Iesaki rakstu: 
Šī raksta mērķis nav pierādīt aviācijas nozīmi moderna kara apstākļos un it īpaši uzbrukuma operācijās. Par to ir sarakstīts pietiekoši, un arī raksta autors šo jautājumu ir aizskāris Ukrainas kara kontekstā. Ja aizsardzības kaujās aviācijas trūkumu var daļēji kompensēt ar efektīvu pretgaisa aizsardzību, tad uzbrukumā tas vairs nestrādā, jo neviens cits konvencionālo ieroču veids nespēj līdzināties aviācijas efektivitātei zaudējumu radīšanā pretinieka aizsardzībai ar nosacījumu, ja vismaz daļēji tiek neitralizēta pretinieka pretgaisa aizsardzība.
Līdzekļi pretgaisa aizsardzības sistēmu neitralizācijai Ukrainai ir, tai skaitā izlūkošanas dati, artilērija ar augstas precizitātes munīciju, bezpilota lidaparāti, bet trūkst mūsdienīgu kaujas lidmašīnu – tādu kā, piemēram, 4.paaudzes iznīcinātājs F-16.
Kāpēc tieši F-16? Pirmkārt, tas ir daudzfunkcionāls iznīcinātājs, kas spēj pildīt ne vien iznīcinātāja, bet arī bumbvedēja un triecienlidmašīnas funkcijas. Otrkārt, to ir saražots liels skaits - apmēram 4500, un tie ir bruņojumā daudzās pasaules valstīs, attiecīgi ir viegli pieejamas rezerves daļas.
Kādi tad ir līdz šim dzirdētie Ukrainas partneru argumenti pret šo lidaparātu piegādi. Pirmais - nepieciešams ilgs laiks pilotu sagatavošanai. Ja gatavo no nulles, tad var piekrist, un šis laiks būtu 4-6 gadi. Bet runa jau ir par ukraiņu pilotiem ar kaujas pieredzi uz Su 27 un MIG 29! Kā uzskata Ukrainas Gaisa spēku rezerves pulkvedis, lidotājs-instruktors un militārais analītiķis Romāns Svitans, ukraiņu pilotu pārapmācīšanai pietiktu ar 3 mēnešiem.
Jāpiezīmē, ka 2022.gada vasarā ASV Kongresa Pārstāvju palātā tika pieņemts likumprojekts par 100 miljonu USD piešķiršanu Ukrainas pilotu apmācībai. Otrs resurss pilotu un tehniķu kontingenta veidošanai ir brīvprātīgie no citām valstīm (Ukrainas likumdošana paredz šādu iespēju). Kā redzams, tad šis arguments nestrādā.
Otrs pamatojums, kāpēc nepiegādāt modernus kaujas lidaparātus, ir nepieciešamās infrastruktūras trūkums Ukrainā (lidlauki un apkopes/remonta bāzes). Kā apgalvo jau šeit pieminētais R.Svitans, tad piemēroti lidlauki Ukrainā ir. No savas puses piebildīšu, ka, ņemot vērā jau Ukrainai piegādātās modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas, ieskaitot Patriot kompleksus, nodrošināt Ukrainas lidlauku aizsardzību ir iespējams. Ja runa par remontbāzēm, tad šim nolūkam var izmantot tuvākās Ukrainas partnervalstis, kuru bruņojumā ir minētie lidaparāti (Polija, Rumānija). Ja būtu patiesa vēlme, tad gada laikā bija iespējams iekārtot remontbāzes arī Ukrainas Rietumu apgabalos.
Kāds tad ir sausais atlikums tam visam? Skaidrojumu sniedza, tīšām vai netīšām, ASV Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Milijs nule kā notikušajā Ramšteinas sanāksmē, - trūkst politiska lēmuma. Kāpēc trūkst, viņš saprotamu iemeslu dēļ nepaskaidroja, toties savu versiju - un visai loģisku - ir paudis Romāns Svitans: slepena noruna starp ASV un Krieviju. ASV nepiegādā Ukrainai F-16, bet Krievija nepiegādā Irānai solītos Su-35 (šī gada martā Irāna paziņoja par pirkuma līguma noslēgšanu).
Nebūs pārsteigums, ja šajā ASV nostājā nozīmīga loma ir Izraēlai, un šeit pārmetumi izraēliešiem ir nevietā, - valsts cīnās par savu izdzīvošanu. Aprēķins šeit ir pragmatisks - viena ebreja dzīvība ir līdzvērtīga 100 ukraiņu dzīvībām (bez aviācijas ukraiņu zaudējumi gaidāmajā ofensīvā var pieaugt desmitkārtīgi).
Jāpiezīmē, ka Izraēlā nozīmīgu vēlētāju skaitu sastāda emigranti no PSRS un viņu pēcnācēji, starp kuriem ir nav mazums Kremļa atbalstītāju un arī ietekmes aģentu (savulaik ebreju emigranti no PSRS tika vervēti VDK ar piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties).
Skumīgi ir tas, ka galu galā prasītie lidaparāti tiks piegādāti, bet cik daudz zaudētas ukraiņu dzīvības frontē un cik daudz sakropļotu bērnu krievu sabumbotās pilsētās būs vēl nepieciešams?
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
