Kara aculiecinieka izskaidrojums Graubem un pārējiem “parketa virsniekiem” par to, kas ir karš un Krievijas uzbrukums

Profesijas prasību dēļ esmu redzējis un piedzīvojis visus Ukrainas kara etapus: sākot no Iekšlietu karaspēka uzbrukumiem Eiromaidana kazaku sotņām, turpinot ar “zaļo cilvēciņu” veikto Krimas aneksiju, kauju par Doņeckas lidostu un Donbasa karu 2014. gadā. To visu esmu izmantojis ne tikai reportāžu taisīšanā, bet arī grāmatā “UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts”. Pats par sevi saprotams, daudzkārt esmu veidojis reportāžas arī kopš pilnmēroga kara sākuma pirms gandrīz jau diviem gadiem — kaut kas no tā iekļuvis grāmatā “Ukrainas vēsture”.

Līdz ar to man kā daudzkārtējam aculieciniekam Krievijas agresijai darbībā, kā arī ukraiņu pretuzbrukumiem ir jānorāda, ka Raimondam Graubem un viņa kā atvaļināta ģenerāļa izteikumiem nevar ticēt.

Jaunākos R. Graubes izteikumus saistībā ar Baltijas kopīgiem plāniem veidot aizsardzības līniju uz Krievijas robežas un būvēt vismaz 600 bunkurus šonedēļ citēja LETA. Sākumā ir vispārīgi pareizas frāzes: “Baltijas valstu apņemšanās veidot Baltijas Aizsardzības līniju ir ļoti pareizs solis, bet projekts nebūs lēts. […] Daba ir ļoti atšķirīga Igaunijā un Latvijā, līdz ar to bunkuru aizsardzības sistēmas atšķirsies dažādās vietās.” R. Graubes ieskatā līnijas veidošanā ir jāveic ļoti nopietns un rūpīgs pētījums, jo dažāda inženiertehnisko konstrukciju veidošana prasīs papildu izpēti.

Tiktāl labi, bet tad sākas kaut kāds Pirmais pasaules karš: “Dzelzsbetona dzoti, ložmetējligzdas vai vietas, kas sagatavotas artilērijas sistēmām — tas viss ir komplekss jautājums.”

Ikviens, kurš palasīja ziņas 2022. gadā, redzēja: ukraiņi atsita krievu iebrukumu tāpēc, ka piespieda okupantu iesaistīties tajā, uz ko krievi nebija gatavi — tā ir manevrējoša karadarbība kustībā. Nekādi “dzelzsbetona dzoti un ložmetējligzdas” neizglāba Ukrainu — valsti izglāba tās aizstāvju spēja pārvietoties uz vajadzīgajām vietām vajadzīgajā ātrumā.

Ukraiņi, kur tas bija iespējams, noturēja pilsētas (Harkiva, Konotopa, Sumi, Čerņihiva utt.), bet tajās vietās, kur viņiem tas bija izdevīgi, ļāva krievu tehnikas kolonnām ieiet pilsētās, kur tās nolikvidēja, tātad ievilināja krievus iepriekš NESAGATAVOTĀS pozīcijās. Būtu pozīcijas sagatavotas, nobetonētas, nocietinātas un aprīkotas ar ieročiem vai personālu, krievu izlūkošana šo pozīciju izvietojumu sen zinātu un tās nobumbotu pirmajās sešās stundās.

No vēstures visiem skaidrs, ka Mažino līnija neglāba Franciju, tāpat šaha lauciņu veidā izvietotie nocietinājumi neglāba Franciju pret hitleriešiem, jo tie vienkārši atrada joslas, kā iziet starp nocietinātajiem punktiem un netērēt laiku to apkaušanai — to dara, kad pretinieka teritorija okupēta jau lielākā dziļumā.

Savukārt bijušā ģenerāļa domas, pilnā nopietnībā pieminot “vietas, kas sagatavotas artilērijas sistēmām”, jau ir klaji kaitnieciskas un valsts aizsardzības spējas graujošas.

Kad 2022. gada vasarā ukraiņi uzsāka pretuzbrukumu, vispirms ar HiMARS šķaidot okupantu uzkrātās rezerves aizmugurē un tad sākot māņu uzbrukumu frontes dienvidgalā no Aizkrāces uz Hersonu, pēc tam attīstīja īsto pretuzbrukumu pilnīgi pretējā frontes galā (no Harkivas uz Donbasa pusi), operācijas noslēgumā pamanoties tomēr atbrīvot arī Hersonu, tad bija redzams, kā strādā artilērija: tā gandrīz visu laiku ir kustībā. Lielgabals tiek pievilkts frontei, dažas reizes izšauj un tad tiek ātri aizvilkts citur, kamēr ienaidnieks nav izskaitļojis tā koordinātes vai arī kamēr lādiņš no pretinieka lielgabala atrodas lidojumā. Pašgājējhaubice vai jebkāda reaktīvā artilērija piebrauc, uzbliež pa ienaidniekiem un tad zibenīgi pārbrauc uz nākamo vietu, kamēr nav atlidojusi “atvetka”.

