Kāpēc VAS "Latvijas dzelzceļš" neveicas ar ES projektu realizāciju
Aivars Strakšas19.10.2023.
Komentāri (34)
Iesaki rakstu: 
Divi vienkārši iemesli. Pirmais: uzņēmuma padomes nekompetence. Izjaucot koncerna vadības procesus, kas sekmīgi un izmaksu ziņā arī lētāk darbojās līdz 2019. gadam, padome nespēja izveidot koncernā jaunu, darbspējīgu pārvaldes modeli. Nekādā ziņā neapgalvoju, ka nebija iespējams tādu izveidot.
Vēlos atgādināt, ka viens no padomes locekļiem - Reinis Ceplis tika vienlaicīgi iecelts arī par Stradiņu slimnīcas padomes priekšsēdētāju, kur nodemonstrēja to pašu, ko „Latvijas dzelzceļā”, tas ir - nekompetenci un nespēju vadīt uzņēmumu un sasniegt uzstādītos mērķus. Par ko arī tika atcelts no pienākumu pildīšanas. Uz ko tad cerība jaunajam satiksmes ministram? „Latvijas dzelzceļā”notiek tieši tas pats, kas Stradiņos. Vai ministrijas pozīcija būs - piedot un saprast?
Otrais: varbūt, likvidējot "LDZ Infrastruktūru", vajadzēja padomāt, kā nozarē varēs realizēt projektus ar ES līdzfinansējumu. Būvniecības kompānijām taču savu dzelzceļa speciālistu mazajā Latvijā tikpat kā nav. Specializētās tehnikas nav vispār. "LDZ infrastruktūra" lielā mērā risināja šo problēmu.
Nav brīnums, ka BMGs nevar iekļauties laikā. Arī pārējie nevarēs, ja nespēs atrast speciālistus un tehniku pie kaimiņiem. Tās atkal būs papildu izmaksas, un izmaksas infrastruktūras uzturēšanā šobrīd tiek segtas no valsts budžeta. Tagad lāpās, kā var.
Iespējams, ka pirms projekta uzsākšanas varēja saskaņot ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru un ES kārtību, kādā varētu projektos izmantot „Latvijas dzelzceļa” speciālistus un specializēto tehniku. Laikam piemirsa.
Taču pa lielam arī šis ir vadības kompetences jautājums.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
