Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mums nav ne mazākās nojausmas, kā faktiski obligātās vakcinācijas prasība ietekmēs budžetu un tautsaimniecību kopumā, - tas atzīts uz valdības sēdi sagatavotā likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā"  sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā). Ņemot vērā lasītāju interesi, Pietiek publicē šo dokumentu pilnā apmērā.

Tiesību akta projekta anotācijas kopsavilkums

Mērķis, risinājums un projekta spēkā stāšanās laiks (500 zīmes bez atstarpēm)

Likumprojekts "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" (turpmāk – likumprojekts) izstrādāts sabiedrības drošības un veselības interesēs, paredzot, ka valsts institūciju un privātpersonu sniegtajiem pakalpojumiem ir jābūt epidemioloģiski drošiem, ka darba devējiem ir jānodrošina epidemioloģiski droša darba un mācību vide, it īpaši šādu prasību attiecinot uz ārstniecības iestādēm, sociālās aprūpes iestādēm un uz darbu izglītības jomā. Likumprojektā noteikts, kā publiskajā un privātajā sektorā tiek sniegti pakalpojumi, kā tiek organizēts darbs un kā tiek nodrošināta prasība pēc  epidemioloģiski drošas darba un mācību vietas.

Likumprojekts stāsies spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

Likumprojekts izstrādāts, pamatojoties uz Ministru kabineta 2021. gada 6. jūlija protokollēmuma Nr.51 105.§ doto uzdevumu.

2.

Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Šobrīd valstī epidemioloģiskā situācija Covid-19 infekcijas izplatībā ir uzlabojusies, arvien vairāk tiek mīkstināti ierobežojošie un aizliedzošie pasākumi, kas bija vērsti uz Covid-19 izplatības ierobežošanu, iedzīvotājiem ir iespēja vakcinēties pret Covid-19 infekciju. Vakcinācija būtībā ir vienīgais veids, kā cīnīties ar Covid-19 infekciju un atgriezties normālā dzīvē, taču jāņem vērā gan tas, ka vakcinācijas tempi sabiedrībā nav augsti, it īpaši riska grupās, gan arī Covid-19 infekcijas jauno paveidu izplatība, kas savukārt rada papildu riskus šīs infekcijas straujai izplatībai.  

Vakcinācija darba vidē ir pamatota ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto personas pienākumu nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, kā arī darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasību nepakļaut darbiniekus bioloģisko aģentu radītajam riskam veselībai (inficēšanās riskam). Nepieciešamo aizsardzības līmeni ir iespējams panākt, ja ir vakcinēti darbinieki (amatpersonas), kuru darba pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas, it īpaši strādājot ar personām, kurām Covid-19 infekcija var radīt palielinātus riskus veselībai (gados vecākas personas, personas ar hroniskām slimībām u. c.), kā arī situācijās, kurās ir palielinātas iespējas inficēties pašiem, it īpaši kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms. Šie nosacījumi, vadoties no darba specifikas, attiecināmi uz ārstniecības personām, sociālo pakalpojumu sniegšanā iesaistītajām personām, pedagogiem, mazumtirdzniecībā nodarbinātajiem, pakalpojumu sniedzējiem klātienē, kārtības nodrošināšanas darbiniekiem, darbiniekiem ražotnēs ar lielu skaitu cilvēku u.tml.

Kā liecina Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (turpmāk – ECDC) veiktais Covid-19 jauno celmu izplatības riska novērtējums, kas publicēts šī gada 23. jūnijā[1], Eiropas valstīs šobrīd izplatās SARS-CoV-2 Delta (B.1.617.2) celms, kas ir par 40-60 % infekciozāks nekā iepriekš izplatītais Alfa (B.1.1.7.) vīrusa celms, kas šobrīd ir Latvijā visizplatītākais vīrusa paveids.

Lai uzturētu sasniegto Covid-19 izplatības ierobežošanā un pēc iespējas vairāk pasargātu sabiedrību no lielāka Covid-19 infekcijas uzliesmojuma, ir svarīgi saglabāt piesardzību, kā arī spert soļus, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, saņemot valsts institūciju un privātpersonu sniegtos pakalpojumus, kā arī pildot darba un amata (dienesta) pienākumus. Likumprojekts izstrādāts, lai pasargātu sabiedrību no Covid-19 infekcijas straujas izplatības, mazinātu riskus personām inficēties darba vietās un dažādu pakalpojumu saņemšanas laikā.

Kopš 2021.gada jūnija otrās nedēļas vakcinācijas iespēju piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, līdz ar to ikvienam, kurš to vēlas, ir brīva iespēja iegūt vakcīnu ne ilgāk kā vienas nedēļas laikā.

Balstoties uz Delta vīrusa paveida izplatības īpatnībām un izmantojot modelēšanas prognozes, Eiropas slimību profilakses un kontroles centra (turpmāk – ECDC) prognozes liecina, ka augusta sākumā šis variants ES un EEZ valstīs būs 70 % saslimšanas gadījumos un gada beigās – 90 % gadījumos. Balstoties uz šī gada 25. jūnija Slimību profilakses un kontroles centra apkopotajiem datiem, SARS-CoV-2 Delta paveida izplatība Latvijā jau ir sasniegusi 15 % no visiem izmeklētajiem gadījumiem, kas liecina par ļoti strauju šī jaunā vīrusa celma izplatību, un tuvākajā laikā ir sagaidāms, ka šis vīrusa paveids dominēs Latvijā.

Modelējot situāciju, ECDC norāda uz augstu smagas saslimšanas gadījumu un nāves gadījumu risku vecāka gada gājuma cilvēku grupā, kā arī cilvēkiem ar nopietnām hroniskām slimībām. Tāpat arī ECDC prognozē, ka valstīs, kas strauji samazinās nefarmaceitiskos Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumus, piemēram, samazinot pasākumu efektivitāti par 50 %, līdz septembrim tiek prognozēts straujš saslimstības rādītāju pieaugums visās vecuma grupās, bet īpaši vecuma grupā zem 50 gadiem, jo kopumā sabiedrībā nav panākta pietiekama sabiedrības vakcinācijas aptvere (skat. anotācijas 1. pielikumu)

Minētais ir jāņem vērā no diviem aspektiem – jaunais Delta vīrusa paveids izsauc smagāku slimības gaitu arī šajā vecuma grupā, kā arī vīrusam cirkulējot šajā sabiedrības daļā inficēšanās risks tiek pārnests arī uz cilvēkiem, kam ir īpaši augsts risks veselībai saistībā ar Covid-19, ja šie cilvēki nav vakcinēti, nav pabeiguši vakcinācijas kursu vai arī cilvēkiem ar imūndeficītu nav izveidojusies pietiekama aizsardzība pret inficēšanos.

Ja netiks ieviesti papildu epidemioloģiskās drošības pasākumi, atbilstoši ECDC prognozēm, ES un EEZ valstīs ir sagaidāma tāda pati situācija, kāda tā bija 2020. gada rudenī ar augstu hospitalizēto pacientu un nāves gadījumu skaitu.

Kā viens no būtiskiem savlaicīgi ieviešamiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem ir prasību noteikšana epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanai, kā arī epidemioloģiski drošu darba apstākļu nodrošināšana.

Ņemot vērā Delta celma augsto infekciozitāti, ir būtiski pastiprināt drošības līdzekļus, lai nodrošinātu nepieciešamo aizsardzības līmeni darbiniekiem (amatpersonām), kuru darba (amata, dienesta) pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas vai palielinātas iespējas inficēties pašiem, vai kuru darba (amata, dienesta) pienākumi ir kritiski uzņēmuma darbības nepārtrauktības nodrošināšanai. Tas ir nozīmīgi, gaidot inficēšanās risku pieaugumu rudenī, sezonālu faktoru iespaidā.

Objektīvs pamatojums nevakcinēties veselības stāvokļa dēļ ir ļoti ierobežots. Covid-19 vakcīnu lietošanas instrukcijās un zāļu aprakstos (pieejami arī Zāļu valsts aģentūras tīmekļvietnē) tiek norādīts, ka kontrindikācija ir paaugstināta jutība pret vakcīnas aktīvo vielu vai jebkuru no palīgvielām. Imunizācijas valsts padome ir norādījusi, ka vienīgā kontrindikācija vakcinācijai pret Covid-19 ir:

• anafilakse pēc konkrētās vakcīnas ievadīšanas (parasti pēc 1. devas);

• anafilakse pret kādu no vakcīnas sastāvā esošu vielu anamnēzē.

Šādos gadījumos personai balstvakcinācijai var tikt piedāvāta un izmantota citas tehnoloģijas vakcīna pret Covid-19 un persona var pabeigt vakcināciju pret Covid-19. Imunizācijas valsts padome uzsver, ka nedzīvām vakcīnām – kādas tiek lietotas Latvijā – nav citu medicīnisku, klīnisku, zinātnisku iemeslu un situāciju, kad persona tās nevarētu saņemt. Tādēļ nepastāv teorētiskas un praktiskas situācijas, kad medicīnisku vai ar veselību saistītu iemeslu dēļ persona nevarētu tikt vakcinēta pret Covid-19.

Likumprojekts paredz jaunu pieeju Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai un katra indivīda veselības aizsardzībai, nosakot pienākumu valsts institūcijām sniegt epidemioloģiski drošus pakalpojumus, darba devēja pienākumu nodrošināt epidemioloģiski drošu darba vidi, kā arī, darba vietās nodrošinot to, ka noteiktos gadījumos atkarībā no darba specifikas pildīt darba (amata, dienesta) pienākumus var tikai tādi darbinieki, kas ir vakcinējušies vai pārslimojuši Covid-19 infekciju, kā arī klātienē ļaujot pakalpojumus sniegt un saņemt personām, kam ir sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu (turpmāk – sadarbspējīgs sertifikāts).

Šāda tiesiskā regulējuma pamatā ir apstāklis, ka neatkarīgi no vakcīnu pieejamības, informatīvajām kampaņām, pakalpojuma pieejamībai iespējami tuvu dzīvesvietai, kā arī pastāvošiem būtiskiem epidemioloģiskās drošības riskiem pakalpojumu sniegšanas sfērā, kuri ir plaša saskarsme gan starp pakalpojuma sniedzējiem un saņēmējiem, gan arī pašu darbinieku vidē, tomēr nevakcinēto personu skaits saglabājas salīdzinoši liels, attiecīgi to sniegtie pakalpojumi un atrašanās kopējā darba vidē rada paaugstinātus epidemioloģiskās drošības riskus.

Lai maksimāli iespējami novērstu epidemioloģiskās drošības riskus, kas palielinās līdz ar Delta celma augsto infekciozitāti un novērstu iespējami ļoti smagu epidemioloģisko situāciju rudenī, ir piemērojami tiesiskie līdzekļi, kuri līdzsvaro sabiedrības tiesības saņemt iespējami augstākajam epidemioloģiskās drošības  līmenim atbilstošus pakalpojumus iepretim personas izvēles brīvībai attiecībā uz vakcināciju.

1.pants

Likumprojekts paredz izslēgt likuma 2.pantu, jo tā normas daļēji tiek ietvertas likumprojekta 2.pantā (7.2 pantā).

Likumprojekts paredz izslēgt likuma 7.1 pantu, jo tā regulējums tiek ietverts likumprojekta 2.pantā (7.5 pantā).

2.pants

Ministru kabinetam tiek deleģēts uzdevums, izvērtējot epidemioloģiskās drošības risku atšķirības, noteikt izņēmumus epidemioloģiskās drošības pasākumu piemērošanai personām, kurām izsniegti sadarbspējīgi sertifikāti, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu vai informāciju par veiktā testa rezultātu.

3.pants.

Ar likumprojekta 3.pantu likums tiek papildināts ar jaunu II1  nodaļu "Drošu pakalpojumu, drošas darba vietas nodrošināšana un darba organizācija", tajā paredzot nosacījumus un prasības, kādas jāievēro, organizējot darbu un sniedzot pakalpojumus gan publiskajā, gan privātajā sektorā.

