Karš Kalnu Karabahā nav beidzies: Krievijas spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā
Augusts Augustiņš20.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mazliet vairāk nekā nedēļu iepriekš Azerbaidžānas līderis Alijevs paziņoja, ka karš ar Armēniju beidzies un ka kara mērķis bijis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību. Vai tā notika? Vai mērķis tika sasniegts arī pēc miera noslēgšanas un ar Krievijas „miera uzturētāju” ierašanos konflikta zonā? Protams, ka ne! Līdz ar to Alijevs saka vienu, bet domā par kaut ko citu.
Kaujas darbība ilga pusotru mēnesi, daudziem tā sākās un beidzās pat ļoti negaidīti. Protams, ka šīs kampaņas laikā azerbaidžāņiem zināmā mērā izdevās pārsteigt armēņus ar savu neatlaidību un apskaužamo efektivitāti kaujas laukā, iedzenot armēņus stūrī tiešā un pārnestā nozīmē.
Bet man jums uzreiz ir jāsaka, ka es azerbaidžāņu darbībās nesaskatu nekā pēkšņa vai negaidīta attiecībā uz izrēķināšanos ar „okupantiem” Kalnu Karabahā. Redziet, abas puses jau kopš sazin kuriem laikiem ik pa laikam abpus robežām uzblieza ar artilēriju pa pretinieku vai notrieca kādu netālu lidojošu militāru lidaparātu, vai vienkārši uzrīkoja savu snaiperu apmācību šaušanā pa dzīviem mērķiem ar kaujas munīciju.
Brīžiem sadursmes ilga vairākas nedēļas, bez loģiska nobeiguma, spontāni sākoties un tikpat spontāni beidzoties. Ar to es gribu teikt, ka karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu (Armēniju) nesākās 27. septembrī un nebeidzās 11. novembrī, tas sākās jau sen, un turpinājums vēl tikai sekos, jo Putins paspēja iespert savu zābaku Azerbaidžānas uzvaras durvīs, tādejādi neļaujot iznīkt pavisam jau tā nefunkcionējušai KDLO.
Tagad acīmredzot notiek spēku pārgrupēšana, kļūdu analizēšana un „diplomātiskās” sarunas, jo Azerbaidžāna kopš deviņdesmitajiem ir izveidojusi spēcīgu armiju, kas apbruņota bezmaz vai pēc pēdējā modes kliedziena. Turklāt tās plecu balsta turku draugi, sniedzot tai visa veida palīdzību, sākot no kopīgu mācību organizēšanas un beidzot ar parastu patronu piegādi. Tāpēc par to, kas norisinājās Kalnu Karabahā pāris nedēļas iepriekš, nav ko daudz brīnīties un uzdot stulbus jautājumus – kāpēc sākās karš?
Tagad eksperti, pētnieki un „gudrie” komentētāji izsakās par attiecīgo konfliktu, kā nu var un kur tik var, bet tikai reti kurš atceras šī kara 9. novembra epizodi, kuras laikā Armēnijas teritorijā netālu no Kalnu Karabahas tika notriekts Krievijas kaujas helikopters MI-24. Dažas dienas vēlāk Pašinjans padevās.
Lūk, divi perfekti argumenti, lai Putins varētu iedarbināt visas KDLO sviras pret Azerbaidžānu, bet tā nenotika. Notika tā, kā Putinam ir izdevīgi. Pēc nosacītā „miera” noslēgšanas starp konfliktējošām pusēm nākamo 24 stundu laikā Erevānā ieradās vismaz 20 IL-76 gaisa desanta lidmašīnas, kas atveda krievu karavīrus, kas visu laiku gaidīja šo brīdi, atrodoties pilnā kaujas gatavībā. Pagaidām viņi atrodas Armēnijā kā „miera uzturētāji”.
Šai sakarā ieteiktu ekspertiem atcerēties, piemēram, Kodori aizu Gruzijā, kur arī zināmu laika periodu saimniekoja krievu „miera uzturētāji”, līdz kādu dienu dažus no viņiem likvidēja it kā „gruzīnu” spēki, tad sekoja 2008. gada 8. augusta notikumi, un tagad mums ir divi prokremliski noskaņoti anklāvi Gruzijas teritorijā, proti, pašpasludinātās Abhāzijas un Dienvidosetijas tautas republikas.
Neko darīt, Alijevs, būdams prātīgs, pagaidām ir izvēlējies paciest Putina zābakus Kalnu Karabahā, jo tikai pašnāvnieks riskētu iesaistīties pārlieku atklātā konfliktā ar Krieviju, kurai kara lūžņu netrūkst, lai arī cik par to neņirgātos visādi apskatnieki, ar tiem tomēr var visai veiksmīgi pārvērst veselas pilsētas gruvešos. Piemēri nav tālu jāmeklē, te pat Austrumukrainā, un par Sīriju nemaz nerunājot.
Laiks rādīs, kas ir kas, bet tikmēr liekas, ka Alijevs ir spējis nezaudēt veselo saprātu, pārtraucot karadarbību, saprotot, ka nav jēgas lēkt bezdibenī, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Respektīvi, pašlaik labāk, lai pa Kalnu Karabahu vazājas krievu „miera uzturētāji” nekā „laipnie zaļie vīriņi” pa visu Azerbaidžānu.
Tikmēr mērķis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību nav sasniegts, Azerbaidžāna ietur pauzi, bet krievu spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā Armēnijā. Agri vai vēlu gaidāms konflikta kārtējais saasinājums.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
