Kāpēc Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs patiesībā atteicās no savas zemnieku saimniecības?
Pietiek lasītājs11.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms mēneša, kad tagadējā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra Jāņa Grasberga ģimenei piederošās zemnieku saimniecības Zilūži busiņu policija notvēra, bez vajadzīgajām atļaujām tirgojot piena produktus pie viņa darbavietas, augstā amatpersona skaidroja, ka tā vairs nemaz neesot viņa zemnieku saimniecība. Lursoft datu bāzē iepazīstoties ar šī pēc būtības daudznozaru uzņēmuma finanšu plūsmām, kļūst skaidrāks, kāpēc patiesībā Grasbergs īpašumtiesības formāli nodevis savam brālim.
Pietiek pirms nedēļas pamatoti norādīja - Latvijā amatpersonu vidū pēdējā desmitgadē ir bijis ne mazums cilvēku, kuriem pieder savas zemnieku saimniecības, un nav zināms, ka kāds no viņiem būtu bijis spiests no sava īpašuma atteikties tāpēc, ka to pieprasītu likuma normas vai uzstātu KNAB. Tāpat nav arī zināms, ka kāda amatpersona būtu sodīta par to, ka nav atteikusies no savas zemnieku saimniecības.
Taču, kad sabiedriskais medijs publicēja informāciju par Zilūžu piena produktu tirgošanu bez nepieciešamās atļaujas, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Grasbergs pavēstīja tieši to – „nu jau dažus mēnešus viņa saimniecība juridiski pieder brālim”, jo „normatīvi neļauj politiķim reizē būt arī saimniecības īpašniekam”.
Taču neviens no likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” pantiem neuzliek par pienākumu amatpersonai ne atteikties no sava īpašuma, ne pārtraukt nodarboties ar to, ko Zilūži uzrādījuši savā mājas lapā, - piena lauksaimniecību, no savas fermas 400 govīm iegūstot pienu un pārdodot dažādus piena produktus.
Pats Grasbergs apgalvo, ka, pieņemot lēmumu par atteikšanos no sava īpašuma un savas zemnieku saimniecības nodošanu brālim, viņš „ievērojot arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā saņemto konsultāciju”, ko viņam telefoniski sniegusi nezināma KNAB amatpersona. Zīmīgi, ka pats KNAB neapliecina to, ka būtu uzdevis Grasbergam atbrīvoties no sava īpašuma – zemnieku saimniecības.
Tad kāpēc tad jaunajam Zemkopības ministrijas parlamentārajam sekretāram bija tik svarīgi formāli atbrīvoties no jebkādas pierādāmas saistības ar savu īpašumu – zemnieku saimniecību? Manuprāt, pietiekami skaidru atbildi uz to sniedz dati par Zilūžu finanšu plūsmām.
Kā rāda zemnieku saimniecības pagājušā gada darbības pārskats, tā pērn strādājusi ar apgrozījumu, kas no 1,539 miljoniem eiro sarucis līdz 1,454 miljoniem eiro. Norādīts, ka lauksaimnieciskā darbība devusi 1,36 miljonu eiro apgrozījumu, bet citi pamatdarbības veidi – 94 tūkstošus eiro.
Taču ir vēl arī tāda pozīcija kā „pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi”, kas 2017. gadā devuši 296 tūkstošus eiro, bet pērn – jau 371 tūkstoti eiro. Savukārt no šīs summas lauvas tiesu nodrošinājušas ES subsīdijas un valsts atbalsts – kopā 271 tūkstoti eiro.
Vēl iespaidīgākas summas minētas gada pārskata sadaļā „Nākamo periodu ieņēmumi”, kurā kā „Finanšu palīdzība” uz 2018. gada beigām, summējot ilgtermiņa un īstermiņa finanšu palīdzību, fiksēti vairāk nekā 595 tūkstoši eiro.
Visu šo finanšu palīdzību Grasbergu ģimenes zemnieku saimniecība pēdējos piecos gados saņēmusi no Lauku atbalsta dienesta, - te ir gan skābbarības uzglabāšanas tvertņu un remontdarbnīcu būve, gan meliorācijas sistēmas ierīkošana un piena pārstrādes ražotne, gan dažādas tehnikas iegāde un piena mājas rekonstrukcija.
Tas nozīmē, ka tagadējā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra zemnieku saimniecība, kas 2017. gadā strādājusi ar 55 tūkstošu eiro zaudējumiem, bet pērn – ar nepilnu septiņu tūkstošu eiro peļņu, ir atkarīga no ikgadējas simtos tūkstošu eiro vērtas Lauku atbalsta dienesta finansiālās „piešprices”.
Savukārt Lauku atbalsta dienests, kas oficiāli ir „valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas ir atbildīga par vienotu valsts un Eiropas Savienības (ES) atbalsta politikas īstenošanu Latvijā, uzrauga normatīvo aktu ievērošanu lauksaimniecības jomā un pilda citas ar lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju saistītas funkcijas”, atrodas… tieši Zemkopības ministrijas padotībā.
Tas nozīmē, ka Zemkopības ministrija, kuras vadība nule parādīja savu varu, faktiski atlaižot līdzšinējo Lauku atbalsta dienesta vadītāju, var gan formāli, gan jo vairāk neformāli dot dienestam konkrētus uzdevumus, tostarp arī par atbalsta finansējuma plūsmām.
Skaidrs, ka šādā situācijā trešā, bet varbūt arī otrā ministrijas amatpersona – no politiskā svarīguma viedokļa tieši šādu amatu ieņem Grasbergs – uzskatīja par labāku „noslēpt” faktu, ka tās varā ir ietekmēt valsts finanšu plūsmas uz pašai savu uzņēmumu. Kā redzams, ne pārāk prasmīgi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
