Kāpēc Straumes teiktais par KNAB neatbilst reālajam darbam

1. Kriminālprocesu skaita pieaugums nenozīmē darba kvalitātes pieaugumu

Straume lepni uzsver, ka KNAB šogad sācis 48 kriminālprocesus – gandrīz divreiz vairāk nekā pērn. Taču:

vairāk procesu nav pierādījums, ka KNAB strādā efektīvāk;

tas var arī nozīmēt, ka procesi sadalās sīkāk, nav virzības vai pierādījumu bāze ir vāja;

tieši ģenerālprokurors Armīns Meisters atgādina, ka “skaļo lietu” ir mazāk, un kvalitāte ir jāvērtē rūpīgi, jo “noziedzība kļūst sarežģītāka”.

Tātad statistikas pieaugums neapliecina rezultātus – tas tikai rada ilūziju par intensīvu darbu.

2. Izmeklēšanas ilgums – teiktais nesakrīt ar realitāti

Straume apgalvo: standarta izmeklēšanas ilgums esot līdz gadam.

Tomēr vairums sabiedrībā zināmo korupcijas lietu Latvijā ilgst 2–5 gadus, un daudzas pat sabrūk tiesā pierādījumu trūkuma dēļ. Tas nozīmē:

KNAB nespēj ievērot pašu noteikto termiņu,

nav kapacitātes vai kompetences pabeigt lietas ātri un kvalitatīvi,

atskaites publikai tiek dotas optimizētas un realitāti neatspoguļojošas.

Ja izmeklēšanas tiešām būtu “līdz gadam”, tad nebūtu tik daudz novecojušu, ieilgušu un izgāzušos lietu tiesās.

3. Sabiedrības uzticība – Straumes apgalvojums neatbilst socioloģijai

Straume stāsta, ka KNAB saņem “aizvien vairāk informācijas no sabiedrības”, kas nozīmējot lielāku uzticību.

Taču pēdējo gadu reitingi rāda pretējo:

kritusies uzticēšanās valdībai, Saeimai un tiesībsargājošajām institūcijām;

sabiedrības uzticība KNAB nav pieaugusi, bet svārstās un bieži vien krīt tieši ilgstošu un neefektīvu izmeklēšanu dēļ;

ziņošana par pārkāpumiem automātiski nenozīmē uzticību – tā var nozīmēt arī izmisumu un pēdējo instanci, jo citur palīdzību nesaņem.

Straume sajauc ziņošanu ar uzticību. Tie nav sinonīmi.

4. KNAB kapacitāte – ģenerālprokurors atklāti apšauba Straumes optimistisko versiju

Meisters, kuram būtu jāstrādā plecu pie pleca ar KNAB, nenoliedzami pasaka:

viņš redz problēmu;

viņam ir jāpārliecinās, vai KNAB vispār ir kapacitāte;

jānoskaidro, vai problēma ir izmeklēšanā, operatīvajā darbā vai likumu izpratnē.

Tas nozīmē:

pat prokuratūra nav pārliecināta par KNAB darbu;

Straume rāda vienu bildi, bet realitāte iekšienē ir cita;

problēmas tiek slēptas aiz frāzes “noziedzība ir kļuvusi sarežģītāka”.

Ja iestāde strādātu efektīvi, ģenerālprokuroram nebūtu jāsāk darbu ar aizdomām.

5. KNAB vadības stils – pārāk daudz runu, pārāk maz rezultātu

Straume pēdējos gados bieži norāda uz:

sarežģītākām shēmām,

starptautiskajām tiesiskās palīdzības problēmām,

ekspertīžu trūkumu.

Taču retāk atzīst:

resursu plānošanas kļūdas,

vadības nespēju piesaistīt un noturēt profesionālus izmeklētājus,

sistēmiskas problēmas KNAB iekšienē.

Rezultātā sabiedrība redz nevis skaļas lietas, bet maziņa līmeņa kukuļņemšanas epizodes, kas neatbilst iestādes sākotnējam mērķim – augsta līmeņa korupcijas izskaušanai.

6. Saeimas un lielo amatpersonu lietas – klusums tur, kur jābūt darbībai

Pēdējie gadi nav devuši:

ne kaut vienu pašu lielu korupcijas lietu pret ministriem,

ne būtisku politiskās korupcijas atmaskojumu,

ne partiju finanšu sistēmas sakārtošanu.

Tikmēr sabiedrībai tiek stāstīts par “slodzes pieaugumu”.

Slodze pati par sevi neko nenozīmē – rezultāti ir tas, ko sabiedrība gaida.

Kopsavilkums: Straume runā par skaitļiem, bet klusē par būtību

Straumes teiktais par “pamatīgo slodzi”, “īsiem izmeklēšanas termiņiem” un “sabiedrības uzticību” neatbilst realitātei. KNAB darba kvalitāti apšauba ne tikai sabiedrība, bet arī ģenerālprokurors. Lielās lietas nenotiek, izmeklēšanas ieilgst, un publiskā komunikācija aizstāj taustāmus rezultātus.

Kamēr KNAB nespēs uzrādīt reālus panākumus augstākās politiskās un ekonomiskās korupcijas lietās, tikmēr jebkuri Straumes stāsti par “slodzes pieaugumu” izklausīsies nevis pēc progresa, bet pēc attaisnojuma.

Novērtē šo rakstu: