Iesaki rakstu: 
Visi ir izņēmušies, un tagad klausieties. Es vienmēr runāju to, ko domāju. To Jūs zināt. Es nebaidos būt tāds, kāds esmu, jo tikai tā var izmainīt domāšanu sabiedrībai. Tas ir smags darbs un prasa milzu piepūli. Tas jādara pat tad, ja kāds apvainojas. Tātad. KARĪNA SPRŪDE IR MANS CILVĒKS.
Vienmēr kopš mūsu pazīšanās bijusi uzticīga tiem ideāliem, ko pārstāvu es. Karīna nāca ar mani, kad mani un visu sabiedrību uzmeta KPV un kad KPV aizgāja Vienotības Kariņa pavadā. Karīna visos Saeimas balsojumos ir balsojusi par Latvijas cilvēkiem. Vienmēr. Katru reizi. Tieši tāpat kā es. Karīna nāca ar mani veidot kopā partiju. Nevis palika ar Kariņu vai aizgāja citur.
Un tagad Jums ir izvēle. Beigt skaust, ka Karīnai ir Rolex, ko uzdāvina vīrs un par ko poļi nepamatoti tranzītā čakarē, prasot skaidrīti zlotos, un paskatīties, kā Karīna balso. Un Jūs, protams, varat rīkoties pretēji - skriet pakaļ visas varas un pamatstraumes skaistajām runām, kamēr vara ar Krišjāni Kariņu priekšgalā ir pret Jums visos vai gandrīz visos balsojumos un lēmumos.
Un vēl. Es neskaužu. Man patīk, ja cilvēki dāvina dāvanas. Man patīk, ja ir maniem kaimiņiem aiz žoga, draugiem, paziņām un citiem. Jo vairāk būs tādu, kam ir, jo labāk dzīvošu arī es. Tā es domāju. Es esmu dāvinājis mašīnas un puķuzirņus, somiņas un kurpes, īpašumus un zemenes. Ja varētu, arī tagad dāvinātu Rolexus un jebko citu. Tagad nevaru, bet kad varēšu, to darīšu atkal. Sievietes ir jālutina un jāaizsargā. Arī deputātes.
Nevienam nekas nav nozagts, neviens nav noslepkavots vai izvarots. Ja būtu, būtu cita runa. Bet nav. Un tad ir jāaizstāv. Es esmu politikā, lai mēs visi kādu dienu varētu. Lai mēs visi priecātos, ka mūsējiem ir. Mūsējiem - tas ir pēc iespējas vairāk. Es esmu politikā, lai mēs aizstāvētu savējos, ja svešie ņem priekšā. Es esmu politikā, lai mainītu domāšanu. Pieņemiet to. Un man šķiet, tieši šīs rakstura iezīmes dēļ tik daudzi man seko. Man par to ir prieks! Un darīšu visu, lai sekotu vēl vairāk.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
