Kariņa iecerētā superministrija: nekompetence un profesionālisma trūkums vai plāns patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām
Māris Kučinskis30.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc pēdējās mūsu sarunas potenciālās jaunas valdības potenciālais premjera kandidāts Krišjānis Kariņš pauda, ka, lai gan Jaunā Vienotība un Apvienotais saraksts varētu būt lielā mērā vienojušies par sadarbības memoranda tekstu, tomēr ir svarīgs "bet", kas ir "fundamentāli būtisks": jautājums, vai nākamā valdība būs stagnējoša, kas neko negrib mainīt, vai arī nākamais Ministru kabinets būtu gatavs risināt Latvijai svarīgas tēmas. Vienošanās neesot panākta jautājumā par jauno Enerģētikas, vides un klimata ministriju.
Kas tad īsti slēpjas aiz šī jaunā, fundamentāli svarīgā Krišjāņa Kariņa piedāvājuma? Protams, ka šajā laikā, kad enerģētikas jautājums ir kļuvis svarīgs “kā nekad”, visas valstis meklē jaunus “instrumentus”, kā efektīvāk nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar pieejamiem (un samaksājamiem) energoresursiem, iespējami ātri pāriet uz vietējo kurināmo, nodrošināt alternatīvas gāzes piegādes, izslēdzot Krieviju, - tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Vārds “krīze” ir kļuvis par jau gandrīz ikdienā pieminētu vārdu. Uz tā fona, protams, mums visiem ir arī skaidrs, ka neizceļamies ar pārdomātiem un skaidriem lēmumiem. Jau par anekdoti vasarā kļuva pretrunīgie valdības pārstāvju paziņojumi: no rīta - gāzes pietiks, vakarā - gāzes nepietiks, u.t.t.
Topošajam (arī esošajam) valdības vadītājam bija jāpiedāvā, un viņš piedāvāja: izveidot Enerģētikas, vides un klimata ministriju. Arī tas būtu saprotams, - tieši tāpēc nedēļas sākuma sarunās mēs, pirms pateikt “jā”, paprasījām parādīt jaunās ministrijas “saturu”, lai gūtu pārliecību, ka tā spēsim nodrošināt atbildes uz iepriekš minēto sabiedrības pieprasījumu. Un mēs saņēmām 11 lapu aprakstu par jauno veidojumu:
1) tā tiek veidota, pamatojot to ar 2020. – 2021. gadā ES un Latvijā pieņemtajiem dokumentiem, tās mērķis būs nodrošināt to izpildi (vārds “krīze” vai esošā situācija pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dokumentā netiek pieminēta).
2) tās īstenošanai tiek “izņemtas” nosaukumam atbilstošās struktūras (departamenti) no VARAM (vide, klimats) un Ekonomikas ministrijas (“iekopēti” vēl esošās valdības Rīcības plānā ietvertie struktūru uzdevumi), komplektā izņemot arī no FM pārraudzības VAS Augstsprieguma tīkli (ne Latvenergo) un AS Conexus Baltic Grid valsts daļas pārvaldību.
3) dokumentā tālāk ir “iekopētas” visas valsts budžeta attiecīgās, jau paredzētās fondu investīcijas, Atveseļošanās fonda, Kopējās lauksaimniecības politikas, Kohēzijas un citi fondi, kur vien ir saskatāma kaut kāda saistība ar klimatu, vidi un enerģētiku. (Domāju, ka AS Augstspriegumu tīkli pārņemšana arī saistīta ar lielajiem projektiem, ko AS īsteno). Kopumā jaunajā “hiperministrijā” tiek sakoncentrēti (atļaušos minēt) apmēram 60% no valstij pieejamajiem investīciju līdzekļiem.
Dokumentā, kura sastādīšana man (neskaitot Google meklētāju) aizņemtu apmēram 40 minūtes, nav nekā par jaunās ministrijas misiju, vīzijas, mērķu un uzdevumu definēšanu, t.sk., atbildot uz jautājumiem par rezultātiem pēc veiktajām izmaiņām. Nav arī jaunās ministrijas darbības apraksts: kādas būs pilnvaras horizontālai darbībai? Kā tiks nodrošināts, lai arī Satiksmes (atbildība par transportu) un Zemkopības ministrijas iekļautos kopējo mērķu īstenošanai?
Toties (pēc otrās sarunas piektdien, kurā vienīgā atbilde no potenciālā arī jaunās valdības premjera kandidāta puses bija par ierēdņiem, kuri ne tā uzrakstījuši) tagad, no Jaunās Vienotības puses, ir “stāsts” par “Balto tēvu” un ļaunajiem “Melnajiem spēkiem”, kas neļauj īstenot šo projektu.
Pat ja “Baltais tēvs” ir šo iecerējis ar vislabākajiem nodomiem un tikai nezina, ko aiz viņa muguras dara izpildītāji, pagaidām paliek jautājumi: vai nu piedāvājums ir nekompetence un profesionālisma trūkums (un tad ir problēma ar profesionāļiem valsts pārvaldē), vai arī kāds (kādi), kura galvenais mērķis ir tikt pie “naudas dalīšanas”, ir izplānojis patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām. Un tad žēl ir valsts ar šādiem standartiem.
Sarunas turpinās.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
