Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lāčplēša dienas vakarā ar lielu interesi noskatījos filmu “Dvēseļu putenis”, par kuru daudz bija stāstīts un rakstīts. Daudzi paziņas – ar bērniem vai bez, patriotisku jūtu pārpildīti vai garlaicības mākti – to paspēja noskatīties kinoteātros, un pārsvarā visi bija stāvā sajūsmā, es tikmēr biju piesardzīgs un sagaidīju izrādi sabiedriskajā televīzijā.

Sausais atlikums ir tāds, ka filma nepatika, rūgtumu neslāpēja pat noskatīšanās par baltu velti, jo, atceroties savu neveiksmīgo gājienu pirms daudziem gadiem uz “Rīgas sargiem”, nozvērējos, ka vairs netērēšu naudu šādiem filmu izstrādājumiem. Gluži par baltu velti pasākums gan nebija, jo filmas uzņemšanai tika tērēta nodokļu maksātāju nauda (turklāt liela!), bet konkrētajā gadījumā naudas jautājumam ir pakārtota nozīme, jo plašajām tautas masām tika iebarots pseidopatriotisks stāsts ar elementāru satura trūkumu un fundamentālām ētiskas dabas problēmām.

“Stāsts” ir par skaļu teikts, jo stāstam ir jābūt sakarīgam – tam jābūt sākumam, kulminācijai, beigām, savukārt konkrētās filmas sižets sākas ar “Iiii…aiziet!” un meklēt tajā kaut kādu loģiku ir tikpat bezcerīgi kā vairumā no visu laiku pārvērtētākā režisora Alfrēda Hičkoka filmām. Hičkoks ir atzīts “saspensa” pārstāvis, taču spriedze rodas tikai filmas skatīšanās laikā, bet pēc noskatīšanās rodas likumsakarīgs jautājums “kas tas bija?” un nāk apskaidrība, ka “objektīvi tas nevarēja notikt tā!”.

Kino - jeb, kā to angliski dažreiz sauc, “pictures” (gleznas) – vispār ir ļoti nosacīts, manipulatīvs vizuālās mākslas veids, tomēr atšķirībā, piemēram, no Rubensa vai Veronezes gleznām, kurās mēs aplūkojam galvenokārt mākslinieka talantu – kompozīciju, krāsu gammu, otas tehniku, attieksmi pret detaļām, iekļauto vēstījumu – un  saprotam, ka sižeti var būt arī reliģiski un mitoloģiski, tad kino, vismaz tādam, kas deklarē attēlot patiesus vēsturiskos notikumus, ir jābūt brīvam no jebkādiem mītiem un nedabiskiem sižeta pagriezieniem. Tomēr “ah” un “oh” – vēsturiskais kino bieži vien atgādina Matejko opusus, kur no vēsturiskā ir tikai gleznā attēlotā notikuma nosaukums.

“Dvēseļu puteņa” sižets ir gaužām banāls – galvenais varonis Artūrs Vanags stājas latviešu strēlniekos un dodas kara gaitās, izejot no punkta “A” un filmas beigās nonākot punktā “Z”. Šādā sižeta uzbūvē nav nekas neparasts – piemēram, Sarkangalvīte vai Ēriha Kestnera “Emīls un Berlīnes zēni”: galvenais varonis – viņš vai viņa – dodas zināmā virzienā ar konkrētu sākotnējo mērķi, taču pa ceļam gadās kaut kas tāds, kas pilnīgi groza visus plānus vai vismaz ceļojums kļūst pavisam savādāks nekā bija iecerēts.

Līdzīgi kā vācu romantisma operās, kur sadzīviskais un ikdienišķais pastāv līdzās ar pārdabisko un velnišķīgo, mūsu episkais stāstījums sākas ar to, ka jauns čalis – filmas galvenais varonis – mācās braukt ar riteni un šajā priekšmetā cieš pilnīgu krahu – pa gaisu lido grāmatas, ritenis, viņš pats un zilā lakatā ietītā džuse (“ģimnāziste”), kas piešķir viņam mierinājuma balvu un bezbailīgi skūpsta uz ielas. Ja viņa nav palaistuve (un filmas gaitā mūsu aizdomas apstiprinās), tad tādas vaļības uz ielām toreiz nebija modē.

Lai kā nebūtu, guvis panākumus vismaz mīlestībā, čalis no pilsētas līksmi atgriežas savos laukos, un mēs redzam, ka divi brāļi, ejot mājup, nokļūst zirgābolu paradīzē, muļķojas un apmētā viens otru ar kakām. Pēkšņi šo dziļi intelektuālo nodarbi un smaržīgo idilli bojā kaku čupu ražotājs nedabiskā pozā, un mēs redzam sprādziena rezultātā beigtu zirgu, kuram vecākais brālis aši nogriež asti. Kādiem nolūkiem – nav skaidrs. Laikam brīvā laikā spēlē vijoli un tādēļ vajag daudz saru, lai izmantotu lociņam. Kas tur uzsprāga – arī paliek miglā tīts, jo šķiet, ka gāzes tur nebija, bet kādēļ kādam vajadzēja šaut pa viensētu un tēmēt tieši nelaimīgajam zirgam – nav skaidrs. Atstāsim to uz scenārija autora un viņam asistējošā režisora sirdsapziņas un profesionalitātes, ja tāda šiem darboņiem vispār piemīt.

Tālāk Artūrs, kamēr brālis Edgars un tēvs bija projām, kļūst par liecinieku tam, ka vācieši nošauj viņa māti un suni. Vācu virsnieks bija tīri pieklājīgs, iegāja mājā, apskatīja bisi, atstāja to turpat uz sienas. Labā latviešu sieviete piedāvā nelūgtajam ciemiņam pienu, galantais vācietis nav krievs – viņš nezog, neņem tāpat vien neko un par to pienu pat samaksā. Saspringtajā atmosfērā pie mājas ārdurvīm, kurā suns rej kā traks, nošauj ne tikai suni, bet arī nez kāpēc māti. Tālāk seko mātes bēru aina ar Edgara frāzi pie zārka: “Tu [Artūr] neesi pie tā vainīgs!” Protams, ka nav vainīgs. Ja sekot Aleksandra Grīna literārajam pirmavotam, tad viss noticis Artūra prombūtnes laikā un vāciešu parādīšanās vismaz kaut cik loģiski tiek izskaidrota. Tikai ne filmā! Krievu karaspēka atkāpšanās un iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās filmā notiek pēc šī notikuma, kas raisa jau nopietnākus jautājumus par filmas autoru spēju sakārtot notikumus kaut kādā secīgā ķēdītē.

Tālāk notiek evakuācija, ģimenes dārgumu slēpšana, dzimtā māja tiek nodedzināta, lopi aizdzīti, bēgļi dodas savās gaitās. Kas tie bija par vāciešiem, kā šie pārcilvēki teleportējušies krievu karaspēka kontrolētajā teritorijā un kādam nolūkam tvarstīja krievu dezertierus – velns viņu zina, un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Artūrs sāk ienīst vāciešus un vēlas atriebties. Turklāt visa atlikusī ģimene. Visi trīs – tēvs, brālis, Artūrs – piesakās stāties strēlniekos. Tīri loģiski, jo atriebt mātes slepkavību gribēs jebkurš normāls cilvēks. Tikai jautājums – kam un kādā veidā?

Tiek parādīts iesaukšanas punkts, kurā mēs redzam vēl daudzus jaunos cilvēkus, kas piesakās strēlniekos. Ja mēs varam saprast Artūra un viņa ģimenes motivāciju, tad kāda ir motivācija pārējiem iestāties strēlniekos? Viņiem asinskārie vācieši, šie beļģu bērnu ēdāji (kā tolaik apgalvoja sabiedroto prese), arī nogalināja mammas? Šis ir tāds bāreņu bataljons? Filmas autori pilnīgi neatklāj, kāds bija iemesls, kādēļ cilvēki pieteicās strēlniekos. “Aiz kadra” palika visa tā krievu valdības propaganda un paņēmieni, ar kuriem toreiz vervēja “lielgabalu gaļu”.