(7.2 panta pirmā daļa) Likumprojektā daļēji pārņemts spēkā esošā likuma 2.panta regulējums, izņemot 2.panta pirmās daļas 2.punktu. Likumprojektā tas ir precizēts, ņemot vērā pašreizējo situāciju. Proti, 7.2 panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka klātienē tiek sniegti epidemioloģiski droši pakalpojumi (pakalpojumus sniedz un saņem personas, kurām ir sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu). Ja personai nav sadarbspējīga sertifikāta, pakalpojumu klātienē tā var saņemt tikai tad, ja to nav iespējams izdarīt attālināti vai arī attālināta pakalpojuma sniegšana rada risku cilvēka pamattiesību nodrošināšanai. Līdz ar to primāri klātienē pakalpojumus sniegt un saņemt varēs personas, kurām ir sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, taču netiek izslēgta iespēja atsevišķos gadījumos arī personām bez sadarbspējīga sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, saņemt pakalpojumu klātienē.

Covid-19 saslimšanas gadījumi būtiski negatīvi ietekmē institūciju un uzņēmumu darbības nepārtrauktību, jo saslimšanas gadījumā darba nespēja ir ne tikai inficētajam darbiniekiem (amatpersonai), bet pastāv risks izveidoties infekcijas perēklim, kā arī tikt inficētiem citiem klientiem (nodarbinātajiem).

(7.2 panta otrā daļa) Norma papildināta ar norādi, ka šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi attiecināmi arī uz valsts institūciju uzdevumu īstenošanu, kurā ir privātpersonu klātbūtne. Tādējādi tiek novērstas šaubas par to, vai epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanas princips attiecas arī tādām valsts institūciju darbībām, kas neatbilst vārda “pakalpojums” izpratnei, proti, policijas, prokuratūras un dažādu kontrolējošo iestāžu darbībām, kurās ir privātpersonu klātbūtne (tiesas sēdes, sabiedriskās kārtības nodrošināšana, inspekciju pārbaudes un citas darbības).

(7.2 panta trešā daļa) Likumprojektā ietverta prasība valsts institūciju un privātpersonu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt publiski pieejamu informāciju, vai pakalpojums ir epidemioloģiski drošs (attiecīgais pakalpojums tiek sniegts (un to sniedz) personām ar sadarbspējīgu sertifikātu), vai arī pakalpojumu sniedz personas, kurām ir sadarbspējīgs sertifikāts, un pakalpojumu saņem personas, kam sadarbspējīga sertifikāta nav. Tādējādi tiek nodrošināts, ka sabiedrība ir informēta par to, kādu pakalpojumu ir iespējams saņemt, un tas ļaus katrai personai apzināties pakalpojuma drošumu, kā arī ļaus izvēlēties tādus pakalpojumus, kuru saņemšana nerada riskus personas vai tās tuvinieku veselībai un dzīvībai. Likumprojekts neparedz vienu konkrētu veidu, kā šī informācija ir padarāma publiski pieejama. Pakalpojumu sniedzējiem ir tiesības izvēlēties atbilstošāko un ērtāko veidu, kā izpildīt likumprojektā ietverto prasību. Minētā informācija var tikt publicēta pakalpojuma sniedzēja tīmekļvietnē, pakalpojuma sniegšanas vietā vai kādā citā veidā, kas ļauj sabiedrībai uzzināt, vai publiski sniegtais pakalpojums ir epidemioloģiski drošs.

(7.2 panta ceturtā daļa) Pakalpojuma sniedzējam ir tiesības lūgt pakalpojuma saņēmēju apliecināt, ka tā ir persona, kurai ir sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas, pārslimošanas faktu vai veiktā testa negatīvu rezultātu. Pakalpojuma saņēmējam ir pienākums uzrādīt pakalpojuma sniedzējam sadarbspējīgu sertifikātu vai veiktā testa rezultātu, un, ja persona to atsakās darīt, pakalpojuma sniedzējam ir pamats uzskatīt, ka personai nav sadarbspējīgs tests vai negatīvs testa rezultāts, kas ļautu klātienē saņemt pakalpojumu (ievērojot izņēmumu, ka pakalpojumus sniedz klātienē tad, ja tos nav iespējams sniegt attālināti vai pakalpojuma sniegšana attālināti rada risku cilvēka pamattiesību nodrošināšanai).

(7.2 panta piektā daļa) Attiecībā uz tiesu varas un tiesu sistēmai piederīgo profesiju amatpersonām, nav pamats attiecināt prasību, ka to funkciju izpilde klātienē ir iespējama tikai tad, ja tiesnesis, zvērināts tiesu izpildītājs vai zvērināts notārs, ir vakcinēti vai pārslimojuši ar Covid-19. Šīm personām ir paredzama iespēja sniegt pakalpojumus arī tad, ja tiesnesis, zvērināts notārs vai zvērināts tiesu izpildītājs ir veicis Covid-19 testu un tas ir negatīvs. Tiesnešu, zvērinātu notāru un zvērinātu tiesu izpildītāju skaits ir stingri limitēts (valsts ir noteikusi konkrētu šo personu skaitu). Katrai no šī personām jau ir virkne iesāktu lietu, pat, ja hipotētiski pieļautu iespēju, ka jaunas lietas nedotu/neļautu uzņemties, šo lietu pārņemšana citai amatpersonai nav iespējama procesuālajos likumos noteiktās piekritības dēļ vai arī, ja tas ir iespējams, radītu nepamatotu noslodzi vakcinētajām vai pārslimojušajām amatpersonām.

Nav tiesiska pamata un ir nepieļaujami atstādināt vai atbrīvot no amata sakarā ar vakcinācijas vai pārslimošanas neesamību tiesnesi. Attiecīga regulējuma noteikšanā saskatāmi konstitucionāli riski. Amatpersonu amatā ieceļ Saeima saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumu “Par tiesu varu”, kas noteic tiesneša amata ieņemšanai nepieciešamās kompetences un pieredzes prasības. Nav pieļaujams, ka tiek pēc būtības noteikta tāda jauna prasība, kas attiecas uz amatos jau likumīgi ieceltām amatpersonām un pēc būtības rada šķēršļus to amata pienākumu, kas saistīti ar valsts varas realizāciju, izpildei. Tiesnesis atbilstoši Satversmes 84.pantam ir neatceļams. Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā. Satversmē garantētās personu tiesības uz pieeju taisnīgai tiesai. Ja tiktu paredzēts, ka klātienes tiesas sēdē dalība ir iespējama tikai ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, tas būtu personas pieejas tiesai būtisks pārkāpums.

(7.3 panta pirmā daļa) Likumprojekts paredz, ka ikvienam darba devējam ir pienākums nodrošināt epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi. Likumprojektā paskaidrots, ka par epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi uzskatāma vide, kurā ir būtiski samazināts risks inficēties ar Covid-19 infekciju.  Veselības ministrija savā tīmekļvietnē publicē vadlīnijas par epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi.

Darba devēja pienākumi pret darbiniekiem (amatpersonām) neaprobežojas tikai ar epidemioloģiskās drošības nodrošināšanu darba vietā, bet tas attiecināms arī uz darbinieku (amatpersonu) apmācības procesu, kur pastāv tieši tādi paši riski kā darba vietā.

(7.3 panta otrā daļa) Likumprojekts paredz, ka pakalpojumu sniedzēji veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā nodrošina epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanu, tostarp izglītības programmas īstenošanu, un epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi. Epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanas pienākums noteikts tām nozarēm, kurās nodarbinātajiem darba pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas, it īpaši strādājot ar personām, kurām Covid-19 infekcija var radīt palielinātus riskus veselībai (gados vecākas personas, personas ar hroniskām slimībām u. c.), kā arī kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms.

Šā panta tvērums attiecas uz visu izglītības jomu. Izglītības jomā prasība par sadarbspējīgu sertifikātu ir attiecināma arī uz tām personām, kas nav tieši iesaistītas izglītības pakalpojuma sniegšanā, bet līgumattiecību izpildes laikā izglītības pakalpojuma sniegšanas vietā nonāk saskarē ar izglītojamajiem. Par epidemioloģiski drošiem pakalpojumiem šā panta izpratnē uzskatāmi pakalpojumi, kurus sniedz personas, kurām ir sadarbspējīgs sertifikāts.

Delta vīrusa paveids ir saistīts ar smagāku slimības gaitu, kā rezultātā pieaug hospitalizēto cilvēku skaits, tai skaitā smaga slimības gaita tiek novērota arī vairāk jaunāka gadagājumā cilvēkiem un arī bērniem. Tā kā bērni pašreiz netiek vakcinēti, bet bērni pieder tai sabiedrības grupai, kur notiek plaša infekcijas izplatība, bērni kļūst par vērā ņemamu infekcijas pārneses faktoru un personu grupu, kurai netiek nodrošināta aizsardzība vakcinācijas veidā. Visu vecumu bērni ir uzņēmīgi pret SARS-CoV-2 vīrusu un var to pārnēsāt. SARS-CoV-2 gadījumi jaunākiem bērniem, šķiet, noved pie tālākas pārnešanas retāk nekā gadījumi vecākiem bērniem un pieaugušajiem. Tomēr lielākā daļa pētījumu tika veikti pirms Delta varianta parādīšanās un plašas izplatīšanas [ECDC technical report “COVID-19 in children and the role of school settings in transmission - second update”. 8 Jul 2021.].  Delta vīrusa variants daudz vieglāk izplātās neimūno cilvēku vidū, ieskaitot bērnus un jauniešus. Tāpēc ir svarīgi mazināt SARS-CoV-2 vīrusa izplatīšanās risku izglītības iestāžu darbinieku vidū, lai novērstu infekcijas pārnēsāšanu starp grupām un klasēm, mazinātu bērnu inficēšanās un uzliesmojumu risku kolektīvos, kā arī novērsts bērnu ģimenes locekļu, kur var būt riska grupas personas, inficēšanos un turpmāku vīrusa pārnēsāšanu sabiedrībā.

Savukārt ārstniecības iestādēs un sociālās aprūpes institūcijās infekcijas izplatība var saistīties ar plašu saslimšanu un smagām sekām, līdz ar to arī šādu pakalpojumu sniedzējiem jānodrošina sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.

(7.4 panta pirmā daļa). Šajā normā ir norādīti gadījumi, kādos darba devējam gan publiskajā, gan privātajā sektorā ir tiesības prasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Norma paredz pienākumu darba devējam vērtēt katru gadījumu individuāli, ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, izņemot 7.3 panta otrajā daļā minētās jomas (veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā saistībā ar riska līmeni Covid-19 infekcijas izplatību šajās jomās.). Tādējādi darba devējam ir jāņem vērā katra darbinieka vai amatpersonas reālie un praksē īstenojamie darba vai amata (dienesta) pienākumi, to specifika un atbilstība šajā normā paredzētajiem nosacījumiem, pirms tiek pieņemts lēmums izmantot tiesības pieprasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Ja, piemēram, darba līgumā vai amata aprakstā paredzētie pienākumi atbilst šajā normā uzskaitītajiem nosacījumiem, taču praksē darbinieks vai amatpersona šādus pienākumus neveic, nebūtu samērīgi no personas pieprasīt sadarbspējīgu sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.

Likumprojektā ar jēdzienu "amatpersona" saprotama jebkura amatpersona valsts pārvaldē (gan tiešajā, gan pastarpinātajā), tajā skaitā arī amatpersona, kam ir speciālā dienesta pakāpe, valsts drošības iestāžu amatpersonas. Attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīriem likumprojektā ir iekļauta speciāla norma.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 8.punktu amatpersona ir fiziskā persona, kura vispārīgi vai konkrētajā gadījumā ir pilnvarota pieņemt vai sagatavot pārvaldes lēmumu. Atbilstoši likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4.panta pirmās daļas 25.punktam valsts amatpersona ir arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 2.panta otro daļu Iekšlietu ministrijas sistēmā ietilpst Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes - Iekšējās drošības birojs, Valsts policija, Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests -, kā arī šo iestāžu padotībā esošās koledžas.

Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4.panta pirmās daļas 9. un 22.punkts nosaka, ka valsts amatpersona ir Satversmes aizsardzības biroja direktors un viņa vietnieks, kā arī Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīrs. Saskaņā ar šā likuma 4.panta 2.1 daļu par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kuras, pildot amata (dienesta) pienākumus valsts drošības iestādēs, veic vismaz vienu no šādām darbībām: izlūkošanu, pretizlūkošanu, operatīvo darbību, izlūkošanas, pretizlūkošanas vai operatīvās darbības ceļā iegūtās informācijas apstrādi, analīzi vai aizsardzību.

Tāpat likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"  4.panta pirmās daļas 10. un 17.punktā noteikts, ka valsts amatpersonas ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks, viņa vietnieki, centrālā aparāta nodaļu vadītāji un viņu vietnieki, teritoriālo nodaļu vadītāji un izmeklētāji, vispārējā un specializētā valsts civildienesta ierēdņi.

Līdz ar to likumprojektā ietvertais regulējums ir attiecināms arī uz visām amatpersonām.

Likumprojektā paredzētā norma paver iespējas darba devējiem (iestādei) jau darbinieku (amatpersonu) atlases procesā pārliecināties, vai kandidātam (vismaz fināla kandidātiem) ir sadarbspējīgs sertifikāts, īpaši, ja atlase notiek uz amatiem, kurus var veikt tikai šādu sertifikātu īpašnieki.

Par normā ietvertajiem kritērijiem:

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs nosaka šādus  augsta inficēšanās riska kontakta veidus:

• tuvs (seja pret seju) kontakts ar Covid-19 gadījumu divu metru attālumā ilgāk par 15 minūtēm 24 stundu laikā (t. sk. atkārtoti kontakti, kas kopā (summāri) ilgst vairāk par 15 minūtēm);

• fizisks kontakts ar Covid-19 gadījumu (piemēram, rokasspiediens);

• tieša saskare ar Covid-19 gadījuma izdalījumiem (piemēram, personai klepojot);

• atrašanās slēgtā vidē (piemēram, mājsaimniecībā, klasē, sanāksmju zāle, slimnīcas uzgaidāmā telpa u.tml.) vai braukšana kopā ar Covid-19 gadījumu ilgāk par 15 minūtēm vienā transportlīdzekļa salonā;

• veselības aprūpes darbinieks vai cita persona, kura veic Covid-19 pacienta tiešu aprūpi vai laboratorijas darbinieks, kurš strādājot ar Covid-19 pacientu nav lietojis individuālos aizsardzības līdzekļus vai, iespējams, tos lietoja nepareizi vai neievēroja roku higiēnu.

PVO norāda, ka visvairāk smagas Covid-19 infekcijas norise draud cilvēkiem vecumā no 60 gadiem un personām, kurām ir tādas veselības problēmas kā augsts asinsspiediens, hroniskās sirds un asinsvadu slimības un plaušu slimības, diabēts, vēzis vai aptaukošanās (lieks svars). Lieku svaru neuzskata par hronisko slimību, bet tā ir veselības problēma.

Tuvs kontakts ievērojami palielina šo darbinieku (amatpersonu) inficēšanās risku salīdzinājumā ar darbiniekiem (amatpersonām), kuriem citi darba (amata, dienesta) apstākļi.

Pirmie trīs no iepriekšminētajiem Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra noteiktie augsta inficēšanās riska kontakta veidi ir attiecināmi uz minētā panta daļas 1. un 2.punktu.

7.4 panta pirmās daļas 3. punkta kritērijs - darbinieka (amatpersonas) klātienes darba (dienesta) pienākumi ir kritiski sabiedrībai, attiecināms uz darbiniekiem (amatpersonām), kuras ir nodarbinātas kritiskajā infrastruktūrā. Atbilstoši Nacionālās drošības likuma 22.2 pantam kritiskā infrastruktūra ir Latvijas Republikā izvietoti objekti, sistēmas vai to daļas un pakalpojumi, kuri ir būtiski svarīgu sabiedrības funkciju īstenošanas, kā arī cilvēku veselības aizsardzības, drošības, ekonomiskās vai sociālās labklājības nodrošināšanai un kuru iznīcināšana vai darbības traucējumi būtiski ietekmētu valsts un sabiedrības pamatfunkciju īstenošanu, izņemot šā likuma 22.3 pantā minētos kritiskos finanšu pakalpojumus un ar tiem saistītās finanšu tirgus infrastruktūras, tajā skaitā maksājumu un finanšu instrumentu norēķinu sistēmas likuma "Par norēķinu galīgumu maksājumu un finanšu instrumentu norēķinu sistēmās" izpratnē. Savukārt kritiskie finanšu pakalpojumi ir skaidras un bezskaidras naudas maksājumi, kurus Latvijas Republikā sniedz Latvijas Republikā licencēta kredītiestāde vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī licencēta (reģistrēta) kredītiestāde.

Kritisks pakalpojums ir vitāli nepieciešams visai sabiedrībai, tā nenodrošināšana apdraud valsts drošību, cilvēku dzīvību, tas saistīts ar valsts drošību, cilvēku dzīvības apdraudējuma novēršanu. Svarīgs pakalpojums ir svarīgs visai sabiedrībai, tā nenodrošināšana var apdraudēt valsts drošību, cilvēku dzīvību vai veselību, kā arī konstitucionālās pamattiesības vai plašas sabiedrības daļas vajadzības, tas saistīts ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu, cilvēku veselības apdraudējuma novēršanu, dažādu avārijas dienestu darbību, valsts starptautisko pienākumu pildīšanu, sociālo drošību.

7.4 panta pirmās daļas 4. punkta kritērijs: darba (dienesta) pienākumu izpildei atbilstoši normatīvo aktu prasībām darbiniekam nepieciešams sadarbspējīgs sertifikāts. Kritērijs attiecas uz gadījumiem, kad normatīvajā aktā, piemēram, Ministru kabineta 2020.gada 9.jūnija noteikumos Nr.360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”, pakalpojuma sniegšanai klātienē ir noteikta prasība par sadarbspējīga sertifikāta esamību.

Vakcinācija kā priekšnoteikums darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanai: Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteiktie pasākumi un valsts pienākumu un pilnvaru apjoms skatāms Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) nostiprināto principu un pamattiesību kontekstā, kā arī Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos paredzēto tiesību kontekstā (sīkāk skatīt V sadaļu). 

Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt pasākumus dzīvības saglabāšanai un aizsardzībai (piemēram, samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas). Arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 6. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2.pantā ir noteiktas personas tiesības uz dzīvību, savukārt no Pakta 17.panta un Konvencijas 8.panta valstīm izriet pozitīvie pienākumi rīkoties, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un citu sabiedrības veselību.

Līdzīgi Latvijas Republikas Satversmes 111.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības. No Satversmes 111.pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai.[2]

Tāpat personas tiesības uz veselību ir noteiktas ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.pantā. Tajā noteikts, ka šī pakta dalībvalstīm ir jāveic pasākumi pilnīgai minēto tiesību realizēšanai, lai nodrošinātu:

epidēmisko un endēmisko slimību, arodslimību un citu slimību profilaksi un ārstēšanu un to apkarošanu;

apstākļus, kas ļautu visiem sniegt medicīnisko palīdzību un medicīnisko aprūpi.

Saskaroties ar pandēmiju un būtisku sabiedrības veselības apdraudējumu, valstij ir pienākums nekavējoties rīkoties, lai novērstu apdraudējumu un normalizētu situāciju. Tādējādi valsts pienākums pandēmijas laikā aktīvi rīkoties apdraudējuma novēršanai izriet no Satversmes un Latvijai saistošiem starptautiskiem tiesību aktiem. Tomēr Satversmē noteiktās pamattiesības un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos garantētās cilvēktiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas, līdz ar to atsevišķām personām garantētās tiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības. Pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses (par regulējuma ietekmi uz Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā skatīt anotācijas V sadaļu). Vakcinācija kā priekšnoteikums darba vai amata (dienesta) pienākumu veikšanai skatāms kopsakarā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Saskaņā ar Satversmes 96.pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību personai ir tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt lēmumus, kas skar personas dzīvi un plašas iespējas to vadīt un veidot pēc saviem ieskatiem (vadoties no minētā personas tīri subjektīvā skatījuma un pat tādā veidā, kas citām personām var nebūt pieņemami, taču privātās dzīves aizsardzības aspektā akcents tiek likts uz to, ka tā ir pašas personas privātā dzīve, kas tiešā veidā nav saistāma ar citām personām, ja vien nerada tiešu un nepārprotamu kaitējumu kādam citam). Saskaņā ar Satversmes 116.pantu Satversmes 96.pantā noteiktās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Satversmes 99.pantā paredzētās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Personai ir tiesības formēt savu viedokli attiecībā uz vakcināciju no tai pieejamās informācijas un tās uztveres īpatnībām, kā arī savas ticības vai pārliecības. Satversmes 116.pants pieļauj ierobežot vienīgi reliģiskās pārliecības paušanu, taču reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas.[3]

Saistībā ar  minētajām personas pamattiesībām uzsverams, ka likumprojekts neparedz personām veikt obligātu vakcināciju. Neviena persona nedrīkst tikt pakļauta piespiedu vakcinācijai pretēji tās gribai neatkarīgi no iemesliem, kas veido šādu gribu. Likumprojektā paredzēti konkrēti kritēriji, pie kuriem darba devējs var prasīt, lai darbinieks būtu vakcinējies, kā arī paredzēts darba devēja pienākums lēmumu pieņemt, vērtējot katru gadījumu individuāli, un ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu. Attiecībā uz ārstniecības, ilgstošas sociālās aprūpes un izglītības jomu minētais darba devēja izvērtējums nav attiecināms saistībā riska līmeni Covid-19 infekcijas izplatībai šajās jomās. Gadījumos, kad persona nevēlas veikt vakcināciju, tai ir tiesības izvēlēties tādu nodarbošanos, kas nav saistīta ar tādiem Covid-19 infekcijas izplatības riskiem, kuru dēļ būtu izvirzīta prasība par sadarbspējīga sertifikāta esamību. 

Vakcinācija kā priekšnoteikums darba vai amata (dienesta) pildīšanai skar Satversmes 106.pantā paredzētas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu[4]. Satversmes 106.panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos.[5]

Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs.[6] Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam.[7]

Likumprojektā ietverto prasību mērķis ir nodrošināt epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanu un drošas darba vietas nodrošināšanu, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, saņemot valsts institūciju un privātpersonu sniegtos pakalpojumus, kā arī pildot darba un amata (dienesta) pienākumus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, kas rodas pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas rezultātā vai arī savstarpējā saskarsmē darba vietā.

Likumprojektā paredzētais regulējums izstrādāts, lai aizsargātu cilvēku veselību, pasargājot no inficēšanās ar Covid-19 infekciju dažādu valsts un privātpersonu sniegto pakalpojumu saņemšanas brīdī, kā arī pildot savus darba pienākumus.  Regulējums vērsts arī uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības pieejamībai. Tādējādi likumprojektā paredzētais regulējums izstrādāts, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Pandēmijas apstākļos, kad pastāv būtisks apdraudējums sabiedrības veselībai, valsts īstenotie pasākumi veselības aizsardzības jomā var tikt vērtēti arī kā tādi, kas nepieciešami sabiedrības drošības aizsardzībai. Tādējādi likumprojektā paredzētais regulējums  izstrādāts tādu mērķu sasniegšanai, kas atbilst Satversmes 116.pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem.

Likumprojektā ietvertais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ievērojot to, ka vakcinētām personām risks saslimt ar Covid-19 infekciju, vai saslimt ar to smagā formā, vai to pārnēsāt ir ievērojami zemāks, nekā nevakcinētām personām. Attiecīgi secināms, ka vakcinētas personas rada būtiski mazākus riskus infekcijas pārnesei citām personām pakalpojuma sniegšanas ietvaros vai darba vietā. Turklāt sniegtā pakalpojuma epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas pienākums gulstas uz pakalpojuma sniedzēju, savukārt valsts pienākums ir nodrošināt atbilstošu tiesisko ietvaru, lai pakalpojuma sniedzējs varētu realizēt savus pienākumus.

Ņemot vērā, ka vakcinētām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja un būtiski zemāka infekcijas pārnese, tad nosacījumi pakalpojumu sniegšanas sfērā un darba vietās, noteikt  nodarbinātajām personām prasību būt vakcinētām pret Covid-19 infekciju (izņēmuma gadījums, ja persona ir pārslimojusi) ir piemērotākais epidemioloģiskās drošības pasākums. 

Nepastāv līdzvērtīgu vakcinācijai epidemioloģiskās drošības pasākumu gan attiecībā uz inficēšanās riskiem, gan arī uz infekcijas pārneses riskiem. Situācijā, kad nepastāv iespēja novērst epidemioloģiskās drošības draudus, alternatīva iespēja ir tikai plašu ierobežojumu noteikšana pakalpojumu sniegšanai.

Covid-19 tests nav alternatīva vakcinācijai, bet tas var tikt izmantos tikai kā papildu piesardzības pasākums Covid-19 izplatības risku mazināšanai. Lai kontrolētu vīrusa izplatību ar testēšanu, tā ir jāveic nepārtraukti jeb vairākas reizes vienām un tām pašām personām. Atbilstoši ECDC norādēm (Rapid risk assessment: Assessing SARS-CoV-2 circulation, variants of concern, non-pharmaceutical interventions and vaccine rollout in the EU/EEA, 15th update), citu starptautisko veselības institūciju datiem, kā arī balstoties uz vakcīnu klīnisko pētījumu rezultātiem un citiem pētījumiem, pilnībā vakcinētām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja. Ja tomēr inficēšanās ir notikusi, smagas Covid-19 slimības attīstības risks ir ļoti zems, kā arī ir būtiski samazināta iespēja inficētajām vakcinētām personām inficēt citas personas.

Covid-19 tests nepasargā no saslimšanas ar Covid-19. Tas nozīmē tikai to, ka pēc testa veikšanas persona jebkurā brīdī var inficēties ar SARS-CoV-2 vīrusu. Testēšana nevakcinētām vai nepārslimojušām personām var kalpot tikai kā palīglīdzeklis, kas sniedz informāciju par testētās personas veselības stāvokli tikai tajā brīdī, kad attiecīgā persona veica testēšanos jeb nodeva paraugu. Vienmēr pastāv iespēja, ka cilvēks pēc testēšanās var inficēties. Tāpat ir jāņem vērā, ka tests nepasargā personu no inficēšanās konkrētā pasākuma/pakalpojuma sniegšanas vai saņemšanas laikā. Tikai vakcinēšanās pret Covid-19 vai pārslimošana, kas ir notikusi pēdējā pusgada laikā, sniedz cilvēkam nepieciešamo aizsardzību pret Covid-19 vīrusu jeb imunitāti.

Tā kā testēta persona jebkurā brīdī var inficēties un šo infekciju nodot arī tālāk, tad pastāv liela varbūtība, ka darbinieks inficēs klientu un citus savus darba kolēģus, rezultātā radot vēl infekcijas slimības uzliesmojumu darba kolektīvā, kas, piemēram, ārstniecības iestādes vai ilgstošas sociālās aprūpes iestādes gadījumā novedīs ne tikai pie darbinieku inficēšanās, bet masveida to klientu inficēšanās, kuri kādu iemeslu dēļ nav vakcinējušies. Šāds scenārijs jau vairākas reizes ir “pierādījies praksē” ar masveida darbinieku un klientu inficēšanos; īpaši tas bija izplatīts laikā, kad vēl nebija uzsākta riska grupu personu vakcinācija pret Covid-19 infekciju.

Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka testētā persona var atrasties tā saucamajā inkubācijas periodā (kad testa rezultāts vēl ir negatīvs; arī šādi gadījumi ir nereti), kas rada viltus drošības sajūtu attiecīgajai personai sniedzot pakalpojumu/apkalpojot klientu. Rezultātā brīdī, kad testētais cilvēks kļūst infekciozs, viņš jau var būt paspējis inficēt ievērojamu skaitu citu cilvēku. Tādēļ testēšana var būt tikai kā papildu drošības apstāklis, īpaši gadījumos, kad personas saņem/sniedz vienreizēju/īsu pakalpojumu.

Riska pakāpe testētām un vakcinētām/pārslimojušām personām nav salīdzināma, jo cilvēkam, kuram ir iestājusies imunitāte pret SARS-CoV-2 vīrusu, drošības/aizsardzības līmenis palielinās, bet risks inficēties ļoti ievērojami samazinās.

Šobrīd minētie pētījumi liecina, ka vakcinācija pret Covid-19 ne tikai pasargā cilvēku no saslimšanas ar Covid-19 smagā formā un nāves, bet arī pasargā no inficēšanās, tādējādi apturot Covid-19 izplatību. Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, salīdzinot Covid-19 infekcijas sastopamības biežumu visiem Latvijas iedzīvotājiem un vakcinētām personām, pilnīgi vakcinēto personu vidū Covid-19 infekcija tika konstatēta 93,6 reizes retāk, kas liecina par augstu vakcinācijas efektivitāti, samazinot inficēšanās risku.

Situācijā, kad nepastāv iespēja novērst epidemioloģiskās drošības draudus, alternatīva iespēja vakcinācijai ir tikai plašu ierobežojumu noteikšana pakalpojumu sniegšanai. Savukārt šādi ierobežojumi rada nelabvēlīgas sekas arī uz valsts ekonomiku, personu tiesībām brīvi pārvietoties un tiesībām uz izglītību.

Tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojumu, kas izpaužas ar likumprojektā noteiktu pienākumu konkrētās jomās un apstākļos iegūt sadarbspējīgu sertifikātu, vakcinējoties pret sabiedrību apdraudošu infekciju slimību, atsver sabiedrības ieguvums epidemioloģiskās drošības jomā, jo būtiski tiek samazināts citu sabiedrības locekļu risks inficēties, saņemot nepieciešamos pakalpojumus vai vienkārši veicot ikdienas darbu (amata, pienākumus) darba vietā. Epidemioloģiski droši pakalpojumi ārstniecības iestādēs, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā mazinās Covid -19 infekcijas izplatību, kas ļaus nodrošināt šo pakalpojumu pieejamību un kvalitāti.

Darba devējam ir jāvērtē ne tikai savu nodarbināto darba apstākļi saistībā ar augstu risku inficēties ar Covid-19 (ļaujot pildīt darba pienākumus nevakcinētām personām), bet arī klientu tiesības saņemt drošu pakalpojumu, kuru sniedz persona, kura nevar inficēt pakalpojuma saņēmēju. Tādējādi ir jāsalāgo darbinieka (amatpersonas) tiesības ieņemt konkrētu darba amatu, samazinot individuālu risku inficēties ar Covid-19 infekciju, ar objektīvu nepieciešamību vakcinēties visas sabiedrības labā.

Riski saistībā ar iestāžu darbību:

Jāapzinās, ka likumprojektā paredzētais regulējums ietver sevī zināmus riskus saistībā ar iestāžu darba nepārtrauktību. Piemēram, Ieslodzījuma vietu sistēmā ir liels vakanču skaits (13,3%). Atbilstoši  piedāvātajam modelim var nākties atstādināt (un sekojoši pēc tam – atbrīvot no dienesta vai darba) tik lielu amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm vai darbinieku skaitu, ka tas kopsummā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldē esošo vakanču skaitu, var apdraudēt iestādes darbības nepārtrauktības nodrošināšanu. Šādai situācijai var būt nopietnas sekas attiecībā uz ieslodzījuma vietu drošību, kā arī ieslodzītajiem nodrošināmo tiesību apjomu – piemēram, ēdināšana, apgāde, dažāda veida tiesību īstenošana (uz satikšanos utt.), resocializācija utt., kas var radīt arī dažādu tiesvedību riskus vēlāk. Ilgstošs pārrāvums notiesāto resocializācijā personāla trūkuma dēļ var atstāt negatīvu ietekmi uz notiesātā virzību soda progresīvās izpildes jomā, kas var radīt cilvēktiesību aizskārumu un izrietošas tiesvedības.

Kultūras ministrija vērš uzmanību, ka valsts un pašvaldību iestādes un kapitālsabiedrības sniedz būtisku kultūras pakalpojumu īpatsvaru, atsevišķās nozarēs – piemēram, bibliotēku, arhīvu un muzeju nozarēs – pakalpojumus sniedz faktiski tikai valsts un pašvaldības sektors. Vienlaikus lielāko daļu kultūras pakalpojumu nav pilnvērtīgi iespējams sniegt attālināti. Kopš Covid-19 infekcijas izplatīšanās sākuma pagājušā gada martā vairums kultūras jomas pakalpojumu ir bijuši būtiski ierobežoti, uz ilgstošiem laika periodiem slēdzot kultūras iestādes un aizliedzot kultūras pasākumu norisi. Šobrīd kultūras pakalpojumi var tikt sniegti tikai personām, kurām ir derīgs sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu vai veikta Covid-19 testa negatīvu rezultātu, identiskus nosacījumus izvirzot arī kultūras pakalpojumu sniedzējiem, t.sk. apkalpojošajam personām un skatuves māksliniekiem. Kultūras ministrijas ieskatā šādi kultūras pakalpojumu sniegšanā būtu saglabājami, vienlaikus aicinot noteikt, ka skatuves mākslinieki, kuriem ir veikts Covid-19 tests un tā rezultāts ir negatīvs, var uzstāties arī pasākumos, kurus apmeklē tikai personas, kas vakcinējušās vai izslimojušas Covid-19, ar nosacījumu, ka šīs personas nenonāk tiešā saskarē ar apmeklētājiem. Pretējā gadījumā tiktu negatīvi ietekmēta kultūras organizāciju spēja pilnvērtīgi īstenot māksliniecisko programmu.

Attiecībā uz bibliotēku, muzeju un arhīvu apmeklējuma iespējām jāuzsver, ka šie pakalpojumi, it īpaši bibliotēku pakalpojumi, ir būtiski, lai nodrošinātu gan sabiedrības tiesības piekļūt uzticamai informācijai, gan sabiedrības kultūras tiesības. Atgādinām, ka arī situācijā, kad tika slēgta sabiedrības piekļuve lielākajai daļai pakalpojumu, bibliotēku pakalpojumi (grāmatu izsniegšana) un muzeju individuāli apmeklējumi vēl joprojām bija pieejami visiem sabiedrības locekļiem, gan dēļ to svarīguma sabiedrībai, gan iespējas tos sniegt epidemioloģiski drošā veidā. Gadījumā, ja arī uz bibliotēku, arhīvu un muzeju sniegtajiem pakalpojumiem tiek attiecinātas projekta 7.2 panta prasības, paredzot, ka šos pakalpojumus var sniegt un saņemt tikai personas, kas ir vakcinētas pret Covid-19, izslimojušas Covid-19 vai kurām ir negatīvi Covid-19 testa rezultāti, tiks gan ierobežotas sabiedrības informācijas un kultūras tiesības, gan arī pastāv risks, ka atsevišķi muzeji un bibliotēkas vairs nevarēs sniegt pakalpojumus. Informējam, ka šobrīd Latvijas muzejos strādā 2007 darbinieki, savukārt Latvijas bibliotēkās (izņemot vispārējo izglītības iestāžu bibliotēkas) – 2746 darbinieki, tostarp publiskajās bibliotēkās – 2004 darbinieki. Nozīmīga daļa (vismaz 500) publiskajās bibliotēkās nodarbināto ir vienīgie attiecīgās iestādes darbinieki, kas nozīmē, ka gadījumā, ja bibliotēku pakalpojumus varēs sniegt tikai vakcinētas personas, daļai novadu bibliotēku, kurās strādā tikai viens darbinieks, ja tas nav vakcinēts, var nākties pārtraukt pakalpojumu sniegšanu. Līdzīga, taču mazāka ietekme šai prasībai var būt arī uz muzeju nozari, ņemot vērā, ka virknē reģionālo muzeju ir nodarbināts neliels darbinieku skaits (1-4). Savukārt lielajos muzejos prasība pakalpojumus sniegt vakcinētiem darbiniekiem varētu skart atsevišķus amatus, it īpaši maz kvalificēto personālu – garderobistus, zāļu uzraugus –, kas, lai arī nevar paralizēt pakalpojumus sniegšanu, var īstermiņā apgrūtināt muzeju darbību, ņemot vērā šo amatu zemo atalgojumu un prestižu, līdz ar to arī iespējas piesaistīt darbiniekus. Arī bibliotēku jomai ir raksturīgas problēmas personāla piesaistē, it īpaši reģionos, gan zemā atalgojuma, gan arī specifisko kvalifikācijas prasību dēļ, līdz ar to atbrīvojot no darba darbiniekus, kuri nevēlas vakcinēties, jaunu darbinieku piesaiste varētu būt izaicinoša.

 

(7.4 panta otrā daļa) Norma paredz darba devējam noteikt amatus un darbinieku kategorijas, kuras atbilst šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, un informēt par to darbiniekus (amatpersonas), lai darbinieki (amatpersonas) būtu informēti, vai to darba vai amata (dienesta) pienākumi ir saistīti ar prasību par sadarbspējīga vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību.   Darbiniekiem (amatpersonām) paredzēts pienākums informēt darba devēju par sadarbspējīga sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, esamību un pienākums to uzrādīt darba devējam.

(7.4 panta trešā daļa) Paredz, ka veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā pakalpojuma sniedzējam ir pienākums nodrošināt, lai darbiniekam (amatpersonai), kas darba pienākumu laikā ir tiešā saskarsmē ar pacientiem, klientiem vai bērniem, būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.

Pamatojums norādīts pie 7.3 panta trešās daļas.

(7.4 panta ceturtā daļa) Likumprojektā ir ietverts arī tiesiskais risinājums situācijā, ja darbiniekam (amatpersonai) nav iegūts sadarbspējīgs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, bet šāda sadarbspējīga vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamība atbilstoši likuma noteikumiem ir nepieciešama noteikta veida darbu (amata, dienesta) izpildei.

Likumprojektā ir ietverta prezumpcija, kas paredz, ka situācijā, kad darbinieks (amatpersona) nav ieguvis sadarbspējīgu sertifikātu, kas nepieciešams darba (dienesta) pienākumu izpildei, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst veicamajam darbam (ieņemamam amatam), kas saistīts ar epidemioloģiski droša pakalpojuma nodrošināšanu.

(7.4 panta piektā daļa) Likumprojektā ir ietverts tiesiskais risinājums situācijā, ja darbiniekam (fiziskai personai, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā) vai amatpersonai nav iegūts sadarbspējīgs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, bet šāda sadarbspējīga vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamība atbilstoši likuma noteikumiem ir nepieciešama noteikta veida darbu izpildei. Atbilstoši likumprojektā ietvertajam principam, sākotnēji darba vai dienesta  tiesisko attiecību pusēm būtu nepieciešams savstarpēji rast iespējami saudzīgāko risinājumu darba vai dienesta tiesisko attiecību turpināšanai. Ja darbiniekam (amatpersonai) šā panta pirmajā vai trešajā daļā minētajos gadījumos nav iegūts sadarbspējīgs sertifikāts, tad darba devējs ar darbinieka (amatpersonas) piekrišanu pārceļ darbinieku (amatpersonu) citā piemērotā darbā vai amatā vai nodrošina darbinieka (amatpersonas) darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanu attālināti uz laiku līdz sadarbspējīga sertifikāta iegūšanai, bet ne ilgāk kā uz trīs mēnešiem. Trīs mēnešu periods normā iekļauts, lai to saskaņotu ar likumprojektā paredzēto termiņu atstādināšanai  no darba vai amata, kā arī norādītu uz pārcelšanas pagaidu raksturu. Tas ir periods, līdz kuram persona var tikt pārcelta vai tā pilda pienākumus attālināti, un kurā personai jāveic vakcinācija.

Ja šāda pušu vienošanās ir notikusi, tad darbinieks (amatpersona) uz laiku turpina darba (dienesta) attiecības ar savu darba devēju, veicot citus pienākumus, vai veicot pienākumus attālināti. Šis regulējums neliedz pusēm vienoties par cita veida darba līguma grozījumiem atbilstoši Darba likuma 97.panta noteikumiem, vai  darba devējam pieņemt lēmumu par pārcelšanu, piemēram, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 37.pantu. Vienlaikus likumprojektā noteikts, ka gadījumā, ja darbinieks vai amatpersona ir pārcelta citā darbā (amatā) un viņa darba samaksa objektīvu apsvērumu dēļ samazinās, tad darba devējam ir pienākums izmaksāt iepriekš noteikto darba samaksu vēl vienu mēnesi pēc pārcelšanas dienas. Šāds regulējums ir attiecināms gan uz darbiniekiem, gan amatpersonām. Citos likumos paredzētais regulējums par darbinieka vai amatpersonas pārcelšanu, piemēram, Valsts civildienesta likuma 37.pants, piemērojams tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā šai normai.

(7.4 panta sestā daļa) Ja pārcelšanu vai darbu attālināti nav iespējas īstenot kādu objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, nav citu darbu vai amatu uzņēmumā, kuru veikšanai nav nepieciešams sertifikāts, nav piemērota darba, darbu attālināti nav iespējams veikt darba vai amata specifikas dēļ, kas prasa darbinieka vai amatpersonas klātbūtni) vai darbinieks (amatpersona) nepiekrīt šādai pārcelšanai vai attālinātai darba vai amata, dienesta pienākumu veikšanai, tad darbinieku (amatpersonu) var atstādināt no darba (amata), par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu. Darba devējam, izņemot darba devējam valsts pārvaldē, ir tiesības par atstādināšanas laiku arī saglabāt darba samaksu. Darbinieka (amatpersonas) atstādināšana var ilgt līdz brīdim, kad darbinieks (amatpersona) ir ieguvis attiecīgo sadarbspējīgo sertifikātu, bet jebkurā gadījumā ne ilgāk kā trīs mēnešus līdzīgi kā tas noteikts Darba likumā ietvertajā regulējumā par atstādināšanu. Par atstādināšanas laiku darbiniekam (amatpersonai), atbilstoši vispārīgajam principam netiek saglabāta darba samaksa, ja vien darba devējs (izņemot darba devēju valsts pārvaldē) uzskata par lietderīgu šādu darba samaksu saglabāt.

(7.4 panta sestā un septītā daļa) Ja darbinieks (amatpersona) trīs mēnešu laikā kopš tās pārcelšanas, darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanas attālināti vai atstādināšanas bez attaisnojoša objektīva iemesla nav ieguvis sadarbspējīgu sertifikātus, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamam amatam vai veicamajam darbam (ieņemamam amatam), kas saistīts ar 7.4 panta pirmajā vai trešajā daļā paredzētajiem nosacījumiem. Norma paredz darba devēja tiesības pārcelt darbā (amatā), kas nav saistīts ar 7.4 panta pirmajā vai trešajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, vai, ja tas nav iespējams, vai darbinieks (amatpersona) tam nepiekrīt, ar to nekavējoties izbeigt  darba (dienesta) attiecības, ja persona bez attaisnojoša objektīva iemesla  nav ieguvusi sadarbspējīgu sertifikātu. Norma izstrādāta pēc līdzības ar likuma “Par valsts noslēpumu” 13.panta ceturto daļu. Atšķirībā no likuma “Par valsts noslēpumu” regulējuma likumprojektā paredzētas darba devēja tiesības, nevis pienākums pārcelt vai izbeigt ar personu darba vai dienesta attiecības, ja tai nav sadarbspējīga sertifikāta. Darba devējs var izmantot šīs tiesības, taču darba devējam ir saglabājamas iespējas turpināt ar personu darba vai dienesta attiecības, ja tas iespējams kontekstā ar darba devēja pienākumu nodrošināt epidemioloģiski drošus pakalpojumus un epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi.

Pamatojums darba tiesisko attiecību (persona nodarbināta uz darba līguma pamata) izbeigšanai ir šajā likumā noteikto prasību neievērošana un Darba likuma 115.panta piektā daļa, kas paredz, ka “darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta un nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā.” Vienlaikus, ņemot vērā COVID-19 radīto īpašo situāciju, likumprojektā ir noteikts darba devēja pienākums izmaksāt darbiniekam (amatpersonai) atlaišanas pabalstu šajā likumā noteiktā apmērā.

Minētās tiesības darba devējs var izmantot, ja persona nav ieguvusi sadarbspējīgu sertifikātu bez attaisnojoša objektīva iemesla. Gadījumos, ja personai šādi objektīvi attaisnojoši iemesli ir (piemēram, slimība), darba devējam nav tiesību izbeigt darba vai dienesta attiecības, un situācija risināma atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē darba vai dienesta attiecības.

Norma paredz, ka personai pēc darba vai dienesta attiecību izbeigšanas tiek izmaksāts atlaišanas pabalsts vienas mēnešalgas apmērā. Norma vērsta uz šādu personu interešu aizsardzību, kas vienlaikus nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem un amatpersonām, jo šādas personas   atradīsies vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atlaišanas pabalsta apmērs noteikts, ievērojot darba devēja intereses un neradot tam pārāk lielu slogu. Normas mērķis ir arī novērst darbinieku (amatpersonu) ļaunprātīgu rīcību, neveicot vakcināciju, lai saņemtu atlaišanas pabalstu.

(7.4 panta astotā daļa) Likumprojektā ir ietverta norma, kas paredz darbiniekam (persona, kas nodarbināta uz darba līguma pamata) tiesības uzteikt vienpusēji darba līgumu, neievērojot Darba likuma 100.panta pirmajā daļā noteikto termiņu. Pienākums ievērot viena mēneša uzteikuma termiņu, ja darbiniekam nav sadarbspējīga sertifikāta, kas nepieciešams darba izpildei, minētajā situācijā nebūtu uzskatāms par samērīgu prasību. Vienlaikus attiecībā uz amatpersonām noteikts, ka tās var izbeigt dienesta attiecības nekavējoties, ņemot vērā, ka valsts civildienesta attiecības ir īpašas attiecības starp personu un valsti (Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr.2006-29-0103 12.2.punkts). Tas arī nozīmē, ka šo personu tiesības ir ierobežotas un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 7. punkts). Turklāt ierēdņi ir valsts amatpersonas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana valsts pārvaldes sistēmā;

- ierēdņi ir tādās publiski tiesiskajās attiecībās ar valsti, kurās, pretēji darba tiesībās noteiktajam, nepastāv līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips. Šādas nodarbinātības attiecības neveidojas, noslēdzot darba vai kādu citu līgumu, bet veidojas, kompetentām valsts institūcijām ieceļot personu ierēdņa amatā. Ņemot vērā ierēdņu lomu un uzdevumus valsts pārvaldes funkciju īstenošanā, valsts vienpusēji regulē arī ierēdņu pilnvaras, darba tiesību aizsardzību, ieskaitot atalgojumu un sociālās garantijas, kā arī dienesta attiecību izbeigšanu. (Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 8. punkts.).

.

(7.4 panta devītā daļa) Norma paredz, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu vai izbeigt dienesta attiecības, pamatojoties uz šā panta septīto daļu, ar grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam. Norma likumprojektā iekļauta pēc līdzības ar Darba likuma 109.panta pirmo daļu. Šādos gadījumos darba devējam rodams risinājums, kā turpināmas darba vai dienesta tiesiskās attiecības ar personu.

Latvijai saistošie starptautiskie normatīvie akti, tādi kā Eiropas Sociālā Harta, Maternitātes aizsardzības konvencija un Padomes Direktīva 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (turpmāk – Direktīva 92/85/EEK)  principā nepieļauj darba tiesisko attiecibu izbeigšanu ar grūtnieci, sievieti pēcdzemdību periodā un sievieti, kas baro ar krūti, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus, kas saistīti ar  minētās personas uzvedību un objektīvi neļauj turpināt darba  tiesiskās attiecības. Direktīvā 92/85/EEK tiek  uzsvērts, ka strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, daudzējādā uzskatāmas par īpašu riska grupu, un ir jāveic pasākumi attiecībā uz viņu drošību un veselības aizsardzību.

