Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāpēc faktiski visu, kas attiecas uz nu jau bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas luksusviesnīcas izvēli ASV 1999. gadā, Ārlietu ministrija ir pasludinājusi par valsts noslēpumu vēl līdz pat 2029. gadam? Atbildi uz šo jautājumu sniedz šis Pietiek ekskluzīvi publicētais fragments no apgādā Atēnaiznākušās grāmatas Va(i)ras virtuve.

1999. gada 8. jūlijā Rīgas pilī ienāca kundze, kura izcili labi zināja, kas viņai pienākas, - tas, kas daudziem citiem šķistu dārgs, varbūt pat pārmērīgi dārgs, viņai bija tikai „atbilstīgs”. Paradoksāli, taču vienlaikus tobrīd viņa vēl bija vai līdz matu galiem pārbiedēta un bažīga pusmūža sieviete, - lūk, kā V. Vīķes-Freibergas pirmās dienas Rīgas pilī atminas kāda tālaika Valsts prezidenta kancelejai tuva persona:

- Atceros, kā pirmajās dienās bija pāris tādi brīži... Tā jau viņa turējās kā tāds skolmeistars, kurš ieradies pie skolniekiem, kas atstāti pēc stundām, - stingri, pat augstprātīgi. Bet tai pašā laikā bija tā, ka tad, kad viņai šķita, ka viņu neviens neredz, viņa izskatījās, ka gribētu aizbēgt. Ka viņai vienkārši ir bail... Nezinu, cik lielā mērā tā ir taisnība, taču kancelejā runāja, ka viņa gandrīz vai aizbēgusi no svarīga pasākuma pirmajā ārvalstu vizītē. Ka līdzi braukušie viņu gandrīz vai ķēruši, pierunājuši, mierinājuši, gandrīz aiz rokas vilkuši atpakaļ.

- Tiešām bija tik traki?

- Jā, sākumā jā. Bet viņa ārkārtīgi ātri saņēmās. Patiesībā varēja redzēt dienu pēc dienas, kā viņa mainās. Pirmo dienu viņa vēl gāja pa telpām tā piesardzīgi, gandrīz vai ar aizrautu elpu. Un ar cilvēkiem runāja ārkārtīgi pieklājīgi, gandrīz vai pazemīgi. Tad skaties – otrajā dienā ir jau pilnīgi cits cilvēks. Neteikšu, ka uzreiz deguns gaisā... Bet, jā, vispār jau deguns gaisā. Ārpus pils viņa, protams, spēlēja demokrātiju, bet šeit viņa jau pēc pāris dienām bija tāda kundze, tāda kundze... It kā mēdz runāt, ka visi cilvēki esot vienādi, bet no viņas toņa un skatiena momentā bija skaidrs, ka viņa gan tā neuzskata.

- Tikai no toņa vai tomēr no tā, ko viņa sacīja?

- Viņa jau ar mums, ar plebejiem pilī neko īpaši nerunāja. Ko tur tādiem pievērst uzmanību... Bet bija skaidrs, ka viņai ir pilnīgi skaidrs priekšstats par to, kas viņa ir un ko viņa ir pelnījusi. Ka viņai ir viņas lielais uzdevums, kura dēļ tieši viņu kāds... nezinu, Dievs, vai... ir izvēlējies un nolicis šajā postenī. Un ka viņai tāpēc, ka viņa ir izvēlēta, pienākas viss tas labākais. Ka visiem ir jāskatās grīdā un jānodur galva. Un, nedod, Dievs, kaut ko neizdarīt laikā vai pareizi.

- Ko tad – tiešām lamājās, vai?

- Nē, viņa jau ne. Reizēm bija tāda sajūta, ka mēs viņai vispār neesam īsti cilvēki. Vismaz viņas līmeņa un aprindu cilvēki noteikti ne. Viņa taču ir tāda – nu, no augšas iecelta. Mesija, tā varētu teikt. Īsta mesija. Brīžam likās, ka viņa tiešām par sevi tā domā un no visas sirds nesaprot, ka kāds to var nesaprast. Viņa taču visu ir pelnījusi, jo tā taču ir viņa! Viņai vajag absolūtu godbijību, viņai vajag ērtības un komfortu, viņai visu vajag tā, kā viņai attiecībā uz sevi šķiet pareizi...

Pie sarunas ar bijušo cilvēku no kancelejas vēl atgriezīsimies. Šim skatījumam, protams, var gan ticēt, gan uzskatīt to par kāda, teiksim, slinka un nolaidīga darbinieka atriebīguma izpausmi. Taču par vienu varam būt droši: pirms gada V. Vīķe-Freiberga, speciāli ieradusies no Kanādas Latvijā uz darba pārrunām, kā Latvijas Institūta direktore nebija tikusi pie prasītā dienesta dzīvokļa, ministra algas un labas dienesta mašīnas (nācās aprobežoties ar „mazo” Volvo), - nu situācija bija principiāli mainījusies. Finansiālā puse nebija tā svarīgākā, jo, pateicoties priekšlaicīgai aiziešanai pensijā, V. Vīķe-Freiberga bija finansiāli labi nodrošināta. Toties jau no pirmās dienas gan Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, gan līdzšinējie sabiedrotie skaidri uztvēra signālu: ņemiet vērā, ka visam ir jābūt, jāizskatās un jānotiek atbilstoši tā cilvēka izcilajai vērtībai un nopelniem, kurš nu ir kļuvis par jūsu prezidentu.

Ne jau visi to saprata nekavējoties, - daudziem bija grūtības aptvert, ka Valsts prezidenta krēslā vairs nav lāga Guntis Ulmanis, kurš arī otrā prezidentūras termiņa beigās, krietni apbružājies augstajās aprindās, būtībā joprojām bija un palika padomju sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Guntis Rumpītis bez īpašas misijas, kur nu vēl mesijas apziņas. Rezultātā arī viņa prasības pret apkārtējo pasauli bija caurmērā pieticīgas – attiecībā gan uz vizīšu nodrošinājumu un svītas iztapību, gan uz dzīves un darba apstākļiem, gan uz transporta nodrošinājuma līmeni, valsts apbalvojumiem un pārējiem nepieciešamās pompozitātes atribūtiem.

1999. gada 8. jūlijā tas mainījās. Māra Čaklā sarakstītās pieglaimīgās biogrāfijas vārdiem izsakoties, „pēc ievēlēšanas sagriezās virpulis. Nebūtu vasaras, varētu teikt - sniegputenis. Un tad nu uzpeldēja tādi kukainīši, un tad nu notika tādas izdarības, ka ir vērts pie tiem un tām apstāties. Pārsteigumam, neziņai un nezināšanai tuvākajās nedēļās sekoja plašas sabiedrības cerības, intelektuāļu prieks un liels „augšu” apjukums”.

Viens no pirmajiem to uz savas ādas izbaudīja Latvijas pārstāvis ANO Jānis Priedkalns, kandidāts uz Valsts prezidenta posteni tajā pašā 17. jūnija balsojumā, kurā viņa partija – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, spriežot pēc tagadējiem tēvzemiešu vadītāju atzinumiem, savu kandidātu faktiski bija nodevusi vēl pirms balsošanas sākuma.

Lielā mērā tieši J. Priedkalns bija atbildīgais arī par jaunās valsts vadītājas – tāpat kā iepriekšējā Valsts prezidenta – un visas Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā, ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā, kas notika jau trīs mēnešus pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas. Un... cienījamā vecuma kungs acīmredzami nebija laikus noorientējies situācijas maiņā.

Valsts prezidenta kancelejas oficiālā informācija bija lakoniska un skaidra: „Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 19. septembrī darba vizītē dosies uz ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesiju. Diemžēl presē ir parādījusies maldinoša informācija, kas saistīta ar Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā. Valsts prezidentes kanceleja nav lūgusi ANO misijai nodrošināt delegāciju ar konkrētu viesnīcu, misijas vadītājs Jānis Priedkalns, organizējot vizīti, ir demonstrējis neizdarību un neprasmi.

ANO misijai informācija par Latvijas delegācija vizīti ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā bija zināma pirms vairākiem mēnešiem. Izprotot sarežģīto finansiālo situāciju, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau augustā personīgi tika lūgusi ANO misijas vadītāju Jāni Priedkalnu nodrošināt lētākas viesnīcas izmaksas. Valsts prezidentes kanceleja ir darījusi visu iespējamo, lai prezidente varētu veikt sev uzticēto uzdevumu un plānotās darba vizītes izmaksas netiktu pārsniegtas. Valsts prezidentes kanceleja uzskata, ka ANO misija nav spējusi veikt savus pienākumus. Vizītes organizēšana ir izvērtējama jau tuvākajā laikā un atbildība par to jāuzņemas ANO misijas vadītājam Jānim Priedkalnam.”

