Iesaki rakstu: 
Kāpēc Vienotības līdere Solvita Āboltiņa vairs nemīl Saskaņas centru? Šāds jautājums nodarbina daudzus, kas labi atceras dedzību, ar kādu politiķe vēl pirms gada pēc 10. Saeimas vēlēšanām aizstāvēja SC aicināšanu Vienotības valdībā. Zinātāji teic, ka pie vainas ir Āboltiņas aizvainojums, ka SC vasaras sākumā nebija gatavs atbalstīt viņas kandidatūru kārotajam Valsts prezidenta amatam.
Šo runu izplatībā atkal daļēji vainojams pašas Āboltiņas pļāpīgums - viņa vairākiem sarunbiedriem pēdējās nedēļas laikā, atbildot uz jautājumu par koalīcijas veidošanu ar SC, apgalvojusi, ka neatbalsta to dziļi personisku motīvu dēļ, jo nekad nepiedos, "kā viņi mani toreiz izvazāja".
Runa ir par teju pusgadu veciem notikumiem pirms Valsts prezidenta vēlēšanām. Toreiz politikas kuluāros jau no agra pavasara runāja, ka Āboltiņai nebūtu nekas pretī Saeimas spīkeres krēslu nomainīt pret amatu Rīgas pilī. Pati politiķe atklāti nekad šīs savas ambīcijas neapstiprināja, bet arī striktu nē šādām vēlmēm neteica, kādā intervijā pat atzīdama: "Nekad nesaki nekad."
Pavasarī politikas kuluāros runāja, ka ar savu plānu Vienotības līdere devusies pie tobrīd vienīgā cilvēka, ar kura atbalstu viņa varēja cerēt uz Valsts prezidenta amatu, - pie tobrīd uzticamā valdības partnera, zaļo zemnieku "krusttēva" Aivara Lemberga. Tā kā Vienotībai bija divi no trim augstākajiem valsts amatiem - premjers un Saeimas spīkers -, politiskā loģika noteica, ka noteicošā loma Valsts prezidenta kandidāta izvēlē būs otram valdības partnerim Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS).
Āboltiņai jau vienreiz bija izdevies ar Lemberga svētību iegūt kārotot amatu - Saeimas spīkera krēslu - apmaiņā pret stratēģiskās Satiksmes ministrijas iedalīšanu zaļajiem zemniekiem. Lai panāktu Lemberga svētību Āboltiņas ceļam uz Rīgas pili, neoficiālās sarunās bija solīta mūžīga sadarbība un ieklausīšanās ventspilnieku vēlmēs. "Sievietes mani nekad nav uzmetušas," - šādu Lemberga domīgu frāzi, mēģinot izšķirties, vai uzticēties Āboltiņas solījumiem, tolaik kuluāros atstāstīja zinātāji.
Bija skaidrs, ka šāda vienošanās nav realizējama bez otras lielākās 10. Saeimas frakcijas - SC atbalsta, tādēļ starp Lembergu un Saskaņas līderiem par šo tēmu bijusi vismaz viena nopietna saruna, liecina neoficiāla informācija. Tomēr svītru Āboltiņas tīkojumiem pielikusi SC noraidošā attieksme. Sāpīga šī neveiksme bijusi arī tādēļ, ka SC līdz pēdējam brīdim uzturējis intrigu, nepasakot skaidru "nē" un Vienotības granddāmai ļaujot cerēt uz Valsts prezidenta vēlēšanu otro kārtu. Tomēr, kā zināms, prezidenta amatā ar balsu vairākumu ne bez būtiska SC atbalsta tika ievēlēts no ZZS saraksta 10. Saeimā iekļuvušais eksbaņķieris Andris Bērziņš.
Nepatīkamas mieles šīs Valsts prezidenta vēlēšanas atstājušas ne tikai Āboltiņas sirdī. Iespējams, neatgriezeniski tās iedragājušas arī Āboltiņas attiecības ar Valdi Zatleru, kurš bijis lieliski informēts par politiķes dubulto spēli prezidenta vēlēšanās, vārdos apgalvojot, ka Vienotība dara visu, lai nodrošinātu viņa pārvēlēšanu uz otro termiņu, bet vienlaikus līdz pēdējam brīdim cenšoties panākt vēlēšanu otro kārtu ar sevi kā kompromisa kandidāti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