Tālāk mēs redzam militāro apmācību ainu, kurā stulbs pārgalvīgs vācu lidotājs nomet pāris granātu, riskēdams ar notriekšanu. Taču visi varoņi met plinti krūmos un paslēpjas! Seko vēl vairākas kaujas. Dramatiski skati mijas ar piršanu ierakumos, mētāšanos ar beigtām žurkām, antīkās pornogrāfijas aplūkošanu. Līdz brīdim, kad mūsu varonis pārtop par “Ezīti miglā”. No visām pusēm šauj, un, kāda iemesla dēļ šie puiši iet mirt un slepkavot, – nav skaidrs. Tad seko Nāves salas skats.

Tik tālu vēl var saprast filmas gaitu, un tā daudz maz arī atbilst romāna sižetiskajai līnijai. Taču pilnīgi negaidīti mēs redzam Artūru lielinieku vidū, un viņš ir nošaušanas komandas dalībnieks. Pēkšņi starp nošaujamajiem, kuros var skaidri saskatīt luterāņu mācītāju (tipisks garīdzniecības pārstāvis Maskavā?), Artūrs ierauga arī savu cīņu biedru Miķelsonu un atsakās šaut. Miķelsonu turpat bez mazākās minstināšanās nošauj komandieris, bet pa nakti tas pats komandieris atbrīvo Artūru, kurš tam klūp virsū ar dūrēm par Miķelsona nošaušanu.

Pilnīgi nav skaidrs šis vājuma moments – pirmkārt, ja komandieris mierīgi nošāva viņam tikpat labi pazīstamo Miķelsonu, kādēļ viņš glābj Artūru, otrkārt, cik daudz cilvēku ir nošāvis Artūrs, pirms ieraudzījis nošaujamo cilvēku starpā sev pazīstamu cilvēku, savu cīņu biedru? Kāda ir Artūra morālā seja? Vai viņš nošāva 56, kā viņa tēvs, 100 vai 200 cilvēku? Tātad nošaut mācītāju ir normāli, bet Miķelsonu nošaut nav normāli? Kādēļ Artūram pamostas kaut kādas domas “tev nebūs nokaut!” tikai tad, kad viņš starp nošaujamajiem redz sev pazīstamu seju? Visbeidzot, kādu jūtu vadīts komandieris izglābj no nošaušanas pašu Artūru? Ko viņš nākamajā rītā skaidros – kur ir nošaušanai domātais dumpinieks?

Šis fragments ir vispretrunīgākais visā filmā, jo tas pārvelk treknu svītru filmas autoru mēģinājumam iestāstīt, ka Artūrs, šī Sarkanzvaigznīte, pašaizliedzīgi cīnās par Latvijas neatkarību, būdams nošaušanas komandas loceklis lielinieku dienestā. Viņš ir parasts komunistu bende. Tieši tāds pats kā tie, kas slaktēja tautiešus tikai par viņu “buržuāzisko” izcelsmi. “Tad kādu partiju, biedr Vanag, jūs atbalstāt?” – “Pašreiz valdošo!” – “Viss skaidrs ar jums…”

Tālāk Artūrs atgriežas Latvijā, piedalās savā pēdējā kaujā, staigā ierakumos, nemaz nemēģinādams slēpties no apšaudes, faktiski meklē sev lodi, beidzot tomēr to dabū... un, spriežot pēc ievainojuma vietas, ar tajā laikā pieejamo militāro ķirurģiju viņam nebija nekādu iespēju izdzīvot.

Tomēr beigās mēs redzam smeldzīgu skatu, kur valsts “skūpsta” savus bērnus ar Lāčplēša ordeņiem, bet Artūrs skūpsta savu meiteni. Filmai faktiski nav normāla nobeiguma. Sižets prasa (un tādas ir arī romāna beigas), lai Artūrs atgriežas pa to pašu ceļu uz savām mājam, atjauno tās un sāk jaunu dzīvi ar savu meiteni. Jo tikai kupla un pārtikusi zemnieka ģimene ir valsts labklājības un drošības pamats. Vismaz viens no tiem. Taču kur varētu atgriezties Artūrs, ja scenāristi-piromāni viņa māju ir nosvilinājuši filmas sākumā?