Vēl pirms kaujas sagatavot jebkādas pozīcijas artilērijai nozīmē laipni parādīt ienaidniekam, kur atradīsies tava artilērija. Krievija vienmēr izmanto spiegus, maksā nodevējiem, izlūko no kosmosa un no lidmašīnām. Jebkurā brīdī var atsūtīt izlūkdronu. Kaut vai tikai izbūvēt jebkādas pozīcijas artilērijai (kura mūsdienās tāpat visa ir mobila un spēj vai nu braukt pati, vai — sliktākajā gadījumā — tiek vilkta un spēj šaut no jebkurienes) nozīmē parādīt vietas, kur tava artilērija agri vai vēlu tiks novietota. Izbūvēt pozīcijas artilērijai, pie kam tādas mūsdienās nemaz nepalīdz artilērijai trāpīt pa ienaidniekiem, nenozīmē tikai iztērēt naudu bezvērtīgi. Tas nozīmē iedot pretiniekiem lielus, treknus mērķus tieši rokās.

Vēl atvaļinātais ģenerālis ar lielu pārliecību runā: “Protams, ka meža vidū vai purva malā neviens neveidos inženiertehniskās būves, kas paredzētas bruņutehnikas apturēšanai.”

Būtu interesanti uzzināt, uz kādiem datiem balstās šādas iedomas. Pēdējo divu gadu laikā krievi ir parādījuši, ka var iet uzbrukumā caur mežiem uz ziemeļiem no Kijivas, un arī mēģinājuši forsēt upes un purvus — katrā ziņā Sjeverodoņecas upi, Inhulecu un purvainās vietas Kupjanskas apkārtnē pārvarēt mēģināja ne reizi vien, un tikai ukraiņu izlūkdronu atklātā informācija palīdzēja uzbrucējus sašaut. Ukraiņi savukārt pamanījušies forsēt milzīgi plato Dņipro upi un izveidot pozīcijas krievu okupētajā krastā. Tā ka ir pilnīgs izdomājums uzskatīt, ka bruņutehnika nebūšot gaidāma uzbrukumos caur mežiem vai gar purvu malām. Prakse jau tagad pierādījusi pretējo, pie kam vairākkārt.

Tas, ko Ukrainas karš pret okupantu ir pierādījis atkal un atkal — primārajam ieguldījumam jābūt dronos, pretgaisa aizsardzībā un pašiem savu motorizēto un mehanizēto karavīru pārvietošanās spējās, nevis jāgrūž nauda un betons nocietinājumos, kuru vietas ienaidniekam zināmas jau iepriekš un kuru sagraušanai krieviem arvien būs lādiņu, artilērijas, raķešu un aviobumbu pārsvars. Tikpat labi varētu trenēt gaisa desanta divīziju, apzinoties, ka uz visiem būs tikai viens divplāksnis.

Būtu interesanti uzzināt, kāpēc atvaļinātajam ģenerālim, bijušajam Latvijas armijas komandierim vajag sevi tā pazemot, stāstot šādas bezjēdzības, kas pretrunā ar Ukrainā novērojamo realitāti. Viens no iespējamajiem izskaidrojumiem — tādā veidā tiek mānīti krievi, mēģinot radīt iespaidu, ka “Latvijā jau no kara pat ģenerālis neko nesaprot”. Diemžēl, tā kā šādi izteikumi izplatās pamatā vietējā auditorijā, iznāk dezinformēt pašiem savu sabiedrību, kurā (par laimi) reti kuram ir tiešā pieredzē balstīta sapratne par Ukrainas karadarbību.

Līdz ar to Latvijas sabiedrībai kopumā būs labāk, ja mēs neņemsim par pilnu visu šādu “parketa virsnieku”, “kāzu ģenerāļu”, “aizmugures admirāļu” un citu “atvaļināto kaprāļu” muldēšanu, kas aizķērusies priekšstatos laikmetā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Meklēsim un izzināsim patiesību par Ukrainas pieredzi!

Cerot, ka mums tā nebūs vajadzīga.

Piemēri tam, kā izskatās hibrīdkarš realitātē: ej.uz/Donecka un ej.uz/Donbass

Novērtē šo rakstu: