Iesaki rakstu: 
"Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas parlamentārās izmeklēšanas komisijai pirmdien uzklausot trīs bijušos valdības locekļus - Jāni Dūklavu, Laimdotu Straujumu, Ivaru Godmani, uzaicinātie politiķi neslēpa pārsteigumu un neizpratni par to, ka tā laika ministriju ierēdņi, kuru atbildība bija OIK ieviešanas kontrole, neveica to pienācīgā apjomā un arī neprasīja papildu resursus, lai varētu nodrošināt atbilstošu kontroli un novērst krāpšanas gadījumus, ” ziņo mediji. Skaists un daudzsološs sākums.
Iepazīsimies - Jānis Dūklavs. Pasirms, kā no ulmaņlaiku "Atpūtas" vāka Rīgas ielās iemaldījies krietns latviešu zemnieks ar no arkla tulznainu roku. Pirmais priekšstats, kā jau tam jābūt, - krietni maldīgs. Nedaudz tuvāk patiesībai: profesionāls inženieris - mežzinis ar 2017. gadā piešķirtu LLU Goda doktora grādu, izbijis kolhoza priekšsēdētājs, no kā automātiski izrietoši PSKP biedrs un trīskārtīgs LR zemkopības ministrs kopš 2014. gada. Triju oligarhisko A vidū un pat skaidrā prātā izskatīts kā potenciāls Latvijas premjers. Baumo, ka sakarā ar angļu valodas zināšanām ''ne bū, ne mē” līmenī pēc Slaktera skalas vērtējuma premjera krēsls gājis garām, kas nebūt nav traucējis dažkārt pildīt Ministru prezidenta pienākumus, pēdējam blandoties pa plašo pasauli.
Tas, ka viss, kas saistīts ar bēdīgi slaveno OIK sāgu, ir bijis sākotnēji zināms un saprotams Dūklava kungam, nerada ne mazākās šaubas. Un tas vēl būtu neiedomājami maigi un pat mīlīgi teikts, jo patiesībā runa ir par visas Latvijas tautas izsmalcinātu apjāšanu septiņciparu skaitļa formā.
Raksta mērķis nav arī izsekot Zemkopības ministrijas paspārnē esošā PVD (Pārtikas un veterinārā dienesta) lomu pārtikas ar notecējušu glabāšanas termiņu (kas it kā iznīcināta LR teritorijā) tālākā eksportā uz NVS valstīm vai valdības veču Sodomas un Gomoras laiku cienīgas orģijas kādā pievalmieras miesta pirtī. Šoreiz runāšu par Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu vai Zaļo un Bordo karotīti.
Ierindas ēdājam no šīm karotītēm ne slapjš, ne auksts. Izsaku pieņēmumu, ka šodienas vakariņotāji par tādām pat nav dzirdējuši un ne reizi savā dzīvē nav meklējuši uz iepakojuma. Par karotītēm kopumā un atsevišķi var iepazīties www. karotite.lv, un, lai arī cik smieklīgi tas neskanētu, tām nav pilnīgi nekādas lomas, sekmējot ražotāju produkcijas nonākšanu vietējo un vēl jo vairāk, ārvalstu lielveikalu plauktos.
Tādi tirgus monstri kā LIDL, ALDI, METRO u. c. nopietni uztver (un pieprasa) tikai starptautiski atzītas kvalitātes sistēmu sertifikātus, piemēram, IFS (International Food Standard) vai BRC (British Retail Consorcium). Vienīgais, kur ''karotītes'' tiešām ir nepieciešamas, tie ir valsts un pašvaldību iepirkumi un LAD (Lauku atbalsta dienests) projektu finansējuma sadale, jo šeit NPKS (Nacionālā pārtikas kvalitātes shēmas) produktiem ir prioritāte. Uzņēmumi, kas startē vienā vai otrā jomā, spiesti iegūt šīs karotītes.
Nedaudz humora no citas operas: „To šodien Saeimas elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē norādīja Saeimas deputāts, bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS). Politiķis pauda nožēlu, ka šāds nosacījums netika ieviests. Viņš norādīja, ka pats šī jautājuma skatīšanā nav piedalījies, bet ZM ar to strādājuši attiecīgie ierēdņi.
Bijušais zemkopības ministrs arī akcentēja, ka likumā skaidri ir noteikta dažādu ministriju atbildība un ka ZM izpildīja tai uzticētos pienākumus. Saistībā ar atbalsta sniegšanu biogāzes elektrostaciju būvēšanai ZM padotībā esošais Lauku atbalsta dienests ļoti stingri ir vērtējis pieteikumus, pirms pieņemt lēmumu par atbalsta piešķiršanu, skaidroja Dūklavs." (https://laukos.la.lv/) Attiecīgi - kas ir LAD un kāda ir tā reputācija, nav nepieciešams skaidrot tālāk. Pat švāģera runcim skaidrs.
Kāds ir likumīgs pamatojums karotīšu cirkam? Tikai viens: MK Noteikumi Nr. 461 "Prasības pārtikas kvalitātes shēmām, to ieviešanas, darbības, uzraudzības un kontroles kārtība ". Cik var atrast mammā gūglē, tad ''Zaļā karotīte "ir patentēta preču zīme, kura pieder LR Zemkopības ministrijai. "Bordo karotīte" ir patentēta preču zīme un pieder biedrībai "Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija".
Abu karotīšu administrēšanu un maksu par karotīšu izmantošanu organizē biedrība "Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija". Jāatzīmē, ka tā nav valstiska organizācija. NPKS jeb ''karotīšu " biznesa atbalstam katru gadu tiek tērēti valsts budžeta līdzekļi, kas rakstāmi ar vismaz 6 ciparu skaitļiem. Latvijas Nacionālā pārtikas kvalitātes shēma nav kvalitātes sistēma un neatbilst vispārpieņemtiem starptautiskiem standartiem. Tā nenodrošina produkta kvalitātes uzlabošanu, tā nemainās, netiek uzlabota un pielāgota esošai tirgus situācijai un pircēju, kā arī ražotāju vajadzībām.
"Karotītēm" ir liela nozīme valsts iepirkumu konkursos. Ja iepriekš konkursos piedalījās piegādātāji ar vienādiem nosacījumiem un uzvarēja ekonomiski izdevīgākais piedāvājums, tad tagad konkursu rezultātiem ar ekonomiju nav nekāda sakara. Prioritāte ir produktiem, kas ir ar "karotīti". Produkts nenoliedzami ir dārgāks, taču vai tam ir labāka kvalitāte kā produktiem, kuriem nav šīs karotītes?
Viennozīmīgi - nē! Diemžēl NPKS produkta kvalitāti nepaaugstina, savukārt "karotīšu " zīmola izmantošana un administrēšana paaugstina produkta cenu, līdz ar to samazina produkta konkurētspēju brīva tirgus apstākļos. Veidojas paradoksāla un absolūti absurda situācija - no valsts budžeta finansēta NPKS liek valsts un pašvaldību skolām, bērnudārziem, slimnīcām un tālāk pēc saraksta iepirkt tādus pašus produktus kā iepriekš, tikai par dārgāku cenu.
"Karotītes" kropļo tirgus situāciju, reālo konkurenci, un mākslīgi tiek uzturēti uzņēmumi, kuriem ir šīs karotītes un kuri ar apbrīnojamu regularitāti piedalās valsts iepirkumos, bet kuri normālos tirgus apstākļos, iespējams, nebūtu konkurētspējīgi. Pat vairāk - ir izveidojies stabils valsts un pašvaldību iestāžu piegādātāju, un apgādātāju bariņš, kuri vispār neko un nekad nav ražojuši, t. i. STARPNIEKI ar karotīšu maisu ratos.
Nākamajā rakstā izsekosim atsevišķu personu ērkšķainos ceļus karotīšu biznesa labirintos, kas, iespējams, finišēs vienas ekoloģisku zemes rūķu partijas kasē...
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
