Kāpēc Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs patiesībā atteicās no savas zemnieku saimniecības?
Pietiek lasītājs11.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms mēneša, kad tagadējā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra Jāņa Grasberga ģimenei piederošās zemnieku saimniecības Zilūži busiņu policija notvēra, bez vajadzīgajām atļaujām tirgojot piena produktus pie viņa darbavietas, augstā amatpersona skaidroja, ka tā vairs nemaz neesot viņa zemnieku saimniecība. Lursoft datu bāzē iepazīstoties ar šī pēc būtības daudznozaru uzņēmuma finanšu plūsmām, kļūst skaidrāks, kāpēc patiesībā Grasbergs īpašumtiesības formāli nodevis savam brālim.
Pietiek pirms nedēļas pamatoti norādīja - Latvijā amatpersonu vidū pēdējā desmitgadē ir bijis ne mazums cilvēku, kuriem pieder savas zemnieku saimniecības, un nav zināms, ka kāds no viņiem būtu bijis spiests no sava īpašuma atteikties tāpēc, ka to pieprasītu likuma normas vai uzstātu KNAB. Tāpat nav arī zināms, ka kāda amatpersona būtu sodīta par to, ka nav atteikusies no savas zemnieku saimniecības.
Taču, kad sabiedriskais medijs publicēja informāciju par Zilūžu piena produktu tirgošanu bez nepieciešamās atļaujas, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Grasbergs pavēstīja tieši to – „nu jau dažus mēnešus viņa saimniecība juridiski pieder brālim”, jo „normatīvi neļauj politiķim reizē būt arī saimniecības īpašniekam”.
Taču neviens no likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” pantiem neuzliek par pienākumu amatpersonai ne atteikties no sava īpašuma, ne pārtraukt nodarboties ar to, ko Zilūži uzrādījuši savā mājas lapā, - piena lauksaimniecību, no savas fermas 400 govīm iegūstot pienu un pārdodot dažādus piena produktus.
Pats Grasbergs apgalvo, ka, pieņemot lēmumu par atteikšanos no sava īpašuma un savas zemnieku saimniecības nodošanu brālim, viņš „ievērojot arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā saņemto konsultāciju”, ko viņam telefoniski sniegusi nezināma KNAB amatpersona. Zīmīgi, ka pats KNAB neapliecina to, ka būtu uzdevis Grasbergam atbrīvoties no sava īpašuma – zemnieku saimniecības.
Tad kāpēc tad jaunajam Zemkopības ministrijas parlamentārajam sekretāram bija tik svarīgi formāli atbrīvoties no jebkādas pierādāmas saistības ar savu īpašumu – zemnieku saimniecību? Manuprāt, pietiekami skaidru atbildi uz to sniedz dati par Zilūžu finanšu plūsmām.
Kā rāda zemnieku saimniecības pagājušā gada darbības pārskats, tā pērn strādājusi ar apgrozījumu, kas no 1,539 miljoniem eiro sarucis līdz 1,454 miljoniem eiro. Norādīts, ka lauksaimnieciskā darbība devusi 1,36 miljonu eiro apgrozījumu, bet citi pamatdarbības veidi – 94 tūkstošus eiro.
Taču ir vēl arī tāda pozīcija kā „pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi”, kas 2017. gadā devuši 296 tūkstošus eiro, bet pērn – jau 371 tūkstoti eiro. Savukārt no šīs summas lauvas tiesu nodrošinājušas ES subsīdijas un valsts atbalsts – kopā 271 tūkstoti eiro.
Vēl iespaidīgākas summas minētas gada pārskata sadaļā „Nākamo periodu ieņēmumi”, kurā kā „Finanšu palīdzība” uz 2018. gada beigām, summējot ilgtermiņa un īstermiņa finanšu palīdzību, fiksēti vairāk nekā 595 tūkstoši eiro.
Visu šo finanšu palīdzību Grasbergu ģimenes zemnieku saimniecība pēdējos piecos gados saņēmusi no Lauku atbalsta dienesta, - te ir gan skābbarības uzglabāšanas tvertņu un remontdarbnīcu būve, gan meliorācijas sistēmas ierīkošana un piena pārstrādes ražotne, gan dažādas tehnikas iegāde un piena mājas rekonstrukcija.
Tas nozīmē, ka tagadējā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra zemnieku saimniecība, kas 2017. gadā strādājusi ar 55 tūkstošu eiro zaudējumiem, bet pērn – ar nepilnu septiņu tūkstošu eiro peļņu, ir atkarīga no ikgadējas simtos tūkstošu eiro vērtas Lauku atbalsta dienesta finansiālās „piešprices”.
Savukārt Lauku atbalsta dienests, kas oficiāli ir „valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas ir atbildīga par vienotu valsts un Eiropas Savienības (ES) atbalsta politikas īstenošanu Latvijā, uzrauga normatīvo aktu ievērošanu lauksaimniecības jomā un pilda citas ar lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju saistītas funkcijas”, atrodas… tieši Zemkopības ministrijas padotībā.
Tas nozīmē, ka Zemkopības ministrija, kuras vadība nule parādīja savu varu, faktiski atlaižot līdzšinējo Lauku atbalsta dienesta vadītāju, var gan formāli, gan jo vairāk neformāli dot dienestam konkrētus uzdevumus, tostarp arī par atbalsta finansējuma plūsmām.
Skaidrs, ka šādā situācijā trešā, bet varbūt arī otrā ministrijas amatpersona – no politiskā svarīguma viedokļa tieši šādu amatu ieņem Grasbergs – uzskatīja par labāku „noslēpt” faktu, ka tās varā ir ietekmēt valsts finanšu plūsmas uz pašai savu uzņēmumu. Kā redzams, ne pārāk prasmīgi.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
