Karš Kalnu Karabahā nav beidzies: Krievijas spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā
Augusts Augustiņš20.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mazliet vairāk nekā nedēļu iepriekš Azerbaidžānas līderis Alijevs paziņoja, ka karš ar Armēniju beidzies un ka kara mērķis bijis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību. Vai tā notika? Vai mērķis tika sasniegts arī pēc miera noslēgšanas un ar Krievijas „miera uzturētāju” ierašanos konflikta zonā? Protams, ka ne! Līdz ar to Alijevs saka vienu, bet domā par kaut ko citu.
Kaujas darbība ilga pusotru mēnesi, daudziem tā sākās un beidzās pat ļoti negaidīti. Protams, ka šīs kampaņas laikā azerbaidžāņiem zināmā mērā izdevās pārsteigt armēņus ar savu neatlaidību un apskaužamo efektivitāti kaujas laukā, iedzenot armēņus stūrī tiešā un pārnestā nozīmē.
Bet man jums uzreiz ir jāsaka, ka es azerbaidžāņu darbībās nesaskatu nekā pēkšņa vai negaidīta attiecībā uz izrēķināšanos ar „okupantiem” Kalnu Karabahā. Redziet, abas puses jau kopš sazin kuriem laikiem ik pa laikam abpus robežām uzblieza ar artilēriju pa pretinieku vai notrieca kādu netālu lidojošu militāru lidaparātu, vai vienkārši uzrīkoja savu snaiperu apmācību šaušanā pa dzīviem mērķiem ar kaujas munīciju.
Brīžiem sadursmes ilga vairākas nedēļas, bez loģiska nobeiguma, spontāni sākoties un tikpat spontāni beidzoties. Ar to es gribu teikt, ka karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu (Armēniju) nesākās 27. septembrī un nebeidzās 11. novembrī, tas sākās jau sen, un turpinājums vēl tikai sekos, jo Putins paspēja iespert savu zābaku Azerbaidžānas uzvaras durvīs, tādejādi neļaujot iznīkt pavisam jau tā nefunkcionējušai KDLO.
Tagad acīmredzot notiek spēku pārgrupēšana, kļūdu analizēšana un „diplomātiskās” sarunas, jo Azerbaidžāna kopš deviņdesmitajiem ir izveidojusi spēcīgu armiju, kas apbruņota bezmaz vai pēc pēdējā modes kliedziena. Turklāt tās plecu balsta turku draugi, sniedzot tai visa veida palīdzību, sākot no kopīgu mācību organizēšanas un beidzot ar parastu patronu piegādi. Tāpēc par to, kas norisinājās Kalnu Karabahā pāris nedēļas iepriekš, nav ko daudz brīnīties un uzdot stulbus jautājumus – kāpēc sākās karš?
Tagad eksperti, pētnieki un „gudrie” komentētāji izsakās par attiecīgo konfliktu, kā nu var un kur tik var, bet tikai reti kurš atceras šī kara 9. novembra epizodi, kuras laikā Armēnijas teritorijā netālu no Kalnu Karabahas tika notriekts Krievijas kaujas helikopters MI-24. Dažas dienas vēlāk Pašinjans padevās.
Lūk, divi perfekti argumenti, lai Putins varētu iedarbināt visas KDLO sviras pret Azerbaidžānu, bet tā nenotika. Notika tā, kā Putinam ir izdevīgi. Pēc nosacītā „miera” noslēgšanas starp konfliktējošām pusēm nākamo 24 stundu laikā Erevānā ieradās vismaz 20 IL-76 gaisa desanta lidmašīnas, kas atveda krievu karavīrus, kas visu laiku gaidīja šo brīdi, atrodoties pilnā kaujas gatavībā. Pagaidām viņi atrodas Armēnijā kā „miera uzturētāji”.
Šai sakarā ieteiktu ekspertiem atcerēties, piemēram, Kodori aizu Gruzijā, kur arī zināmu laika periodu saimniekoja krievu „miera uzturētāji”, līdz kādu dienu dažus no viņiem likvidēja it kā „gruzīnu” spēki, tad sekoja 2008. gada 8. augusta notikumi, un tagad mums ir divi prokremliski noskaņoti anklāvi Gruzijas teritorijā, proti, pašpasludinātās Abhāzijas un Dienvidosetijas tautas republikas.
Neko darīt, Alijevs, būdams prātīgs, pagaidām ir izvēlējies paciest Putina zābakus Kalnu Karabahā, jo tikai pašnāvnieks riskētu iesaistīties pārlieku atklātā konfliktā ar Krieviju, kurai kara lūžņu netrūkst, lai arī cik par to neņirgātos visādi apskatnieki, ar tiem tomēr var visai veiksmīgi pārvērst veselas pilsētas gruvešos. Piemēri nav tālu jāmeklē, te pat Austrumukrainā, un par Sīriju nemaz nerunājot.
Laiks rādīs, kas ir kas, bet tikmēr liekas, ka Alijevs ir spējis nezaudēt veselo saprātu, pārtraucot karadarbību, saprotot, ka nav jēgas lēkt bezdibenī, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Respektīvi, pašlaik labāk, lai pa Kalnu Karabahu vazājas krievu „miera uzturētāji” nekā „laipnie zaļie vīriņi” pa visu Azerbaidžānu.
Tikmēr mērķis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību nav sasniegts, Azerbaidžāna ietur pauzi, bet krievu spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā Armēnijā. Agri vai vēlu gaidāms konflikta kārtējais saasinājums.
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