Tātad – V. Vīķes-Freibergas kanceleja kategoriski paziņoja, ka Valsts prezidente visādi vēlējusies samazināt savas vizītes izmaksas, bijusi gatava dzīvot normālā vidusmēra viesnīcā, taču neizdarīgais Latvijas pārstāvis J. Priedkalns ņēmis un viņai rezervējis numuru vai visdārgākajā Ņujorkas naktsmītnē. Jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars vēl pielēja eļļai uguni, nākot klajā ar J. Priedkalnam pavisam nepatīkamām detaļām: V. Vīķe-Freiberga, lūk, jau augustā personiski lūgusi J. Priedkalnam nodrošināt mazajai Latvijas delegācijai lētāku viesnīcu, taču viņš reaģējis īpatni – sarīkojis visu tā, ka Valsts prezidentei būtu vizītes laikā jāpārvācas no vienas viesnīcas uz otru.

Sašutumu nespēja slēpt arī V. Vīķe-Freiberga, kuras vēlme pēc normālas lētas viesnīcas nu, lūk, sabrukusi viena stīva diplomāta neizdarības dēļ. Valsts prezidente medijiem pavēstīja gan to, ka „vēstniecība neizpildīja savu uzdevumu, izvēloties viesnīcas”, gan to, ka „ļaudis ir aizmirsuši, ka es dodos uz ANO sesiju, lai aizstāvētu Latviju, tādēļ arī prezidentei pienākas atbilstīga viesnīca”. Ne viņa, ne kancelejas darbinieki nekādā gadījumā neesot pieprasījuši ekstradārgu viesnīcu, taču „prezidentei sēdēt Centrālparkā ar koferīšiem un gaidīt, kad viņu uzņems kādā viesnīcā, nav pieņemami (..) Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente”. Un vispār – rodoties iespaids, ka „latviešu nacionālais sports ir šausmināties”.

Sašutums šķita tik īsts, ka gan sabiedrība, gan mediji lāga neiepīkstējās ne tad, kad kļuva skaidrs, ka prezidentes uzturēšanās dārgajā viesnīcā izmaksās līdz pat 500 dolāriem diennaktī, ne tad, kad Ārlietu ministrija nāca klajā ar tā arī noslēpumā turētas dienesta izmeklēšanas gana pretrunīgu slēdzienu: saskaņā ar to valstij nekādi finanšu zaudējumi, par viesnīcas numuru divsimt dolāru vietā maksājot piecus simtus, neesot nodarīti, taču neizdarības gan esot bijušas, tāpēc J. Priedkalns un Valsts prezidenta kancelejas protokolnodaļas vadītāja vietas izpildītāja Evija Ķēniņa pelnījuši pa oficiālai piezīmei. Un vispār – Ārlietu ministrija izsakot nožēlu, ka iejaukta šīs lietas izmeklēšanā.

Tā arī viss noklusa, savukārt V. Vīķe-Freiberga vēl pēc gadiem šo gadījumu Latvijas radio visā nopietnībā saistīja ar „tumšo spēku” – savu politisko pretinieku „melnā PR” metodēm: „Tas stāsts par to dārgo viesnīcu, ko es pieprasīju Ņujorkā, kad būtībā es biju vēstniekam augusta mēnesī lūgusi, lai viņš cenšas dabūt lētāku viesnīcu, bet viņš nebija nevienu viesnīcu rezervējis, un tātad pašā pēdējā minūtē mūs izmētāja, tā ka katru nakti citā viesnīcā bija jāiet! Un mana kanceleja lūdz, lai viņš, lūdzu, parūpējas, ka ar tādu programmu, kas man bija no astoņiem rītā līdz vieniem naktī, kad es nevaru pa to starpu vēl pārvākties uz citu viesnīcu katra nakti! Ka lai, lūdzu, nogādā, ka mēs esam trīs naktis tajā pašā viesnīcā.

Tāme, starp citu, tai vizītei, par kuru tik ilgi tika rakstīts un mēģināts pastāstīt, cik šī ārzemniece pēdiņās, cik ļoti ne ar tādām... ne... nu, kā lai saka... iedomīga ar augstām prasībām pēc dārgām viesnīcām, izlutināta, nabaga tautai, kā sakot, ņem kumosu no mutes ārā utt., un... Faktiski tāme, ko mēs izdevām tajā rudenī 1999. gadā Apvienotajās Nācijās, es pārbaudīju, bija precīzi puse no tās, ko iepriekšējā gadā, 1998. gadā, ko bija izmaksājis prezidenta Ulmaņa brauciens uz Apvienotajām Nācijām, bet ne to informāciju, ne tos skaitļus neviena publikācija neturēja par vajadzīgu publicēt. Tikai turpinājās tas stāsts par lielo skandālu, par dārgo viesnīcas numuru, kas esot pieprasīts, kas ir absolūti un pilnīgi meli no sākuma līdz beigām.”