“Dvēseļu putenis” ir tipiska zemas kvalitātes propagandas filma, pilna ar banālām klišejām, ar samudžinātu sižetu, kuru neglābj pat naturālistiskie kauju skati un vēsturiski rekonstruēti tērpi. Filmas autoru iecerē filmai bija jābūt par nopietnām lietām, jo kas var būt nopietnāks par valsti? Taču vulgāri joki, zirgāboli, folkloras kopas “Purkšķi” solista daiļpiršanas paraugdemonstrējumi vienkārši devalvē visu ideju. Nopietnas lietas nedrīkst rādīt nenopietni.

Lai arī filmas autori sola parādīt vēsturiskus notikumus un sarežģītus apstākļus, kādos latviešu tauta pieteica savas tiesības uz valsti, nāciju un pašnoteikšanos, filmā ar izcilu meistarību tiek parādītas kara šausmas, bet par Latvijas valsts ģenēzi nemaz netiek runāts.

Vārdam “propaganda” nav negatīvas pieskaņas. Laba propagandas filma satur “pareizus” – atdarināšanas vērtus tēlus, tēlus, kuriem ir jāizraisa skatītājos simpātijas, “ne pārāk pareizus” vai vispār “nepareizus” – kuriem ir jāizraisa skatītājos antipātijas. Katram tēlam tiek dots zināms teksts. Pareizi tēli citē pareizu tekstu un idejas, nepareizi – nepareizu tekstu un idejas. Ar šādu paņēmienu “pareizie” tēli nes “pareizu” ideoloģiju masās.

Dialogi filmā ir vāji attīstīti un kalpo tikai galveno varoņu saziņai konkrētā situācijā. Objektīvi nevar sagaidīt no sešpadsmitgadīgā puišeļa dziļas filozofiskas un valststiesiskas domas. Tādu nebija tolaik arī daudziem gados krietni vecākiem latviešu politiķiem. Viss notika pārāk strauji pēc “Carpe diem!” principa. Filmas autoru solījums parādīt galvenā varoņa garīgo izaugsmi rezultējās ar to, ka vienīgā izaugsme, ko varam manīt filmas beigās, ir ūsas uz Artūra sejas.

Atšķirībā no Sarkangalvītes vai Emīla, kurš/kura dodas katrs/a pie savas vecmāmiņas ar konkrētu uzdevumu, nedz Artūra Vanaga misija, nedz viņa galamērķis nav skaidrs. Viņš vienkārši peld pa straumi. Artūrs visas filmas garumā dažādu notikumu iespaidā cieš no dziļām psihiskām traumām, kas noved pie pastāvīgiem emocionālajiem traucējumiem, kurus varētu raksturot ar citātu no Džuzepes Tomazi di Lampeduza “Leoparda” – “viņš gribēja mirt un nogalināt vienlaicīgi”. Vai tiešām filmas autori uzskata šo Frankenvanagu par paraugu jaunatnei un atdarināšanas cienīgu varoni?

Pretenzijas ir ne tikai pret absurdo scenāriju un režiju, bet arī pret operatora darbu. Rokas kameras izmantošanai acīmredzami vajadzēja radīt klātbūtnes sajūtu, tomēr realitātē iespaids bija tāds, it kā daļu skatu filmēja ar mobilajiem telefoniem.

