Iesaki rakstu: 
Viņiem tas ir vajadzīgs, lai iztukšotu mūsu makus un kontus. Un noplicinātu vidi. Un uzkrautu milzīgus parādus visai tautai. Ja kāds vēl šaubās par to, ka t.s. “zaļais kurss” ir milzīga afēra, viņš ir ļoti naivs.
Novembra beigās Saeimā steidzamības (!) kārtā tika pieņemts “zaļās afēras” likums, kas tika nomaskēts aiz it kā nevainīga “Ekonomiskās ilgtspējas likuma” nosaukuma. Tika nobalsots, lai mūsu pašu dabas resursi kļūtu dārgāki mums pašiem. Lai mēs prasītu atļauju citiem, vai un cik daudz drīkstam lietot to, kas pieder mums pašiem.
Par “zaļo afēru” un cenu paaugstināšanu balsoja 51 deputāts, pret 32, atturējās 2, nebalsoja 8. (Atturēšanos un nebalsošanu šinī gadījumā arī var uzskatīt par “zaļās afēras” atbalstīšanu).
Līdz ar šī likuma pieņemšanu cenu kāpums būs vēl straujāks, uzņēmumu konkurence sašķobīta, daudziem uzkrauts arī nepanesams birokrātijas slogs, enerģija, koksne, pārtika kļūs dārgāka ar visām no tā izrietošajām sekām.
Vai tad klimata afēristus interesē fakti, ka Latvija jau tā ir viena no viszaļākajām valstīm ES, no kuras teritorijas vairāk nekā pusi klāj dabiskie meži, ka mums ir trīs HESi un CO₂ izmeši uz vienu iedzīvotāju ir vieni no viszemākajiem Eiropā?
Un es neesmu ne reizi dzirdējis objektīvu diskusiju kādā no SIF piebarotajiem medijiem, ka visa šī CO₂ mērīšana ir absurda un smagi koruptīva, ka zaļā kursa afēra ir kā milzīgs ziepju burbulis, kas sprāgstot rada vēl milzīgākus zaudējumus.
Zaļo afēru gatavoja jau vairākus gadu desmitus – viltīgi, caur universitātēm un arī skolām, sējot jauniešu prātos vainas apziņu par katru izlietoto plastmasas maisiņu un klāstot dažādus absurdus. Piemēram: jo seklāka (īsāka) būšot izelpa, jo planētai labāk. Īsumā sakot: gandrīz vai labāk nepiedzimt.
“Zaļais kurss” iet roku rokā ar depopulācijas virzienu. Un mediji popularizēja slavenības, kuras sludināja, ka bērnu dzimstība negatīvi ietekmējot klimatu (tas pats privāto lidmašīnu cienītājs princis Harijs u.c., kuram tāpat kā citiem slavenajiem “zaļā kursa” popularizētājiem piemīt sevišķa liekulība).
Ja cilvēka izelpa vai ikdienas paradumi vairs netiek uzskatīti par dabisku procesu, bet gan piesārņojumu, kas jāmazina, tad tas nav nekas cits kā absurda pašsabotēšana, kā dīvaina pašiznīcināšanās, kad tikai nedzimušie vai neelpojošie nepiesārņo vidi un neapdraud klimatu...
Cilvēks tiek smagi noniecināts, tas tiek mērīts ne vairs kā humāna būtne, bet kā lops – pēc CO₂ “izmešu pēdas”. Lūk, “zaļais kurss”!
Vai Latvijā kādi mediji citēja Rietumvalstu politiķus, kad tie teica, ka nepiekrīt iracionālai CO₂ histērijai, kas strukturāli grauj mūsu sabiedrību, kultūru un dzīvesveidu? Nē, Latvijā nopirktie mediji par to klusē, jo “zaļais kurss” ir veids, kā izkrāpt naudu, kā pieņemt politiski korumpētus lēmumus, lobēt vēja parkus utt. un uzkraut visas milzīgās to izmaksas uz iedzīvotāju pleciem.
Ir daudzi fakti, kas skaidri rāda, ka “zaļais kurss” ir paredzēts tikai tam, lai iztīrītu cilvēku makus un kontus no naudas un daudzviet degradētu vidi. Šo patiesību vietējie rečekisti, protams, nopūlas cenzēt.
Šovasar (29.7.25), viesojoties Skotijā, ASV prezidents Donalds Tramps skaidri pateica: ”Vēja turbīnas ir negods. Tās bojā visu, pie kā pieskaras. Tās ir atbaidošas. Un ļoti neefektīvas. Tā ir visdārgākā enerģijas forma.”