Un kam tad šī zemiskā apmelošana, pēc V. Vīķes-Freibergas domām, bija vajadzīga? „Nu, es domāju, kas tas bija daļa tiešām no šitā melnā PR. Bija redzams, ka mana ievēlēšanas tautā izsauca burtiski gaviles daudzās aprindās, tika liktas lielas cerības uz cilvēku, kas tiešām nav saistīts ar politiskiem spēkiem. Es domāju, ka dažiem politiskiem spēkiem tāda pārāk augsta jaunās prezidentes popularitāte šķita nevēlama, jo tas nozīmētu, ka viņai varētu būt autoritāte un ka viņas sacītam varētu arī būt savs svars, un ka uz viņu varētu būt jāklausās. Būtu vieglāk nosist viņas popularitāti, un tas nozīmētu, ka, ja viņai būtu kaut kāds spriedums šāds vai citāds, tad viņai tautā būtu mazāk svara. Tas ir tā, kā, kad es dabūju savu pirmo kontaktu ar melnā PR aspektiem...”

Pie tā, cik bieži un pēc būtības vienveidīgos apstākļos V. Vīķei-Freibergai arī turpmākajos gados nācās saskarties ar šādu te „melno PR”, vēl atgriezīsimies. Bet tagad – izrādās, desmit gadus pēc savas „nepieļaujamās kļūdas” līdz tam klusējušais J. Priedkalns beidzot ir gatavs atklāti pastāstīt, kurš tad īsti vēlējās lētāku, kurš – dārgāku viesnīcu, kurš izvēlējās jau savus pirmos mēnešus amatā apēnot ar meliem, bet kurš uzskatīja par solīdāku paklusēt, lai neciestu Valsts prezidentes un līdz ar to arī valsts prestižs.

- Kas tur īsti bija? Mārtiņš Bondars, prezidenta kancelejas toreizējais vadītājs teica, ka jūsu kompetence ir apšaubāma, un rezultātā jums izteica rājienu...

- Jā, jā, jā, tā ir pilnīgi absurdā Bondara un tamlīdzīgu cilvēku rīcība... Mēs to viesnīcu viņiem bijām rezervējuši lētāku, bet viņi gribēja dārgāku.

- Kā?

- Mēs rezervējām viesnīcu Beekman Tower Hotel. Un tā ir vidēja, vidēja dārguma viesnīca. Mēs to bijām maija, 1999. gada maija mēnesī rezervējuši, un, kad pienāca laiks tuvāk, man liekas, jūlijā vai augustā, man liekas, augustā mums bija tā saruna – viņi teica, ka viņi esot dzirdējuši, ka tā viesnīca nav piemērota un ka tur esot Ulmaņa delegācijai bijušas kaut kādas problēmas, Ulmanis palika tai viesnīcā arī, Beekman Tower. Un ka viņi tiešām tur negribot palikt.

Un tā saruna bija ar prezidenta kancelejas darbiniekiem, Bondars toreiz bija vadītājs tajā kancelejā, un tad mēs teicām, nu, tagad, ziniet, jau ir augusta mēnesis, septembrī ierodas 190 delegācijas no visām pasaules valstīm, un tās piemērotākās viesnīcas gandrīz nevar dabūt: vai nu var dabūt lētāku, vai ļoti lētāku, vai arī ļoti dārgāku. Nu, viņi pieprasīja, ka ir jāmaina, ka Beekman Tower nepatīk, kaut gan tur bija Ulmanis palicis un tur arī Zviedrijas karalis vienmēr apmetās. Bet delegācijai no Latvijas tā nebija pietiekoši laba. Un tā mēs dabūjām rezervēt Waldorf Astoria, kas ir viena no visdārgākajām Ņujorkā.

Un tad, kad tas izskanēja presē, ka prezidente paliek Waldorf Astoria, tad sākās. Tad teica: jā, nu, kā, kāpēc viņa paliek tik dārgā viesnīcā, kad Latvijā tieši bija tāda finansiāla maza krīzīte tajā laikā, un cilvēki ļoti pētīja, kuri ierēdņi iztērē, cik daudz un par ko. Bet mēs katru gadu maijā norezervējām jau uz septembri viesnīcu, tā bija regulāra darbība, ko mēs darījām arī tajā gadā. Un mums prezidenta, Valsts prezidenta kanceleja pieprasīja citu viesnīcu. Man liekas, ka mēs piedāvājām tur, pāris no tām dārgajām, un viņi izvēlējās Waldorf Astoria

- Kāpēc tad jūs neteicāt presei, ka – jā, mēs jau visu pareizi, bet, lūk, viņi?...

