasa, kāpēc valsts man liek gaidīt vēl desmit gadus, ja es varētu gaidīt deviņus gadus. Tā ir atbilde, kas valstij ir jāsniedz. Kāpēc Somijā vispār valsts neregulē, Igaunijā regulē, bet igauņiem baļķis ir 11 centimetrus tievāks nekā Latvijā, kaut gan mēs esam stipri līdzīgā situācijā gan vēsturiski, gan bioloģiski. Tas ir tas, kas veido viedokli, kādēļ cilvēkiem ir jādod brīvība izvēlēties.
Latvijā ir 230 miljoni kubikmetru pieaugušos mežos esošu koku, no kuriem mēs nocērtam 12 miljonus. Ja kāds privātais īpašnieks izvēlēsies šo likumdošanas rezultātu, ko es ceru, ka pieņems, tur nav nekāda sakara ar Latvijas koksnes resursu stāvokli, iznīcināšanu vai izmantošanu. Jau ar esošajiem regulējumiem cilvēki nemaz tā negrib cirst. Tas, ka trūkst koksnes, ir meli. Ir pieejami 230 miljoni.
Skābeklis rodas koku augšanas rezultātā. Jo mums būs vairāk vidēja vecuma mežu, kur koki augs, jo vairāk tie ražos skābekli un savāks oglekli pie sevis. Tā ir patiesība, kuru mūsu nozarē cilvēki neapšauba. Tas ir pamats, uz ko tiek balstīts viedoklis. Es nekad neesmu milzīgi iestājies, ka tie caurmēri būtu jāmazina. Es iestājos par ideju, ka cilvēks, kas cērt kokus mežā pēc caurmēra, ir daļēji spiests caur valsts gribu mērķtiecīgāk atjaunot šo mežu. Lai zinātne nepaliek uz papīra, bet aiziet līdz mežam.
Šie grozījumi skar privātos mežus. Latvijas valsts mežos pēc caurmēra nav nocirsts neviens koks. Šī ir privātu meža īpašnieku iniciatīva. Valsts mežiem šī iespēja ir bijusi pirms. Valsts mežiem pilnīgi pietiek ar esošo regulējumu, kas nāk no dziļiem padomju laikiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
