Iesaki rakstu: 
Trešdien klajā nāk L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmata Latvietis parastais par Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurai kā moto likts citāts no Garlība Merķeļa grāmatas Latvieši: „Viņš [latvietis] ir spējīgs un gatavs bez izņēmuma uz katru netikumu, ja rodas kārdinājums un izredzes uz kaut kādu labumu vai arī tikai uz to, ka viņš paliks nesodīts.” Pietiek šodien publicē grāmatas ievadu, kas paskaidro – kā šis citāts attiecināms uz mūsu valsts galvu:
„Ticiet vai ne, bet, pat neraugoties uz visu to, kas par šīs grāmatas varoni ir bijis pateikts iepriekš, mēs ļoti labprāt būtu lieliem burtiem jau grāmatas nosaukumā uzrakstījuši kaut ko, kas aicinātu – skatieties ar cieņu un respektu, te nu reiz ir viens godavīrs.
Nesanāca.
Tiesa, Andris Bērziņš – kuru mēs pēc aizvadīto mēnešu intensīvā darba esam iepazinuši tīri labi – pats noteikti ir pārliecināts, ka tā arī ir. Ka par spīti visam, ko nebūt ne vieglais liktenis atnesis pašam un ģimenei, viņš šo sarežģīto dzīvi ir nodzīvojis labi un kārtīgi.
Tā nav tikai viņa pārliecība vien. Desmiti bijušo skolas, kompartijas nomenklatūras, darba, prihvatizācijas un vēl citādu jomu biedru – arī tādu, kam no viņa nekad neko nav vajadzējis un droši vien arī nevajadzēs – saka apmēram vienu un to pašu: te nu ir viens kārtīgs, prātīgs, apdomīgs, īsti latvisks cilvēks. Daži pat saka – harmoniska personība.
Tiesa, ir arī daži vārdi, ko nelieto neviens no šiem cilvēkiem, kuriem Andris Bērziņš dzīvē acīmredzami ir darījis tikai labu, - vai viņi tā vismaz uzskata. Neviens no viņiem nesaka ne „godīgs”, ne „atklāts”, ne „vīrišķīgs”. Neviens.
Šī grāmata dos pietiekami skaidru atbildi – kāpēc tā. Jo tā stāsta nevis par godavīru, bet par cilvēku no mūsu vidus. Kādu, kurš ir ne jau daudz - drusku pakrāpies, drusku palocījies, drusku likumīgi pazadzis. Kā jau latvietis parastais, kad dzīve viņam šo to it kā bez variantiem liek darīt, taču arī piedāvā šo to vilinošu, kā iegūšanai jāpasper tikai viens mazs solītis sāņus no pareizā un godīgā ceļa.
Tā nu mūsu varonis arī ir dzīvojis, un savā ziņā viņš neapšaubāmi ir lāga vīrs. Viņš nekad neizzagtu, neizkrāptu un neizmelotu ne desmito daļu no tā, ko viņa labais paziņa – kampējs Andris. Jo šis mūsu Andris ir tāds, kādu dzīve viņu ir pataisījusi – piesardzīgs, apdomīgs, tāds, kas pakamps, tikai iepriekš parūpējies, ka kampšana izskatīsies pieklājīga, piedienīga un korekta pret citiem.
Kāpēc tad ne godavīrs? Tāpēc, ka godavīrs ir tas, kam ir gods un godīgums. Pret sevi un citiem. Kas spēj vismaz brīdī, kad uzņemas rūpes par visu valsti, godīgi pateikt – te es esmu, tāds, kāds es esmu. Jā, es esmu drusku locījies, drusku krāpies, drusku vēl šādus tādus baušļus pārkāpis – tad nu metiet akmeni, ja kāds vēlas.
Andris Bērziņš, protams, to neizdarīja un nekad neizdarīs. Jo šādas drosmes viņam nav un arī nebūs. Viņš nekad nemainīs spēles noteikumus, kādi nu tie ir vai kādus viņš pats tos saskata, - viņš, kā to darījis visu mūžu, tiem piemērosies. Un ne tikai tāpēc, ka, kā pats izteicies kādā intervijā, bailes izdzīvojis, vēl pat nepiedzimis.
Tad nu viņa vietā to nāksies pastāstīt šai grāmatai.”
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
