Iesaki rakstu: 
Šī raksta mērķis nav pierādīt aviācijas nozīmi moderna kara apstākļos un it īpaši uzbrukuma operācijās. Par to ir sarakstīts pietiekoši, un arī raksta autors šo jautājumu ir aizskāris Ukrainas kara kontekstā. Ja aizsardzības kaujās aviācijas trūkumu var daļēji kompensēt ar efektīvu pretgaisa aizsardzību, tad uzbrukumā tas vairs nestrādā, jo neviens cits konvencionālo ieroču veids nespēj līdzināties aviācijas efektivitātei zaudējumu radīšanā pretinieka aizsardzībai ar nosacījumu, ja vismaz daļēji tiek neitralizēta pretinieka pretgaisa aizsardzība.
Līdzekļi pretgaisa aizsardzības sistēmu neitralizācijai Ukrainai ir, tai skaitā izlūkošanas dati, artilērija ar augstas precizitātes munīciju, bezpilota lidaparāti, bet trūkst mūsdienīgu kaujas lidmašīnu – tādu kā, piemēram, 4.paaudzes iznīcinātājs F-16.
Kāpēc tieši F-16? Pirmkārt, tas ir daudzfunkcionāls iznīcinātājs, kas spēj pildīt ne vien iznīcinātāja, bet arī bumbvedēja un triecienlidmašīnas funkcijas. Otrkārt, to ir saražots liels skaits - apmēram 4500, un tie ir bruņojumā daudzās pasaules valstīs, attiecīgi ir viegli pieejamas rezerves daļas.
Kādi tad ir līdz šim dzirdētie Ukrainas partneru argumenti pret šo lidaparātu piegādi. Pirmais - nepieciešams ilgs laiks pilotu sagatavošanai. Ja gatavo no nulles, tad var piekrist, un šis laiks būtu 4-6 gadi. Bet runa jau ir par ukraiņu pilotiem ar kaujas pieredzi uz Su 27 un MIG 29! Kā uzskata Ukrainas Gaisa spēku rezerves pulkvedis, lidotājs-instruktors un militārais analītiķis Romāns Svitans, ukraiņu pilotu pārapmācīšanai pietiktu ar 3 mēnešiem.
Jāpiezīmē, ka 2022.gada vasarā ASV Kongresa Pārstāvju palātā tika pieņemts likumprojekts par 100 miljonu USD piešķiršanu Ukrainas pilotu apmācībai. Otrs resurss pilotu un tehniķu kontingenta veidošanai ir brīvprātīgie no citām valstīm (Ukrainas likumdošana paredz šādu iespēju). Kā redzams, tad šis arguments nestrādā.
Otrs pamatojums, kāpēc nepiegādāt modernus kaujas lidaparātus, ir nepieciešamās infrastruktūras trūkums Ukrainā (lidlauki un apkopes/remonta bāzes). Kā apgalvo jau šeit pieminētais R.Svitans, tad piemēroti lidlauki Ukrainā ir. No savas puses piebildīšu, ka, ņemot vērā jau Ukrainai piegādātās modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas, ieskaitot Patriot kompleksus, nodrošināt Ukrainas lidlauku aizsardzību ir iespējams. Ja runa par remontbāzēm, tad šim nolūkam var izmantot tuvākās Ukrainas partnervalstis, kuru bruņojumā ir minētie lidaparāti (Polija, Rumānija). Ja būtu patiesa vēlme, tad gada laikā bija iespējams iekārtot remontbāzes arī Ukrainas Rietumu apgabalos.
Kāds tad ir sausais atlikums tam visam? Skaidrojumu sniedza, tīšām vai netīšām, ASV Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Milijs nule kā notikušajā Ramšteinas sanāksmē, - trūkst politiska lēmuma. Kāpēc trūkst, viņš saprotamu iemeslu dēļ nepaskaidroja, toties savu versiju - un visai loģisku - ir paudis Romāns Svitans: slepena noruna starp ASV un Krieviju. ASV nepiegādā Ukrainai F-16, bet Krievija nepiegādā Irānai solītos Su-35 (šī gada martā Irāna paziņoja par pirkuma līguma noslēgšanu).
Nebūs pārsteigums, ja šajā ASV nostājā nozīmīga loma ir Izraēlai, un šeit pārmetumi izraēliešiem ir nevietā, - valsts cīnās par savu izdzīvošanu. Aprēķins šeit ir pragmatisks - viena ebreja dzīvība ir līdzvērtīga 100 ukraiņu dzīvībām (bez aviācijas ukraiņu zaudējumi gaidāmajā ofensīvā var pieaugt desmitkārtīgi).
Jāpiezīmē, ka Izraēlā nozīmīgu vēlētāju skaitu sastāda emigranti no PSRS un viņu pēcnācēji, starp kuriem ir nav mazums Kremļa atbalstītāju un arī ietekmes aģentu (savulaik ebreju emigranti no PSRS tika vervēti VDK ar piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties).
Skumīgi ir tas, ka galu galā prasītie lidaparāti tiks piegādāti, bet cik daudz zaudētas ukraiņu dzīvības frontē un cik daudz sakropļotu bērnu krievu sabumbotās pilsētās būs vēl nepieciešams?
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
