Kariņa valdībai inficēšanās ar COVID-19 darba pienākumu pildīšanas laikā nav nelaimes gadījums darbā
LVSADA09.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) pauž neizpratni un sašutumu par valdības lēmumu neatzīt darba pienākumu pildīšanas laikā notikušu inficēšanos ar COVID-19 par nelaimes gadījumu darbā.
Šādu neizprotamu lēmumu valdība paslepus pieņēma 7.aprīlī. Ministru kabineta noteikumos Nr. 161 "Grozījumi Ministru kabineta 2020.gada 12.marta rīkojumā Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"" melns uz balta rakstīts: "4.56. noteikt, ka saslimšana ar Covid-19 nav uzskatāma par nelaimes gadījumu darbā".
Praksē tas var nozīmēt, ka valsts noņem no sevis atbildību par sekām arī tādā gadījumā, ja darbinieks tiek nodarbināts bez pienācīgiem aizsarglīdzekļiem un rezultātā saslimst ar COVID-19. Līdz ar to COVID-19 vairs nav jāreģistrē kā arodslimība, un visas tālākās sekas gulsies uz paša slimnieka un viņa ģimenes pleciem.
Šāds valdības lēmums ir klajā pretrunā gan ar Pasaules Veselības organizācijas, gan ar Starptautiskās Darba organizācijas ieteikumiem par darba aizsardzību COVID-19 pandēmijas laikā. Tas ir kā dūriens mugurā visiem darbiniekiem, kuri cīņā pret pandēmiju ir pakļauti inficēšanās riskam!
LVSADA vērš uzmanību uz to, ka veselības ministre Ilze Viņķele, 3.aprīlī VANA sēdē pārrunājot darba drošības jautājumus COVID-19 apstākļos ar sociālajiem partneriem, par šo valdības nodomu nebilda ne vārda.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