- Es atbildēju, man liekas, kādā nākošā, kādā desmitā septembrī vai tamlīdzīgi. Jo prezidente pati arī, būdama diezgan, nu, tāda literāri talantīga dāma, kad padzirdēja, ka viņa ir tādā viesnīcā, kas viņas darbiniekiem nepatīk, teica, ka viņa vadīšot Latvijas pārstāvniecību, sēžot uz soliņa Centrālparkā, tādā veidā. Nu, un tas to lietu labāku nepadarīja, tas bija presei ārkārtīgi interesanti komentēts.

- Bet ko viņa pati - kāda vispār bija viņas nostāja tajā visā?

- Nu, viņa bija... Nu, viņa bija, kā saka, drusku dezinformēta par to patieso situāciju. Un tāpēc viņas komentāri arī... Nu, viņai ļoti nepatika, un Ārlietu ministrijai nepatika, ka es atbildēju presei par to, ka mēs jau bijām atraduši viņai lētāku viesnīcu, bet ka viņa to nepieņēma. Kaut gan, kā es saku, Zviedrijas karalim tā bija pietiekami laba, un Ulmaņa kunga delegācijai tā bija pietiekami laba.

Tās sarunas jau es personīgi nevedu ar viņiem. Man bija tikai viena saruna ar Bondara kungu laikam, kad viņš man mēģināja, nu, kā skolas puikam no augstiem plauktiem stāstīt, ka viņš Amerikas situāciju zinot ļoti labi un vai es nezinot, ka mums ir tikai viena prezidente un ka viņai vajag to vislabāko. Īstenībā tā delegācija pati gribēja sev to foršāko vietu.

Mums, piemēram, teica, kā vajag, lai mēs visu to noklusinām... kancelejas darbinieki - lai es tikai pasakot, ka es esmu vainīgs par to, kur es nebiju vainīgs, un tad viss būs labi...

Ar vārdu sakot, trīs mēnešus pēc ievēlēšanas augstajā amatā Valsts prezidente vai viņas tuvākie līdzgaitnieki sabiedrībai gluži vienkārši sameloja, - pastāstot, ka tieši Latvijas pārstāvis ANO rezervējis superdārgo Waldorf viesnīcu, „aizmirsa” piebilst, ka paši atteikušies no lētās Beekman viesnīcas, kas bija laba gan G. Ulmanim, gan pat Zviedrijas karalim, bet „nepietiekami atbilstīga” V. Vīķei-Freibergai. („Par prezidentiem un viņu darbiem es neko nekomentēšu. Par viesnīcu varu tikai pateikt, ka es astoņus gadus šajā viesnīcā dzīvoju. Tā laikam arī ir mana atbilde,” tagad diplomātiski saka G. Ulmanis.)

Toties – turpmāk un līdz pat prezidentūras otrā termiņa beigām ierēdņiem un ierēdnīšiem bija skaidrs, kāds minimālais komforta un greznības līmenis atbilst Latvijas Valsts prezidentes un viņas svītas prasībām. Turklāt šis incidents nekādā veidā netraucēja V. Vīķei-Freibergai publiski atgādināt, ka starp Jupiteru un vērsi ir liela starpība: jau nākamā gada februārī viņa publiski paziņoja, ka valdības ēkas pagrabā ierīkotais atpūtas komplekss gan esot kaut kas „pusceļā starp Karakallas pirtīm un Teksasas meitumājas instalācijām”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Labais Rīgas cars Nils

FotoKaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot cilvēku reakciju sociālajos medijos par šo piketu. Izteiktie viedokļi ir diezgan dažādi – daļa to kritizē, tomēr nevar noliegt, ka pietiekami daudz cilvēku izsakās pozitīvi par šāda piketa rīkošanu un atbalsta izteikšanu Ušakovam.
Lasīt visu...

21

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

FotoMorāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.
Lasīt visu...

15

Pieteikšanās par vainīgu

FotoGodātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Lasīt visu...

18

Vadoņa gaidīšanas svētki

FotoŠovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras termiņu ir ļoti vājas. Vējonis tiek kritizēts par slikto oratora mākslu un sliktām angļu valodas prasmēm, viņam tiek pārmesta pasivitāte un piesaukti vēl dažādi citi trūkumi.
Lasīt visu...

15

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

FotoŠī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr Valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā Valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.
Lasīt visu...

21

Muļķim būt

FotoMaz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo.
Lasīt visu...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...