Un vēl viņš teica, ka tās īpašuma vērtību “samazina par 50% vai vairāk. Tās rada troksni. Kad tās atrodas okeānā, tās ir kaitīgas jūras dzīvībai. Ļoti kaitīgas vaļiem, protams, jo tos izskalo krastā 9 reizes vairāk nekā bez tām.
Tās ir patiešām kaitīgas un tās maksā daudz naudas. Ziniet, nav neviena vēja parka, kas tiktu uzcelts bez subsīdijām… Tā ir slikta enerģija, tas izskatās slikti. Tas nogalina putnus. Tās tiešām ir briesmīgas lietas. Un tā ir visdārgākā enerģija no visām… tā vietā, lai pelnītu naudu, viņi zaudē naudu”.
Un Tramps piebilda, ka šo vēja turbīnu dēļ arī enerģijas izmaksas kļūst ļoti augstas. Tāpēc daudzviet tās jau jauc nost, diemžēl Latvijā aktīvi plāno celt. Un līdz ar to palielinās nodokļu slogs cilvēkiem.
Elektrības cenai Latvijā dabiski bez jebkādiem vēja parkiem būtu jābūt ļoti zemai. Mums ir trīs HESi, neskaitot vēl jaudīgos TEC, kas nosedz visas Latvijas vajadzības. Diemžēl savulaik Kariņš izbīdīja nelikumīgo OIK, tagad tās nožēlojamās tradīcijas turpina citi JV politkarteļa kadri, un tagad ar šo “zaļo kursu” briest OIK-2 daudz lielākā apmērā, atkal piesedzot šīs papildizmaksas ar “zaļo kursu”, “ilgtspējību”, “klimatneitrālumu”, “attīstību” un citiem maldinošiem vārdiem.
Šāda regresīva politika ietekmē daudzas jomas. Deformē arī mežu apsaimniekošanu — mūsu zaļā zelta nozari noslogo ar absurdām prasībām. Koksnes cenas palielinās, konkurētspēja samazinās. Arī lauksaimniekiem jāpilda prasības, kuru rezultātā ienākumi krītas. Mākslīgu šķēršļu likšana, birokrātisku atskaišu uzkraušana uzņēmumiem un patērētājiem rada nesamērīgas izmaksas.
“Zaļais kurss” prasa miljardiem eiro, bet finansēšanas mehānismi ir kā dūmakā tīti, un, kad migla izklīst, izrādās, ka visa šī “zaļā kursa” finansēšana balstās uz nodokļu paaugstināšanu. Galu galā visas “zaļās afēras” izmaksas faktiski sedz patērētājs. Tas pārvēršas par arvien smagāku parādu slogu, vēl lielāku nodokļu nastu un daudz mazāku sociālo atbalstu, mazāk naudas izglītībai un veselībai. Un cenu kāpums enerģijai, pārtikai, transportam. Visam!
“Zaļais kurss” bieži tiek pasniegts kā progresīvs risinājums, taču praksē palielina nabadzību, rada sociālo netaisnību. Reti kurš nav pamanījis piepešās privilēģijas tieši elektroauto un draudus aizliegt iekšdedzes auto, kas ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan transporta infrastruktūrai.
Enerģijas cenu un regulatīvās slodzes dēļ daudzi ES uzņēmumi pārceļ ražošanu uz citām valstīm, cilvēki Eiropā zaudē darbu, bet tie slavenie “CO₂ izmeši” pasaulē nemazinās vien tiek pārvietoti citur. Bet ES pieaug atkarība no importētām tehnoloģijām.
Tikai 8% ir Eiropas daļa globālajos izmešos, nemaz nerunājot par faktu, ka cilvēka ikdienas paradumu ietekme uz klimatu ir mikroskopiska. Pat, ja ES sasniegtu savu sludināto “nulles emisiju”, planētas kopējos izmešus tas būtiski nemainītu, jo citas lielās ekonomikas negrasās iekrist ES “zaļā kursa” afēras slazdā.
Bet pie mums ar apbrīnojami fanātisku diktatorismu uzspiež “zaļo kursu”. Kā var runāt par demokrātiju vai sabiedrības līdzdalību, ja būtiskie un katru cilvēku spēcīgi ietekmējoši lēmumi tiek pieņemti strauji un tikai “no augšas”, bez pietiekamas sabiedriskās diskusijas, kur nu vēl saprātīgas ekonomiskās analīzes valsts interesēs. “Zaļās afēras” bīdītājiem trūkst atbildības un elementāra godīguma gan pret saviem velētājiem, gan pret visu tautu.
Tiek lēsts, ka izdevumi no šī JV karteļa partiju ieviestā “Ekonomiskās ilgtspējas likuma” būs papildus miljards eiro gadā un tā turpmākos desmit gadus. Ja vien nākamgad pēc vēlēšanām šo “zaļā murga” koruptīvo kursu strauji neapturēsim!
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
