Iesaki rakstu: 
Andra Sprūda vadītā Aizsardzības ministrija (AM) ir izstrādājusi rekomendācijas iedzīvotāju rīcībai kara un okupācijas gadījumā. Sprūds atzīst, ka valdība uzliek civilo un privāto sektoru uz kara sliedēm. Klozīte, precīzāk, uniforma, ko pašmāju propagandisti mēģināja pielaikot Krievijai, realitātē uzstīvēta Dievzemītei.
Kad vara slīd laukā no rokām, tā jānotur uz durkļiem. Turklāt esot slepens D punkts. Tā identificēta “kritiskā infrastruktūra”, kas plaši atver durvis nekontrolējamai korupcijai un blatam, ko var klasificēt kā slepenu militāru vajadzību.
Sprūds atgādina, ka Latvijas skolās ieviesta obligātā militārā mācība, kas latviskota kā valsts aizsardzības apmācība. To var vērtēt kā pozitīvu faktu, jo, atrodoties līdzās tādam kaimiņam kā Krievija, gluži vai katram sīcim jāprot izjaukt, salikt un pielietot triecienšauteni vai dronu, kā arī jāapgūst militārais ABC. Taču, zinot, ka Latvijas vara baidās no tautas un prot sačakarēt visu, kam pieskaras, manuprāt, priecāties ir pāragri. Buklets 72 stundām, kas Latvijas ekonomiskajās un politiskajās reālijās ir pasaku grāmata, to apliecina.
Runājot par pirmo palīdzību un humanitāro krīzi karadarbības apstākļos, Sprūds paskaidro, ka civiliedzīvotāju glābšana paliek pašu civiliedzīvotāju ziņā, dēvējot to par sadarbību. Kur šajā laikā atradīsies Latvijas varneši un sabiedrības krējums, aiz sevis atstājot vien “ķīmiskās trases”, aizsardzības ministrs tālredzīgi noklusē. Šobrīd, kad valdošā kliķe, savaņģojot medijus, ir sevi asociējusi ar valsti, Sprūdam ar grūtībām izdodas slēpt bažas, ka Dievzemītes okupācijas gadījumā iedzīvotāji varētu īpaši nepārdzīvot par varas maiņu, jo “reņģēdāju” dzīve jau novesta līdz kliņķim.
AM iesaka nepieņemt humāno palīdzību no agresora. Citādi laikā, kad nevis okupantu, bet pastāvošās varas darbības rezultātā liela daļa tautas dzīvo no rokas mutē, naidnieka invāzija pat var tikt novērtēta kā humanitārā intervence. Tēvijā palicējiem neesot jāļauj izmantot sevi kā darbaspēku. Citiem vārdiem sakot, vienkāršajiem ļautiņiem jāpārtiek no svaiga gaisa un patriotisma, kamēr politiķi un naudasmaisi dzīros drošībā.
Līdztekus Sprūds mudina letiņus lēkt uz ecēšām un neievērot okupācijas spēku noteiktos priekšrakstus. Eh, kur tu biji pandēmijas afēras absurdo ierobežojumu laikā?! Esot jāturpina ievērot Latvijas likumus. Droši vien arī normatīvos aktus par partnerattiecībām un acīmredzot Stambulas konvenciju. Ja ar potenciāliem iebrucējiem domāti krievzemieši (kas gan cits!), tad es tomēr ieteiktu ar izrūnītās varavīksnes karogu nezīmēties.
AM aicina civiliedzīvotājus kļūt par brīvprātīgiem valsts drošības aktīviem aģentiem, t.i. spiegiem. Būtu godprātīgi vienlaikus ļaudīm paskaidrot, ka uz viņiem netiks attiecināts karagūstekņa statuss. Protams, “civilizētās pasaules” propagandai šie nelaimes putni lieti noderēs, vaimanājot par okupanta zvērībām.
Tāpat Sprūds ir pārliecināts, ka katram sevi cienošam latvietim pa rokai ir drons un novērošanas kameras izlūkošanas informācijas iegūšanai. Kur tajā brīdi atradīsies bruņotie spēki, kam jānodod ziņas, nav pateikts. Varbūt ar galvām uz ežiņas vai gūstā. Virspavēlniecība gan jau aiz robežas, bet ej nu ar to sazinies. Turklāt urrāpatriotu un troļļu rindās esošie Kremļa špioni izdos iekarotājiem daudz maz pretoties spējīgos līdzpilsoņus.
Vēl esot jāizvairās no vietām, kas varētu būt mīnētas, vadoties no intuīcijas (!), kura katram pie sēņošanas un ogošanas radušam latvim noteikti ir augstāk attīstīta nekā pretinieka zaldātiem. Vispār Sprūdam sanākusi kārtējā civiliedzīvotāju drošības plāna sastādīšanas imitācija un kara histērijas kurināšana. Toties auri “KRIEVI NĀK” ir labs iemesls pievilkt grožus un noslepenot rebes!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
