Iesaki rakstu: 
Kāpēc tiek vajāts un nomelnots izcils režisors? Kāpēc notiek piekasīšanās pilnīgiem sīkumiem? Kāpēc lai jebkurš normāls cilvēks nerīkotos tā kā Hermanis ar savu dzīvokli – jo mazāk mēs spējam samaksāt šai valstij, jo labāk? Šādus un līdzīgus jautājumus uzdod daudzi Pietiek lasītāji, - pienācis laiks sniegt skaidru atbildi.
Atbilde būtībā ir vienkārša un īsa – par Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora Alvja Hermaņa dzīvokļu darījumiem mēs šodien jau piekto rakstu publicējam tāpēc, ka esam pārliecināti: nekāda izcilība, nekādi nopelni, nekādi sasniegumi nedod cilvēkam tiesības pat sīkumos krāpt savu valsti vai kaut radīt aizdomas par šādu krāpšanu. Vēl vairāk – jo izcilāks cilvēks un jo lielākā mērā viņu sev par ētisko paraugu piemēra citi, jo smalkākam jābūt mikroskopam, zem kura tiek aplūkota viņa rīcība.
Visi zina, ka Hermanim līdzīgas valsts „likumīgās apkrāpšanas” shēmas un shēmiņas ir īstenojuši tūkstoši cilvēku, - bet, kas ir saprotami un gandrīz vai piedodami tantei Ņurai no Pļavniekiem, tas izskatās vienkārši piedauzīgi tāda cilvēka kā Hermanis izpildījumā, kurš latviešu tautai regulāri norāda uz tās labajām un sliktajām īpašībām.
Protams, šī mūsu pārliecība ir pilnīgā pretrunā ar to, ko varētu nosaukt par „Ēlertes morāli”, - to, ko kādreizējā Dienas galvenā redaktore, tagadējā politiķe dažādās formās ir piekopusi un arī citiem ar dažādiem panākumiem mēģinājusi uzspiest gadiem ilgi.
Šo „Ēlertes morāli” mēs esam redzējuši visdažādākajās izpausmēs. Kāds cits kaut ko nav nodeklarējis? Tas taču ir korupcijas skandāls! Kaut ko nav deklarējis „savējais”? Nu, kam negadās...
Kaut ko privatizē kāds cits? Tas ir aizdomīgi, tas rada bažas par valsts nozagšanu! Kaut kas ieprivatizējies pašam vai draugam Sašam? Nu, privatizācija taču vispār nav nekāds darījums...
Neprašas un idiotus visaugstākajos valsts amatos liek citi? Šausmas, valstij gals klāt! Bet tagad amatos tiek bāzti savi nejēgas, un arī visnetīrākajā politiskajā tirgū redzami vieni vienīgi savējie? Nu, tāda ir politika...
Kamēr Šķēle ēleršu biznesam atlaiž PVN par avīžpapīru, tikmēr Šķēle ir nevis oligarhs, bet valstiski domājošs; kad oligarhs un valsts nozadzējs Lembergs pārvēršas par koalīcijas partneri, partnerība, kā izskatās, ir gatava aiziet ļoti un ļoti tālu... Un tā tālāk, un tā tālāk.
Tas arī ir šīs Hermaņa-Ēlertes-Čigānes morāles – vai kā nu to saukt – pamats: rau, es esmu tik balts, tik pūkains, es tā cīnos par vispārējo labklājību, es tā neieredzu visu slikto un ļauno, ka šī pūkainība attaisno tos mazos grēciņus, kas iegadās man pašam. Mana pārliecība, rau, ir tik izcila, ka visiem jāskatās tikai uz to un vienīgi uz to – un nevis uz to, ka man atkal un atkal paslīd kāja kādā Dienas prihvatizācijiņā, kādā dzīvokļa darījumiņā, kādā nodokļu apiešanā, kādā lakatiņu kontrabandiņā...
Kā to var redzēt arī no Pietiek lasītāju komentāriem, Latvijā gan ir pietiekami daudz cilvēku, kas šajā ziņā ir Ēlertes, Hermaņa, Čigānes un Co. domubiedri. Un, kad Ēlerte apgalvo, ka viņa būtu gana laba prezidente šai valstij, viņai ir liela daļa taisnības – viņa perfekti atbilstu tiem ļaudīm, kuri tāpat kā viņa ir pārliecināti, ka skaļa brēkšana par valsts interesēm dod visas tiesības paklusām nokārtot savas mazās praktiskās vajadzībiņas.
Ak, un vēl viens lasītāju laiku pa laikam uzdots jautājums, uz kuru tāpat būtu īstais laiks atbildēt, - ar ko tu pats, Lapsa, labāks?
Kas teica, ka es esmu labāks? Es – noteikti ne. Taču ir divi nelieli sīkumi, kas mani būtiski atšķir no ēlertēm, hermaņiem, čigānēm, bendrātēm utt. Manuprāt – pietiekami būtiski ne tikai man vien, lai tos te arī pieminētu.
Pirmais – atšķirībā no ēlertēm un Co. es nekad neesmu ne licis sevi par kaut kādu pareizās dzīves piemēru, ne arī mācījis dzīvot citus. Tas, ko es daru, ir – stāstu to, ko esmu uzzinājis, un laiku pa laikam pasaku arī, ko es pats personiski par to domāju. Kādam tas patīk, kādam ne, - tas ir tikai normāli.
Un otrais – es vienmēr esmu centies ierobežot savu latviski cilvēcisko kāri pagrābties pēc sīka praktiska labuma. Neesmu, protams, Hermaņa, Ēlertes, Čigānes, Bendrātes u.tml. mēroga dižgars, taču vienmēr esmu sev atgādinājis – ja tu, Lapsa, gribi lekt visiem acīs, tu nevari atļauties to, ko mierīgi var atļauties jau pieminētā tante Ņura (un, kā izrādās, arī Hermanis un Co.).
Man dzīvē nav bijis briesmīgi daudz lielu darījumu – ar tādiem saprotot, piemēram, dzīvokļu, mašīnu, akciju un tamlīdzīgu mantu iegādi. Bet, kad tādi ir gadījušies, esmu spējis novērtēt riskus, kas saistīti ar vēlmi šādos darījumos kaut ko visnotaļ likumīgi „ietaupīt”.
Iegādājoties līzingā mašīnu, es atturējos no vēlmes to iegādāties uz sava uzņēmuma vārda un „ietaupīt” PVN, - gribējās, protams, bet es labi apzinājos, kādus s... var nākties strēbt šo dažu s... tūkstošu eiro dēļ. Tāpat, pērkot dzīvokli, es atturējos no kārdinājuma Zemesgrāmatā uzrādīt samazinātu summu, - kaut kārdinājums (un iespēja), protams, bija. Droši vien ne mazāks kā dižgaram un latvju tautas liekulības atmaskotājam Hermanim.
Vai es tāpēc esmu kaut kādā ziņā labāks par tādu Hermani ar viņa dzīvokļiem, Ēlerti ar viņas privatizācijām, nodokļiem un „politiskajiem kompromisiem”, Čigāni ar viņas pindacīgo kravu un Bendrāti ar viņas klaušu līgumiem? Nez vai. Tikpat labi var teikt – vienkārši nedaudz piesardzīgāks.
Taču, lasot Hermaņa aizvainotos vārdus par to, kā viņam, lūk, kaut ko nākas kādam skaidrot par savu nelielo darījumiņu, un Ēlertes nožēlojamo skaidrošanos, ka privatizācija, lūk, neesot nekāda iegāde, man tomēr kļūst labi ap sirdi par šo savu piesardzīgumu – vai kas nu tas tāds.
Kaut, protams, katram dzīvē savi prieki – un droši vien jau pasaulē ir ne mazums lietu, kuru dēļ ir vērts melot, liekuļot un krāpt citus un pašam sevi. Paskatieties uz Ēlerti, draudzīgi čalojot pie viena galda ar kādreizējo „valsts nozadzēju” Lembergu, - un kļūst skaidrs, ka šādu lietu acīmredzot pasaulē ir pietiekami daudz.
Zīmējums no www.karikatura.ru
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