No Direktīvas 92/85/EEK 5.panta izriet, ka atklājot risku, kas var negatīvi ietekmēt minētās nodarbināto kategorijas drošību vai veselību, darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, uz laiku mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un/vai darba laiku, viņa netiek pakļauta šādam riskam. Gadījumos, kad tas nav objektīvi iespējams, darba devējs pārceļ darbinieci citā darbā (amatā). Ja pārcelšana citā darbā objektīvu apsvērumu dēļ nav iespējama, tad attiecīgajai darbiniecei (amatpersonai) piešķir atvaļinājumu uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai. Šis princips pārņemts arī Darba likuma 99.pantā, un jāpiemēro, lai pasargātu grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam drošību un veselību situācijā, kad sadarbspējīga sertifikāta neesamības gadījumā, šīs darbinieces (amatpersonas) faktiski atrastos  epidemioloģiski bīstamos darba apstākļos.

Ievērojot šos apsvērumus un ņemot vērā COVID-19 radīto īpašo situāciju, likumprojektā ir ietverts satura ziņā līdzīgs regulējums attiecībā uz grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, ja tās nav ieguvušas sadarbspējīgu sertifikātu, proti, noteikts aizliegums izbeigt darba tiesiskās (dienesta) attiecības, kā arī darba devēja rīcība situācijā, ja nav iespējams īstenot pārcelšanu citā piemērotā darbā (amatā).

(7.4 panta desmitā daļa) Norma paredz speciālu regulējumu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Nacionālo bruņoto spēku komandierim, ņemot vērā militārā dienesta uzdevumu specifiku valsts aizsardzības nodrošināšanā, ir tiesības prasīt, lai Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un civilajiem darbiniekiem būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.  Ja bez attaisnojoša objektīva iemesla nav iesniegts sadarbspējīgs sertifikāts, aizsardzības ministrs vai viņa pilnvarots komandieris (priekšnieks) var izbeigt profesionālā dienesta līgumu ar karavīru pirms termiņa saskaņā ar Militārā dienesta likuma 43.panta otrās daļas 4.punktu. Šā likumprojekta 7.4 panta septītajā daļā paredzētā atlaišanas pabalsta izmaksa neattiecas uz Nacionālo bruņoto spēku karavīriem.

(7.5 pants) Tehnisks grozījums. Norma (šobrīd likuma 7.1 pants) iekļauta jaunajā nodaļā, kur iederas saturiski.

(7.6 pants) Likumā ietverts nosacījums, ka personām, kurām saskaņā ar šo likumu darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanai ir pienākums veikt vakcināciju, tiek nodrošināta Latvijā pieejamas konkrēta veida vakcīnas pret Covid-19 infekciju izvēle, kura atbilst personai noteiktām medicīniskajām indikācijām. Savukārt, ja personai nav jebkādu medicīnisku indikāciju konkrēta vakcīnas veida izmantošanai, persona var izvēlēties starp vakcīnām, kuras ir pieejamas konkrētā vakcinācijas iestādē. Vakcīnu veida izvēle pēc medicīniskajām indikācijām nodrošina iespēju novērst anafilaksi pret kādu no konkrētas vakcīnas sastāvā esošu vielu, izvēloties cita veida vakcīnu, kurā šādu vielu nav. Savukārt, lai nodrošinātu pacienta izvēles tiesības, tad personas, kurām nav jebkādu medicīnisku indikāciju konkrētu vakcīnu izvēlei, ir dotas tiesības izvēlēties jebkuru vakcinācijas iestādē pieejamo vakcīnu.

Ar mRNS (Pfizer/BioNTech un Moderna) vakcīnām vakcināciju neveic, ja ir bijusi smaga alerģiska reakcija vai anafilakse pēc polietilēnglikolu vai citu pegilētu molekulu saturošu produktu lietošanas.

Gadījumā, ja personu māc bažas par Covid-19 vakcīnas saistību ar iespējamiem trombu veidošanās gadījumiem (piemēram, AstraZeneca vakcīna Vaxzevria), ārstniecības persona var rekomendēt vakcinēties ar citas tehnoloģijas vakcīnu pret Covid-19.

Ir jāievēro piesardzība, bet vakcīna nav kontrindicēta, ja ir bijusi jebkāda tūlītēja alerģiska reakcija pēc jebkuru vakcīnu vai injekciju (intramuskulāru, subkutānu vai intravenozu) saņemšanas. Šādos gadījumos ārstniecības persona veic riska izvērtējumu, lai novērtētu alerģiskās reakcijas veidu un smaguma pakāpi, un izvērtē iespējamo ieguvumu un risku vakcinācijai. Pēc vakcinācijas šo pacientu grupu novēro vakcīnas saņemšanas vietā 30 minūtes, kas ir pietiekami, lai savlaicīgi atklātu nopietnas alerģiskas reakcijas, kas tieši saistītas ar vakcīnas ievadi. Ja konstatēta nopietna alerģiska reakcija pēc Covid-19 vakcīnas pirmās devas ievadīšanas, pacients otrās devas vakcinācijai tiek novirzīts uz klīnisko universitātes slimnīcu vai tuvāko reģionālo slimnīcu, kur pieejama tūlītēja stacionārā palīdzība un pastiprināta medicīniskā uzraudzība.

Grūtniecēm vakcinācijai pret Covid-19 rekomendē izmantot mRNS vakcīnu (Pfizer/BioNTech un Moderna) jebkurā grūtniecības laikā. Sievietes, kuras zīda bērnu, droši var saņemt jebkuru vakcīnu pret Covid-19, un vakcinācija pret Covid-19 nav iemesls pārtraukt zīdīšanu.

Piesardzība, kas attiecas uz visām vakcīnām (tātad vakcinācija tiek atlikta, bet nav kontrindicēta), ir smaga vai vidēji smaga akūta slimība. Kā norāda Imunizācijas valsts padome, vakcināciju atliek līdz brīdim, kad ir normalizējusies ķermeņa temperatūra. Parasti vakcinācija šādās situācijās jāatliek uz 7-10 dienām. Arī personām ar klīniski noritošu SARS-CoV-2 infekciju vakcinācija ir jāatliek līdz brīdim, kad persona ir izveseļojusies no akūtās slimības fāzes (ja personai bija simptomi) un vairs neatrodas izolācijā. Iepriekš izslimota Covid-19 slimība nav iemesls pēc tam neveikt personas vakcināciju.

Pēc vakcinācijas saņemšanas pret Covid-19 daļai cilvēku var novērot paredzamas nevēlamas reakcijas, kas seko vakcinācijai. Biežāk sastopamās nevēlamās reakcijas (piemēram, sāpes injekcijas vietā, drudža sajūta, sāpes muskuļos) pēc vakcinācijas ir īslaicīgas un pārejošas, un ārstniecības personas parasti šādā gadījumā rekomendē lietot pretdrudža vai pretsāpju medikamentus šo pēcvakcinācijas reakcijas simptomu mazināšanai. Parasti šie simptomi izzūd dažu dienu laikā (1-3 dienās) un ārstēšana nav nepieciešama.

Vakcīna var tikt ievadīta personām ar dažādām hroniskām saslimšanām, tās ir indicētas imūnkompromitētiem pacientiem un pacientiem ar imūnmodulējošām slimībām. Autoimūni stāvokļi ir indikācija, nevis kontrindikācija, vakcinācijai pret Covid-19.

Ņemot vērā, ka pastāv medicīniskas indikācijas izvēlei starp dažāda veida vakcīnām, tad likumprojektā ir ietverts tiesisks nosacījums nodrošināt medicīniskajām indikācijām atbilstošu vakcīnu. Savukārt visos citos gadījumos pacients var izvēlēties starp vakcīnām, kuras ir pieejamas konkrētā vakcinācijas iestādē.

4. pants. Veselības aprūpes finansēšanas likuma 9. panta pirmajā daļā ir uzskaitītas personu kategorijas, kurām ir tiesības saņemt valsts apmaksātu medicīniskās palīdzības minimumu, tai skaitā, arī ārzemniekam, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā, bezvalstniekam, kuram bezvalstnieka statuss piešķirts Latvijas Republikā, bēglim vai personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, aizturētajam un patvēruma meklētājam.

Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 3. punkts nosaka saņemamo valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības apjoma minimumu un tajā nav ietverta bezmaksas Covid-19 vakcīnas saņemšana.

Ņemot vērā, ka bēgļi un personas, kurām piešķirts alternatīvais statuss, bezvalstniekiem, kuriem bezvalstnieka statuss ir piešķirts Latvijas Republikā, patvēruma meklētājiem, aizturētajiem ārzemniekiem, kuri aizturēti Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā, kā arī citas personas, kuru uzturēšanās Latvijā saistīta ar humāniem apsvērumiem, rada infekcijas izplatības risku līdzvērtīgi citiem sabiedrības locekļiem, ir nepieciešams noteikt, ka valsts apmaksātu Covid-19 vakcīnu ir tiesības saņemt minētajām personu grupām. Šādu izmaksu segšana no valsts apmaksāto pakalpojumu ietvara ir attaisnojama ar epidemioloģisko risku novēršanu sabiedrībā kopumā un vakcinācijas pakalpojumi būtu sniedzami padziļināti nevērtējot katras personas atbilstību, bet gan paļaujoties uz tieši iegūto informāciju no personas vai citiem informācijas avotiem. 

5. pants Uzliekot pienākumu vakcinēties savu darba vai amata (dienesta) pienākumu veikšanai, valsts uzņemas atbildību par personai vakcinācijas rezultātā radīto kaitējumu veselībai. Šobrīd normatīvajos aktos nav noteikti atlīdzības nosacījumi, ja vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) rezultātā tiek nodarīts kaitējums veselībai vai dzīvībai. Ņemot vērā, ka šādu situāciju iespējamība ir ļoti zema un šādu, iespējamo, gadījumu skaits nav nosakāms, bet statistiski iespējamība norāda, ka tie varētu būt ne vairāk kā daži atsevišķi gadījumi uz visu iedzīvotāju skaitu, tad atsevišķa atlīdzības mehānisma izstrāde šādiem gadījumiem nav nepieciešama, bet būtu piemērojami principi un noteiktie atlīdzības apmēri, kas jau normatīvi ir noteikti, t.i. Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principi un noteiktie atlīdzības apmēri. Ņemot vērā, ka vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) izvērtēšana ietilpst Zāļu valsts aģentūras kompetencē, tad arī kompensācijas noteikšana būtu piekritīgi šai institūcijai. Šādu kompensāciju izmaksu apmēri nav prognozējami, attiecīgi tiem nav veicami finanšu līdzekļu uzkrājumi, bet izmaksa veicama no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Kompensācija izmaksājama visām personām, kurām vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) rezultātā tiek nodarīts kaitējums veselībai vai dzīvībai. Normā paredzēts deleģējums, ka veselības aprūpes pakalpojumus un izdevumus, kuri tiek apmaksāti, kā arī šajā pantā paredzēto kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

6.pants Likuma pārejas noteikumi tiek papildināti ar 25., 26. un 27. punktu, nosakot, ka sešus mēnešus pēc II1 nodaļas spēkā stāšanās Ministru kabinets sniedz Saeimai ziņojumu par epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanas prasību un prasības par sadarbspējīgu sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, esamību atsevišķu darbinieku (amatpersonu) kategorijām efektivitāti.

Paredzēts, ka Likuma 7.2 panta pirmās daļas 2.punkts, trešā, ceturtā un piektā daļa, 7.3 panta otrā daļa un 7.4 panta pirmā, trešā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā, devītā un desmitā daļa stājas spēkā 2021.gada 1. oktobrī. Šis termiņš noteikts, ņemot vērā personas iespējas iziet pilnu vakcinācijas kursu.