Tika skaļi slavēts Lolitas Ritmanes komponistes sniegums. Lielais kino prasa tiešām izcilu mūziku, un pareizi piemeklēta mūzika ir vismaz 50% no filmas iespaida, ja ne vairāk. Šāda mēroga filmai prasītos reāli stiprs simfoniskais tēlojums ar izteiktiem motīviem. Te nekā nebija. Fonā kaut kas skanēja un dūca. Bija grūti saprast, vai skan Vona-Viljamsa “Pastorālā simfonija” vai Bārbera “Adadžo stīgām”, nebija nevienas kaujas, uzvaras tēmas, nebija nevienas liriskas melodijas, vien gaudošana. Izsakoties Vāgnera vārdiem, Ritmanes sniegums bija kā sliktam bārddzinim, kurš glāsta, bet neskuj.

Taču ko tik nelasām par “Dvēseļu puteni”? 2019. gada sabiedrisko mediju balva "Kilograms kultūras" kategorijā “Gada notikums”, “Lielā Kristapa” balva kā labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai, filmas izvirzīšana uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars”, sacenšoties kategorijā “Labākā ārzemju filma”. Šķiet, ka tieši mēģinājums panākt atzinību aiz okeāna bija patiess iemesls iesaistīt ASV rezidentus Borisu Fruminu un Lolitu Ritmani projektā, kurā filmas vizuālais elements tika tīši nostatīts pār saturisko, morālo un idejisko.  Pareizi rakstīja kāds anonīms “Latvijas Avīzes” komentētājs – “paši cepa, paši ēda, paši sevi uzlielīja”. Bet reāli… jaunajai filmai nemaz nepiemīt tās izcilās īpašības, kuras tai tiek piedēvētas. Filma ir tikpat kaila kā Andersena aprakstītais karalis.

Vienīgais, kas uzrunāja šajā filmā – titros iekļautās vēsturiskās fotogrāfijas. Kādreiz dzīvojošo cilvēku izteiksmīgās sejas, kurās atspoguļojas laika gars, kara atmosfēra, neziņa par rītdienu un cerība, ka reiz virs zemes iestāsies miers.

Novērtē šo rakstu:

257
72

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Omega vēlētāja vilšanās

FotoAizritējušajās Saeimas vēlēšanās balsoju par KPV LV, pieliekot plusiņu Aldim Gobzemam. Diemžēl, nokļūstot Saeimā, partija neattaisnoja lolotās cerības. Tās suņu būdas cerbers kļuva par Šveices blēža vaukšķi, bet pati KPV LV iekļāvās Kariņa valdībā un stāvēja pie esošo nejēdzību šūpuļa.
Lasīt visu...

12

Ja jums ir tikai gurķis, tad nevar uztaisīt gurķu un tomātu salātus

FotoDārgā Latvijas tiesu vara! Vai arī man jūs tagad jāsauc par likumdevēja varu? Rakstu, lai vaicātu, vai tiesa, ka tagad divi vīrieši varēs juridiski nostiprināt savas “ģimenes” attiecības un tikt valsts atzīti par “ģimeni”?
Lasīt visu...

15

Joku diena Evri Dej, teicēnieši gardi smej

FotoTeikas likumdošanai ir jāsoļo soli solī ar Dievzemītē notiekošajām nejēdzībām. Kad savulaik izdevu dekrētus, man prātā nevarēja ienākt, ka par uzpurņu nenēsāšanu ļaudis varēs sodīt, veseliem cilvēkiem aizliegs pulcēties un diennakts tumšajā laikā nedrīkstēs atrasties ārpus telpām, piemēram, lai izietu uzpīpēt vai ieelpot svaigu gaisu (šī absurdā norma pašreiz gan nav spēkā, taču no tās atgriešanās neesam pasargāti), tālab pilnveidoju un papildināju savus ukazus. Knariņu valdība ir laidusi pasaulē arī vairākus groteskus noteikumus auto un citu riteņratu stūrētājiem, taču kā kājāmgājējs es šajā jomā atturos izteikties.
Lasīt visu...

18

Kariņš un Pavļuts ir diskreditējuši vakcinācijas procesu un tagad grasās vakcināciju diskreditēt vēl vairāk

FotoVispirms valdība politiskas konjunktūras dēļ neiepirka vakcīnas un vakcinācija Latvijā tika novilcināta par četriem mēnešiem.
Lasīt visu...

6

Izejiet ielās, Levita kungs, sajutīsiet, ko tauta par jums domā

FotoLevits šodien runāja Saeimā. Runa bija tukša. Jautājums ir par redzējumu, Levita kungs. Par adekvātu redzējumu. Par to būs šis raksts. Mēs 30 gadus salīdzinām sevi ar sliktākajiem piemēriem. Priecājamies, ka mums iet labāk. Kā Levits šodien - ka mums IKP kritis mazāk. Es saku, ka es redzu citādāk. Un tagad par visu pēc kārtas.
Lasīt visu...

12

Tāda cilvēka viedoklis, kuram neskaidras cilmes preparāts, ko sauc par vakcīnu, nav pieņemams

FotoŠeit izteikts vienkārša cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš šobrīd ir pensionārs, sejas masku nenēsā un kuram neskaidras cilmes preparāts, ko sauc par vakcīnu, nav pieņemams. Protams, daudziem ir cits viedoklis un ceru, ka tam ir loģisks pamatojums.
Lasīt visu...

15

Es visu ko pieprasu un norādu, un lūdzu iedot man varu

FotoLevit, Kariņ, Pavļut, Raivi Dzintar ar saviem prievīšu varavīksnes draugiem un pārējie pie varas esošie ar Rinkēviču ložā. Nākamnedēļ ir jābūt atceltām maskām, 2 metriem, groziņiem un visam pārējam sviestam! Es to nelūdzu, es to pieprasu un norādu Jums, ka tas ir jāizdara nekavējoties. Ja pašiem bail pieņemt lēmumu, piezvaniet uz Briseli vai vēstniecību. Jums dos atļauju. Nākamnedēļ lai būtu lēmums.
Lasīt visu...

21

Ventspils paradokss: vēlētāji nomaina nevis Lembergu, bet gan... domes opozīciju

FotoPašvaldību vēlēšanas Ventspilī beigušās ar zināmu pārsteigumu: ne tajā, ka uzvaru svinēja “Latvijai un Ventspilij”, iegūstot vairāk balsu nekā visi pārējie saraksti kopā, — interesantais šoreiz redzams opozīcijas kampaņošanā un rezultātos.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Drošības līdzeklis nedrīkst tikt izvēlēts kā iebiedēšanas vai iepriekšējas sodīšanas paņēmiens

Atbilstīgi Kriminālprocesa likumam tiesībsargājošām instancēm ir pienākums vērtēt drošības līdzekļa piemērošanu saistībā ar cilvēktiesību normām....

Foto

Man vislabāk spēs palīdzēt Selma Levrence, jo viņa ir jauna, gudra, pieredzējusi un zina daudzas valodas

Pēc ilgām pārdomām par to, kas varētu kļūt par manu...

Foto

„Sargsuns” pazemīgi lūdz atlikt nodokļu reformu

Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) aicina valdošo koalīciju atlikt nodokļu reformas uzsākšanu no 2021. gada 1. jūnija. LPIA uzskata, ka...

Foto

Viss sākās ar Šleseru!

Tvnet var lasīt Re:Baltica sagatavotu propagandas rakstu, kurā skaidri tiek pateikts, ka Latvijā baznīcas nedrīkst aizstāvēt kristīgās vērtības! Esmu pārsteigts, ar kādu naidu pret Baznīcām,...

Foto

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Aivars Ozoliņš grauj Latvijas informācijas telpas kvalitāti

Pašlaik – Lielās dezinformācijas laikmetā – viens no svarīgiem uzdevumiem visiem, kuri darbojas informatīvajā telpā,...

Foto

Nākotnes vīzija par neiespējamo... (Turpinājums rakstam „Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne”)

Nesen par to runāju un pat rakstīju. Šo var uzskatīt gan par turpinājumu jau teiktajam,...

Foto

Ceļā uz ļaužu ganāmpulku

Sākotnēji biju iecerējis rakstu ar konkrētām personālijām un pierādījumu bāzi zem katras tēzes, taču tad uzaustu milzu palagu. Turklāt  patiesība ir acu...

Foto

Vīlands piedāvā neētisku lobismu?

Ralfs Vīlands neapšaubāmi ir viens no sabiedrisko attiecību jeb tā dēvētās PR nozares dinozauriem, pamatlicējiem Latvijā. Neapšaubāmi ļoti ietekmīgs....

Foto

Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne

Taisnība ir apgalvojumam, ka cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē, bet par saprātu zinātnieki vēl strīdas. Es neesmu nedz...

Foto

Īpatnais pasažieru pārvadājumu iepirkums KNAB neinteresē

Labdien, vērsos KNAB ar iesniegumu sakarā ar NRA publikāciju, no kuras izriet, ka oligarhi dabūjuši valsts dotācijas pasažieru pārvadājumiem 500...

Foto

Dažas piezīmes uz vēlēšanu biļetena malām

1. Grand Prix par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad...

Foto

Pirms bijušā kolaboranta, tagadējā politologa Skudras intervēšanas pārliecinieties, vai viņš nav paspējis piedzerties

Šajos laikos par politologu sauktā, okupācijas laikos par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas...

Foto

Absolūta saskarsmes impotence

Te mazs secinājums, izrietošs no vērojumiem. Pirms nedēļas ievietoju savā sejasgrāmatas profilā "pašiņu" ar atkailinātu plecu, kam pielipināta izdruka, kas apliecina "Teātra Vēstneša"...

Foto

Mīļā miera labad

Bieži no patriotiskām aprindām, īpaši tiem patriotiem, kuri dzīvo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmēr un...

Foto

Jaunā iekšlietu ministre – sodīta par pretkorupcijas likumdošanas pārkāpumu, prioritātes nav saistītas ar iekšlietu nozares problemātiku

Valdība ir pārskatījusi ministru portfeļu sadalījumu, mainot par nozari atbildīgos...

Foto

Interesantas lietas Ventspilī gaidāmo pašvaldības vēlēšanu sakarā

Manās rokās patrāpījās laikraksta “Latvijas Avīze” šā gada 25. maija numurs, kur Māras Libekas rakstā “Gatavojas Ventspils “atbrīvošanai”” lasu,...

Foto

Kā nav kauna kandidēt uz domi un turklāt vēl Ventspilī: kandidāta atbildes uz jautājumiem

Katram, kurš sadomā kandidēt uz Ventspils domi, jānonāk starp Skillu un Haribdu:...

Foto

Demokrātijas caurais jumts

Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību...

Foto

Ar ko Garkalnes novada domes deputāts Mārtiņš Bērziņš atšķiras no bijušā domes priekšsēdētāja Mārtiņa Gunāra Bauzes-Krastiņa

Ja Garkalnes kritušais „karalis” Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš kampj un...

Foto

Kāpēc jūs man neticat, ka vakcinācija nav obligāta, tā ir brīvprātīga un neierobežo mūsu tiesības un brīvības

Covid-19 cilvēkus nešķiro - slimo visdažādākie cilvēki neatkarīgi no vecuma,...

Foto

Paldies, ka esam gatavi iestāties par tiesībām domāt arī ar savu galvu

Paldies Matīsam Kaļānam par iniciatīvu un visiem pārējiem par to, ka esam gatavi iestāties...

Foto

Uz vēlēšanām jāiet!

Mazais vēlētāju skaits iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās liecina par nepatiku pret esošo varu un sabiedrības neprasmi reizi četros gados lietderīgāk izlietot savu instrumentu –...

Foto

Jāmaina nevis citas valsts karogi, bet kas cits

Visi ir pieauguši cilvēki. Gribi - vakcinējies, gribi - nē. Svarīgāk ir - vajag atcelt ierobežojumus, un katrs...

Foto

Jānis Reirs ir sliktāks par izbijušu čekistu

Ja jūs jautātu - kāpēc esmu sācis tik ļoti neuzticēties "Vienotības" kartelim? Tāpēc, ka viņi ar Krišjāni Kariņu priekšgalā,...