Likumprojekta 7.2 panta pirmās daļas 2.punktā paredzētā epidemioloģiski drošā pakalpojuma sniegšanā un saņemšanā līdz 2021.gada 31.decembrim pieļaujama sadarbspējīga sertifikāta aizstāšana ar negatīva Covid-19 infekcijas testa esamību, kas apliecina, ka personai veikts Covid-19 tests, nosakot SARS-CoV-2 vīrusa RNS, vai ātrais antigēna tests, kas iekļauts Eiropas Padomes rekomendācijās 2021/C 24/01, un apstiprināts negatīvs rezultāts. Testa veikšanu personas apmaksā no personīgajiem līdzekļiem. Norma vērsta uz to, lai jaunais regulējums neradītu pārāk lielu slogu iestādēm, ja ir liels darbinieku (amatpersonu) skaits, kuriem nav iegūts sadarbspējīgs sertifikāts.

 

 

Likumprojekts stāsies spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.

3.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un publiskas personas kapitālsabiedrības

Tieslietu ministrija, Veselības ministrija, Labklājības ministrija, Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts kanceleja

4.

Cita informācija

Nav

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu

1.

Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt

Sabiedrība kopumā, valsts institūcijas un privātpersonas, kas sniedz pakalpojumus, personas, kas saņem pakalpojumus, ikviens darba devējs.

2.

Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu

Nav iespējams prognozēt likumprojekta ietekmi uz tautsaimniecību un administratīvo slogu.

3.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

Likumprojekts šo jomu neskar.

4.

Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums

Nav

5.

Cita informācija

Nav

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

        Rādītāji

2021. gads

Turpmākie trīs gadi (euro)

2022. gads

          2023. gads

2024. gads

saskaņā ar valsts budžetu kārtējam gadam

izmaiņas kārtējā gadā, salīdzinot ar valsts budžetu kārtējam gadam

saskaņā ar vidēja termiņa budžeta ietvaru

izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022. gadam

saskaņā ar vidēja termiņa budžeta ietvaru

izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru 2023.  gadam

izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru 2023.  gadam

1

2

3

4

5

6

7

8

1. Budžeta ieņēmumi

 0

0

0

 0

0

0

1.1. valsts pamatbudžets, tai skaitā ieņēmumi no maksas pakalpojumiem un citi pašu ieņēmumi

 0

0

0

0

0

1.2. valsts speciālais budžets

 0

0

0

0

0

0

0

1.3. pašvaldību budžets

 0

0

0

0

0

0

0

2. Budžeta izdevumi

 0

Nav precīzi aprēķināmi

0

0

0

2.1. valsts pamatbudžets

 0

Nav precīzi aprēķināmi

0

0

0

2.2. valsts speciālais budžets

 0

 0

 0

 0

 0

 0

 0

2.3. pašvaldību budžets

 0

 0

 0

 0

 0

 0

 0

3. Finansiālā ietekme

 0

 Nav precīzi aprēķināma

 0

 0

 0

 0

 0

3.1. valsts pamatbudžets

 0

 Nav precīzi aprēķināma

 0

 0

 0

 0

 0

3.2. speciālais budžets

 0

 0

 0

 0

 0

 0

 0

3.3. pašvaldību budžets

 0

 0

 0

 0

 0

 0

 0

4. Finanšu līdzekļi papildu izdevumu finansēšanai (kompensējošu izdevumu samazinājumu norāda ar "+" zīmi)

 0

 Nav precīzi aprēķināmi

 0

 0

 0

5. Precizēta finansiālā ietekme

0

0

0

0

5.1. valsts pamatbudžets

0

0

0

0

5.2. speciālais budžets

 0

 0

5.3. pašvaldību budžets

6. Detalizēts ieņēmumu un izdevumu aprēķins (ja nepieciešams, detalizētu ieņēmumu un izdevumu aprēķinu var pievienot anotācijas pielikumā)

6.1. detalizēts ieņēmumu aprēķins

6.2. detalizēts izdevumu aprēķins

7. Amata vietu skaita izmaiņas

Likumprojektā minētais regulējums neparedz jaunu amata vietu izveidošanu.

8.Cita informācija

Nevakcinēto darbinieku skaits šobrīd visos ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (turpmāk – VSAC) ir ap 4400 personām. Labklājības ministrija plāno, ka varētu līdz 30% šādu darbinieku izvēlēties nevakcinēties līdz galam, tātad 1320 personas.

Vidējā alga šobrīd VSAC = 716.95 euro.

Mēnešu skaits, kādā apmērā izmaksā atlaišanas pabalstu saskaņā ar likumprojektu = 1

VSAOI darba devēja nodokļa  koeficients aprēķinā = 1,2359

Plānojamā ietekme uz budžetu: 1320*716.95*1*1,2359 = 1 169 623.63 euro.

Plānojamā ietekme un risks uz sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniegšanu un pakalpojuma saņēmējiem – apstākļos, kad jau šobrīd VSAC trūkst darbinieku, būs nopietni apgrūtināta kvalitatīva sociālās rehabilitācijas un sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšana VSAC klientiem. 

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Saistītie tiesību aktu projekti

Likumprojekta 4.pants paredz, ka veselības aprūpes pakalpojumus un izdevumus, kuri tiek apmaksāti, kā arī šajā pantā paredzēto kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Atbildīgā institūcija

Tiesību aktu izstrādās Veselības ministrija

Cita informācija

Nav.

                           

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

Uz likumprojektā skartajiem jautājumiem attiecināms Konvencijas 2.pants (tiesības uz dzīvību), 8.pants (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) un 9.pants (domu, pārliecības un ticības brīvība), Pakta 6.pants (tiesības uz dzīvību), 17.pants (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību), 18.pants (domu, pārliecības un ticības brīvība) un ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.pants (tiesības uz veselību). ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātā 36.Vispārējā komentāra par Pakta 6.pantu (tiesības uz dzīvību) 26. punktā sniegts padziļināts skaidrojums par to, ka pozitīvais valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī atbilstošu pasākumu veikšanu, lai risinātu tādus vispārējos stāvokļus sabiedrībā, kas var radīt tiešus draudus dzīvībai vai liegt indivīdiem cienīgi izmantot savas tiesības. Šie vispārējie pasākumi var ietvert arī dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanu, tāpat pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu personām tūlītēju piekļuvi svarīgām precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, pajumtei, veselības aprūpei, elektrībai, kā arī citus pasākumus, kas veicinātu un atvieglotu atbilstošus vispārīgus apstākļus, piemēram, atbalstītu efektīvus ārkārtas veselības aprūpes pakalpojumus.

Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kas ietvertas augšminētajās līgumu normās, no vienas puses pieprasa, lai valsts izveido tādu tiesību un veselības sistēmu, kas spētu indivīdus pasargāt no pandēmijas radītajām sekām, aizsargāt sabiedrības veselību un normalizēt situāciju, lai pēc iespējas sasniegtu tādu veselības stāvokli, kāds bijis pirms pandēmijas radītā veselības apdraudējuma, bet, no otras puses, pieprasa, lai ikviena iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un domu, pārliecības un ticības brīvību būtu balstīta pienācīgā kārtā pieņemtā normatīvajā regulējumā, kas vērsts uz noteikta leģitīma mērķa sasniegšanu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (ir samērīgs). Izvērtējuma ietvaros būtiski atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedumu lietā “Vavrička un citi pret Čehiju” (iesniegumi Nrs.47621/13, 3867/14, 73094/14 un citi), kurā skaidri norādīts, ka prasība veikt vakcināciju ir iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, kas, kā jau norādīts iepriekš, pieprasa, lai valsts šo iejaušanos būtu īstenojusi atbilstoši likumam, kas vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu, un šī iejaušanās būtu samērīga. Turklāt atkāpes no šīm prasībām nav pieļaujamas arī ārkārtas gadījumos un vērtējumā par vakcinācijas obligātumu, kas attiecas uz personas tiesībām lemt par savu veselību un ķermeni Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos papildus šiem trim aspektiem būtisku lomu spēlē arī valsts pozitīvais pienākums veikt pasākumus cilvēku veselības un dzīvības aizsardzībai un nodrošināt veselīgu darba vidi ikvienai personai. 

Viens no valsts pozitīvā pienākuma veselības aizsardzības jomā pandēmijas apstākļos īstenošanas instrumentiem ir iedzīvotāju vakcinācija. Latvijā Covid-19 vakcinēšanas stratēģijas galvenais mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu, samazināt mirstības un saslimstības radīto slogu uz veselības aprūpes sistēmu un panākt kolektīvo imunitāti (no informatīvā ziņojuma “Par Covid-19 vakcīnu ieviešanas stratēģiju”, izskatīts Ministru kabineta 2020.gada 1.decembra sēdē). Covid-19 infekcijas izplatības ātrums ir  saistīts ar ierobežojumu apmēru, kopējo saslimstību valstīs, no kurām bieži ieceļo iedzīvotāji, vīrusa iespējamām mutācijām. Savukārt vakcinējamo personu īpatsvars ir cieši saistīts arī ar iedzīvotāju vēlmi tikt vakcinētiem. Lai sasniegtu Covid-19 vakcinācijas mērķus, ir svarīgi, lai sabiedrība būtu ieinteresēta iesaistīties vakcinācijas procesā (turpat).

Lai iejaukšanās būtu noteikta ar likumu, tai jābūt noteiktai ar kvalitatīvu normatīvo regulējumu, proti, atbilstošai likuma normai jābūt pietiekami skaidrai un saprotamai, lai persona varētu prognozēt tās piemērošanu, sekas un atbilstoši pielāgot savu rīcību (ECT sprieduma Vavrička un citi pret Čehiju 266.rindkopa) (skat. anotācijas 2.pielikumu). Arī Covid-19 infekcijas kontekstā pandēmija neatbrīvo likumdevēju no pienākuma iejaukšanos cilvēktiesībās noteikt ar kvalitatīvu likumu. Tādējādi likumprojektā uzskaitīti konkrēti un skaidri nosacījumi, kādos darba devējs var prasīt, lai darbinieks būtu vakcinējies vai spētu uzrādīt sadarbspējīgu sertifikātu, un kādas ir paredzamās sekas, ja persona tomēr nevar uzrādīt sadarbspējīgu sertifikātu (pārslimošanas un vakcinācijas gadījumā) gan nekavējoties, gan ilgtermiņā. Līdz ar to uzskatāms, ka normu teksts, subjekti, rīcības brīvības robežas un paredzamās sekas ir saprotamas.

Pienākuma vakcinēties “leģitīms mērķis” Konvencijas izpratnē ir veselības aizsardzība un citu personu tiesību un brīvību aizsardzība (ECT sprieduma Vavriča un citi pret Čehiju 272.rindkopa). Proti, valstij no saistošiem tiesību avotiem izriet pienākumi: no vienas puses, veikt pasākumus cilvēka veselības aizsardzībai, no otras puses, nodrošināt cilvēka tiesības lemt par savu ķermeni un neiejaukties indivīda personīgajā dzīvē. Tādējādi arī likumprojektā ietvertie grozījumi ir vērsti uz leģitīmā mērķa – citu personu tiesību aizsardzība – sasniegšanu un valsts pozitīvā pienākuma, kas noteikts Konvencijas 2.pantā, Pakta 6.pantā un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.pantā īstenošanu.

Pievēršoties grozījumu nepieciešamībai demokrātiskā sabiedrībā, galvenokārt, jāuzsver, ka likumprojektā paredzētie grozījumi nepieprasa obligātu, vispārīgu, tūlītēju un pilnīgu prasību nekavējoties veikt vakcināciju ikvienai personai vai ikvienai personai, kuras amata aprakstā ietilpst kāda no funkcijām, kas norādīta likumprojektā. Likumprojektā ietvertie grozījumi paredz plašu darba devēja novērtējuma brīvību, pakāpenisku un individualizētu pieeju ikvienam darbiniekam (izņēmums ir un amatpersonai, kas ļaus darba devējam izvērtēt sadarbspējīga sertifikāta nepieciešamību, darbiniekam piemērojamās sankcijas, tālāko rīcību, turklāt likumprojekts paredz kompensāciju par indivīda tiesību ierobežojumu. Fakts, ka noteiktas funkcijas veikšana ietverta darbinieka (amatpersonas) amata aprakstā automātiski nenozīmē, ka darbiniekam būs jāveic vakcinācija, jo darba devējam būs novērtējuma brīvība tajā, vai konkrētais darbinieks (amatpersona) šo funkciju tiešām praktiski veic. Tāpat likumprojekts paredz darba devējam tiesības noteikt arī izņēmumus, kad personām iespējams turpināt īstenot darba pienākumus ar sadarbspējīgu sertifikātu, kas apliecina Covid-19 testa negatīvus rezultātus un nepieprasa vakcinēšanos vai izslimošanu, ja konkrētās rīcības un pakalpojuma sniegšana nav saistīta ar paaugstinātu inficēšanās risku. Savukārt, pieprasot atsevišķu pakalpojumu sniedzēju un jomu pārstāvjiem spēt uzrādīt sadarbspējīgu sertifikātu, kas apliecinātu vakcināciju vai pārslimošanas faktu, valsts pēc iespējas veido tādu regulējumu, atbilstoši kuram pēc iesējas ātrāk normalizēt veselības situāciju valstī, preventīvi aizsargāt veselības sistēmu no pārslodzes un aizsargāt riska grupā esošās personas, tādējādi sasniedzot leģitīmo mērķi.

Savukārt vērtējot samērīgumu, jāuzsver, ka grozījumi pieprasa darba devējam, pieņemot konkrētu lēmumu, vērtēt katru darbinieku (amatpersonu) individuāli, ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu (attiecībā uz ārstniecības, ilgstošas sociālās aprūpes un izglītības jomu minētais darba devēja izvērtējums nav attiecināms saistībā riska līmeni Covid-19 infekcijas izplatībai šajās jomās). Dīkstāves noteikšana, atstādināšana un atbrīvošana no amata iespējama tikai kā galējais risinājums, un ikvienā situācijā darba devējam ir pienākums savu resursu ietvaros visupirms veikt mazāk ierobežojošus pasākumus, lai nodrošinātu ikviena darbinieka un amatpersonas tiesību ievērošanu. Turklāt atsevišķās jomās, piemēram, izglītībā, ārstniecības, veselības, sociālās aprūpes jomā sadarbspējīgs sertifikāts nepieciešams tādēļ, lai aizsargātu inficēšanās riskam īpaši pakļautās personas, novērstu infekcijas perēkļu veidošanos, kā arī novērstu bērnu – infekcijas pārnēsātāju – bezsimptomu saslimšanu, kas, ņemot vērā, ka bērniem šobrīd nav izveidota vakcīna, rada lielu apdraudējumu infekcijas plašai izplatībai. Tāpat būtisks apstāklis, kas jāņem vērā, vērtējot iejaukšanās samērīgumu, ir samērīgais laika periods, kas dots darbiniekam (amatpersonai) sadarbspējīga sertifikāta iegūšanai pēc pirmā darba devēja pieprasījuma tādu uzrādīt, kā arī paredzētais atbalsts darbiniekam un amatpersonai dīkstāves un atstādināšanas gadījumā.

Visbeidzot, jāuzsver, ka no valsts ekonomiskās situācijas ir atkarīga sabiedrības labklājība un citu pamattiesību, it īpaši sociālo tiesību, ievērošana pienācīgā līmenī. Attiecīgi valsts pienākumi Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanā neapšaubāmi ir cieši saistīti arī ar visas sabiedrības labklājību un drošību, un jebkuri konkrēti pasākumi, tostarp vakcinācija pret Covid-19 infekciju, būtu skatāmi ne tikai iepriekš minēto cilvēktiesību, bet arī citu tiesību kontekstā atkarībā no jomas, kurā konkrētie pasākumi paredzēti. Tādēļ arī sabiedrības pēc iespējas ātrāka atgriešanās normālos apstākļos, kuros Covid-19 radītais apdraudējums un tam sekojošie ierobežojumi būs novērsti vai ievērojami samazināti, ir nepieciešama ne tikai sabiedrības veselības aizsardzībai, bet arī valsts ekonomiskai atlabšanai, normalizācijai, kas savukārt nodrošina arī citu tiesību aizsardzību un īstenošanu ilgtermiņā. Tādējādi sadarbspējīga sertifikāta esamība likumprojektā paredzētajos gadījumos ir neatliekama sabiedrības vajadzība, jo īpaši ņemot vērā arī ECDC izdarītos secinājumus par Covid-19 infekcijas izplatību.

VI. Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes

1.

Plānotās sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes saistībā ar projektu

Ievērojot projekta steidzamību, sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes nav veiktas.

2.

Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē

Likumprojekts divas reizes ir skatīts starpinstitūciju darbības koordinācijas grupā, kur piedalās arī sociālie partneri Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija.

3.

Sabiedrības līdzdalības rezultāti

Likumprojektā iekļautais darba tiesību regulējums ir kompromiss starp Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas ierosinājumiem.

4.

Cita informācija

Nav

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Valsts un pašvaldību institūcijas.

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru.
Jaunu institūciju izveide, esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija, to ietekme uz institūcijas cilvēkresursiem

Likumprojekts šo jomu neskar.

3.

Cita informācija

Likumprojekta izpildē iesaistītās institūcijas to realizēs esošā finansējuma ietvaros.

Ministru prezidenta biedra, tieslietu ministra p.i., satiksmes ministrs Tālis Linkaits


[1] https://www.ecdc.europa.eu/en/publications-data/threat-assessment-emergence-and-impact-sars-cov-2-delta-variant

[2] Satversmes tiesas 2008.gada 30.decembra spriedums lietā Nr. 2008-37-03.secinājumu daļas 11.2.apakšpunkts

[3] Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 18.punkts.

[4] (Satversmes tiesas 2017.gada 24.novembra sprieduma 13.1.apakšpunkts)

[5] Turpat.

[6] turpat; Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 14. punkts

[7] Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 20.1. un 21.apakšpunkts, 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2.punktu

Novērtē šo rakstu:

18
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Savāds laiks

FotoNo aizmirstības putekļiem mediju starmešos atkal parādījies tas pats vīrs, kurš reiz solījās visus oligarhus apkarot un Latvijā taisnību atjaunot.
Lasīt visu...

21

Vainīguma prezumpcija jāatceļ, citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama

FotoNeviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu – banku sektoru.
Lasīt visu...

6

Ultimāts valsts prezidentam Egilam Levitam

FotoMēs ierosināsim valsts prezidenta Egila Levita pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, ja mūsu prasības netiks izpildītas divu nedēļu laikā, Jums tiks atņemta prezidenta pensija, dzīvoklis un mašīna. Latvijas Republikā nevar būt prezidents, kas neievēro Satversmi un Tautas gribu. Tādēļ tiks ierosināts Likums par prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, liedzot Jums visas privilēģijas.
Lasīt visu...

21

Daudz ko var paveikt īsā laikā, tikai – bez viņiem

FotoJa esošais ministrs un valdība nezina, kā, un nemāk panākt 60 - 70 procentu vakcinēto skaitu, lai paiet malā. Garantējot brīvprātīgu pieeju vakcinācijas procesam, noņemot totāli neveiksmīgo „vakcinācijas ministru” un izvirzot vakcināciju par līdzekli, nevis mērķi, šis skaitlis ir reāli panākams īsā laikā, jo vakcīnu ir pietiekami.
Lasīt visu...

15

Es esmu vienīgā īstā opozīcija, nevis kaut kāds tur Šlesers!

FotoSvētdien veltīju nedaudz laika un papētīju publisko informāciju par Aināra Šlesera organizēto pasākumu pie Rīgas pils nākamo sestdien. Galu galā Šlesers aicināja man tam pievienoties. Secinājumi šādi.
Lasīt visu...

12

Ticiet ekspertiem, un viss būs tikpat labi kā līdz šim

FotoCovid-19 vakcīnas trešās devas ievadīšana ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Lēmumi par šī procesa uzsākšanu nereti vairāk tiek argumentēti ar lokāliem pieņēmumiem, nevis zinātniski pamatotiem faktiem. 
Lasīt visu...

21

Nē cūku un vistu slepkavošanai vēdera baudai!

FotoKatru gadu Latvijā tiek noslepkavoti 700 tūkstoši cūku un vairāk nekā 21 miljons vistu, lai piepildītu iedzīvotāju kāri apmierināt savu garšas kārpiņu prasības un piepildīt vēderu.
Lasīt visu...

12

Tagad Latvijas Ārstu biedrība paudīs tikai „pareizo” viedokli: ja nomirst saskaņā ar Covid-19 vadlīnijām, tad OK

FotoDomas kavējas pie Latvijas Ārstu biedrības prezidentes ārstes Ilzes Aizsilnieces atklātās vēstules, precīzāk, pretreakcijas no jaunizveidotās darba grupas, kura norobežojas no vēstulē paustās patiesības.
Lasīt visu...

21

VID atņem cilvēku sociālās iemaksas, lai segtu svešu uzņēmumu parādus

FotoValsts ieņēmumu dienests (VID) ir vērsies pret visiem SIA Tokyo City darbiniekiem, kopumā atņemot viņiem sociālās iemaksas 130 000 eiro apmērā, lai tādejādi kompensētu trešo pušu uzņēmumu nodokļu parādus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Hermanis Rāzens, Putņa sāga

Kas nav ar mums, tas ir pret mums, tas Putnis ir viens pārpratums, viņš visur saskata tik slikto, un tāpēc valdei sāka likties, ka partijā viņš...

Foto

Reālajā dzīvē, kuru, iespējams, no Rīgas pils logiem grūtāk saskatīt, problēmas ir gluži citas

Rudens sesiju atklājot, valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas...

Foto

Mazais Gobzems gāž lielo vezumu

Uzreiz jāpiebilst, ka autors nav skandalozā deputāta Alda Gobzema cienītājs. Skaļo dīvainīti var uzlūkot ar žēlumu un līdzjūtību. Taču jāatzīst, ka...

Foto

Pateicamies par uzticēšanos valsts prezidenta institūcijai, bet ko tad mēs, mēs jau neko

Cienījamā Rozenbergas kundze! Valsts prezidenta kancelejā 2021. gada 19. jūlijā saņemts valsts prezidentam...

Foto

Vadoņu konstruēšana

Divi pašieceltie un, jāatzīst, daudzu atbalstītie varoņi Latvijā jau ir, jo Saeimas vēlēšanu kampaņa jau ņipri sākusies. Līdz vēlēšanām gan vēl gads ar mazu...

Foto

Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru

Īsi un kodolīgi par to, kur slēpjas problēma un kā to risināt. Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru - cilvēki ilgstoši ir...

Foto

Ar īpašu minoritāšu politiku uzkrāsim antivielas pret nacionālismu!

“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni...

Foto

Protestētāji neslimo ar kroņa vīrusu

Šobrīd visā pasaulē globālo kungu vietējie pakalpiņi baida ļaudis, ka protesta saietu dēļ pieaugs saslimstība ar koronavīrusu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek....

Foto

Kā mēs visi vēlamies dzīvot pēc tam, kad šis viss būs beidzies

Pēdējo nedēļu laikā ļoti maz esmu apmeklējis vietējo plašsaziņas mediju kanālus. Tas tāpēc, ka...

Foto

Izziņa kā garīga vērtība

Pirms aptuveni divarpus gadsimtiem vairāki raksti sākās ar paskaidrojumu, kam tie paredzēti – skolniekiem vai skolotājiem. Skolnieku vajadzībām bija jāraksta viegli saprotami...

Foto

Gobzems Latvijā vislabāk slauka dibenu un visu, ko vien spējam iedomāties

"Žurku skrējiens" pēc varas šoreiz sācies agrāk nekā parasti. Draņķīgākie politiķi steidz manipulēt ar masu...

Foto

Vai Kariņa valdību varētu izmest kā mīkstās rotaļlietas?

„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas...