Karš Ukrainā - mācību stunda Latvijai (2. daļa)

Un tā – par karadarbības gaitu Ukrainā. Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad agresors savā taktikā nav ieviesis neko jaunu, tas pats, kas WWII, tikai ieroči nāvējošāki - spēku koncentrācija un izvēršana pierobežā, ultimāts vai provokācija, raķešu apšaude un aviācijas triecieni infrastruktūras un militāriem objektiem, sauszemes iebrukums vairākos virzienos ar mērķi sasaistīt pretinieka spēkus, lai atvieglotu uzbrukumu galvenajā virzienā - uz galvaspilsētu.

Raksta tapšanas brīdī (27.februāris) izskatās, ka Krievijas ofensīva ir nobremzējusies un no agresora puses tiek doti mājieni par miera sarunām. Acīmredzot Kremļa saimnieks nebija gaidījis ukraiņu sīvo pretošanos, plašo atbalstu viņu cīņai un nopietnu sankciju ieviešanu.

Galvenais, lai ukraiņi iztur un neparakstās zem agresora ultimatīvajām prasībām. Pašreiz laiks ir viņu sabiedrotais. Izskatās, ka Kremlis ir apjucis, un tas man atgādina Vācijas uzbrukumu PSRS 1941.gadā, kad Staļins līdz pēdējam brīdim neticēja notikušajam, jo tika barots no savu izlūkdienestu un pietuvināto puses ar informāciju, kas atbilda viņa uzskatiem un plāniem un kas rezultātā izrādījās tālu no realitātes.

Cepuri nost prezidenta Zeļenska priekšā, kurš, atbildot uz amerikāņu piedāvājumu viņu evakuēt no Kijevas, atbildēja - “evakuēt mani nav nepieciešams, dodiet labāk munīciju”. Šai sakarā prātā nāk “mačo” Putins, sēdošs iepretim savam sarunu biedram 10 m gara galda galā, lai tik, pasargi, Dievs, nesaķertu Covid.

Un tomēr, cik var saprast no tīmeklī pieejamās informācijas tad Kijeva pienācīgi sagatavojusies aizsardzībai nebija. Kā izsakās paši Kijevas iedzīvotāji, tad viņi līdz pēdējam brīdim neticēja pilna mēroga uzbrukuma iespējamībai un pat pats Ukrainas prezidents, atbildot uz Baidena vairākkārtējiem brīdinājumiem, izteicās, ka nav nepieciešams celt paniku, jo ukraiņiem pašiem labāk redzams.

Ir šaubas par to, vai savlaicīgi ir bijusi sagatavota pilsētas aizsardzība atbilstoši kaujas taktikai blīvi apdzīvotā vietā, par ko būs runa šī raksta 3.daļā. Civiliedzīvotāju evakuācija savlaicīgi netika veikta, komandantstunda tika ieviesta 24.februārī, bet vispārēja mobilizācija tika izsludināta nākošajā dienā, kad Kijevas ielās jau bija parādījušies Krievijas diversanti.

Ja Zeļenskis ar valdību ir izlēmis neatstāt Kijevu, tad acīmredzot būtu nepieciešams izveidot alternatīvu valdību ar atbilstošām pilnvarām, izvietojot to valsts rietumdaļā, tā lai Kijevas krišanas un valsts okupācijas gadījumā tai būtu iespējas evakuēties uz Poliju un no turienes vadīt partizānu karu Ukrainā.

No sirds novēlot ukraiņiem nosargāt savu valsti, bet neuzņemoties prognozēt turpmāko notikumu gaitu, apskatīšu hipotētisku scenāriju gadījumam, ja agresoram izdodas pievilkt papildspēkus un aplenkt Kijevu.

Kā piemērs tam tiks apskatīta Groznijas ieņemšana otrās Čečenijas kampaņas laikā, kad atšķirībā no iepriekšējās Krievija realizēja pilsētas ieņemšanas operāciju atbilstoši kara mākslas likumiem.

2003.gadā izdotajā ASV sauszemes karaspēka instrukcijā „Kaujas operācijas pilsētā” ir rakstīts: „Krievijas pieredze Čečenijā 1994.gadā nodemonstrēja arvien pieaugošo kaujas operāciju lomu pilsētvidē. Čečenu kaujinieki pēc neveiksmīga mēģinājuma noturēt pozīcijas ārpus pilsētas nolēma pārvērst Groznijas pilsētu kaujas laukā. Kaujas darbības sarežģītība pilsētvidē un acīmredzamas priekšrocības, realizējot aizsardzību, kompensēja viņu atpalicību skaitliskajā un tehniskajā ziņā. Pilsētvide nodrošināja čečeniem patvērumu no uguns, palīdzēja slēpt pozīcijas un manevrus.”

Otrās Čečenijas kampaņas laikā 2000. gadā krievu taktika jau ievērojami atšķīrās. Tā vietā, lai sūtītu bruņutehniku frontālā uzbrukumā, tā tika izmantota pilsētas aplenkšanai un pilnīgai izolācijai. Pilsētā tika iesūtīti snaiperi, lai iznīcinātu pretinieka dzīvo spēku un veiktu izlūkošanu. Artilērijas vadība netika veikta centralizēti, bet tika pakļauta atsevišķām apakšvienībām, veicot apšaudi nevis pa platībām, bet pa konkrētiem mērķiem. Krievijas BS vadība pa radio paziņoja par mierīgo iedzīvotāju evakuācijas maršrutiem, paredzot, ka to izmantos čečenu kaujinieki, lai pamestu pilsētu. Rezultātā čečeni nokļuva mīnu laukos un iepriekš sagatavotos slēpņos.

Tagad par NATO plāniem Baltijas valstu un Polijas aizsardzībā.

Visa līdzšinējā Latvijas drošības politika vismaz līdz 2014. gadam tika balstīta uz NATO līguma 5. pantu. Turklāt netika pat apsvērts jautājums par to, cik efektīvs būs NATO atbildes trieciens agresoram un kādas konsekvences tas izraisīs Latvijas valstij, jo tika uzskatīts, ka NATO līgums darbojas ka 100% drošs jebkura agresora noturēšanas faktors, pēdējam apzinoties atbildes trieciena neizbēgamību.

Tas, ka agresijas gadījumā pret Baltijas republikām NATO reaģēs ar zināmu nobīdi laikā, acīmredzot tika paredzēts arī 2010. gadā izstrādātajā šo valstu aizsardzības plānā, kas paredzēja, ka Krievijas agresijas gadījumā tiks iesaistītas deviņas NATO divīzijas - ASV, vācu, britu un poļu. Tāpat plāns paredzēja NATO jūras spēku izvietojumu Polijas ostās Gdaņskā un Gdiņā, kā arī iznīcinātāju F - 16 eskadriļu un transportlidmašīnu C - 130 Hercules izvietošanu Polijas lidlaukos. Agresijas gadījumā uz Poliju tiek pārsviesti NATO ātrās reaģēšanas spēki, izmantojot jau minētās ostas un lidlaukus.

Par to liecināja arī NATO mācību Steadfast Jazz - 2013 scenārijs, kas paredzēja NATO spēku iesaistīšanos jau pēc Igaunijas okupācijas no nenosaukta agresora puses. Nav jābūt militāristam, lai saprastu, ka NATO spēku pārsviešanai, pirmkārt, ir jākontrolē desantzonas - jūras ostas un lidostas, kas spēj uzņemt attiecīgus transportlīdzekļus un, otrkārt, jākontrolē akvatorija un gaisa telpa desantoperāciju zonā - pasākumi, kuru realizācija pretinieka okupētā teritorijā ir problemātiska.

Plānu pārvietot NATO spēkus pa sauszemi caur 65 km plato Suvalku koridoru var droši atmest, ņemot vērā, ka Kaļiņingradas apgabalā izvietotie Iskander taktisko raķešu kompleksi ar darbības rādiusu 500 km ļauj ne vien pilnībā bloķēt šo šauro zemes strēli, bet, iespējams, arī sasniegt Polijā izvietotos NATO lidlaukus. Pievienojiet tam Baltkrievijā izvietotos Smerč (70 - 120 km). Viss tas radīja iespaidu, ka šis “plāns” tika radīts, vadoties pēc principa - te jums būs jūsu plāns, tikai atšujaties.

2020. gadā pēc baltiešu un Polijas uzstājīgiem lūgumiem NATO beidzot apstiprināja atjaunoto aizsardzības plānu Polijai un Baltijas valstīm. Plāns saprotamu iemeslu dēļ ir noslepenots, un man, atvaļinātam seržantam, tas nav pieejams. Var pieņemt, ka tas paredz pakāpenisku NATO spēku klātbūtnes palielināšanu un pretgaisa aizsardzības sistēmu nostiprināšanu šajās valstīs. Turklāt saskaņā ar J.Stoltenberga teikto tiek palielināta esošo NATO spēku gatavības pakāpe. Tas paredz tā saucamo “četru trīsdesmitnieku” izveidi, kur dalībvalstis izdala 30 bataljonus, 30 kaujas lidmašīnu eskadriļas un 30 kaujas kuģus, kas izvietoti savās valstīs, bet krīzes gadījumā būs kaujas gatavībā 30 dienu laikā. Plāns arī paredz infrastruktūras izveidi, kas nodrošinātu šo spēku pārvietošanu Eiropā.

Iepriekš NATO ietvaros jau bija izveidoti ātrās reaģēšanas spēki (NATO Response Force - NRF) 40 tūkstošu vīru sastāvā. Savukārt NRF ietvaros 2014. gadā tika izveidota Apvienotā paaugstinātas gatavības operatīvā grupa (Very High Readiness Joint Task Force - VJTF) 6400 vīru sastāvā. Šos spēkus NATO dalībvalstis vada rotācijas kārtībā, un tos tiek plānots izvērst iespējamā krīzes rajonā 5 dienu laikā. Cik zināms, tad šie spēki tiek komplektēti ar kaujas tehniku un munīciju, ko nodrošina vadību veicošā dalībvalsts. Šeit uzreiz rodas jautājums - cik ilgam karadarbības periodam tiek veikts munīcijas un tehnikas rezerves daļu aprēķins? Un vēl viens, varbūt ne visai korekts jautājums - vai attiecīgās dalībvalsts, kas nodrošinās VJTF vadību, personālsastāvam būs nepieciešamais morālais stimuls aizstāvēt svešu teritoriju? Viena lieta ir mācības, bet kaut kas cits reāls karš.

Ņemot vērā karadarbību Ukrainā, var prognozēt līdzīgu agresora rīcību iebrukuma sākuma stadijā jau zināmā secībā, kā tas tika aprakstīts raksta sākumā, bet ar dažām niansēm. Nianses var noteikt atšķirības teritorijas reljefā - Ukrainā pamatā līdzenumi, Latvijā meži un purvi, kas apgrūtina kolonnu izvēršanos kaujas formācijā un piesaista pie ceļiem.

 Ka jau minēju iepriekš, NATO atjaunotais aizsardzības plāns ir noslepenots, tādēļ šajā rakstā nav iespējams prognozēt tālāku notikumu attīstība gaitu, un man atliek nobeigumā pievienot dažus jautājumus NATO plānotajiem, negaidot atbildi, bet ar pārliecību, ka atbildes būtu precīzas un apstiprinošas.

Sākotnējie pieņēmumi:

Krievija plāno pilna mēroga uzbrukumu vienai no Baltijas valstīm;

Agresora spēku izvēršana iebrukumam tiek realizēta, veicot nepieciešamos maskēšanas pasākumus, piemēram mācības.

Jautājumi:

Cik ilgs laiks nepieciešams agresoram spēku izvēršanai pierobežā, lai sākotnējā stadijā nodrošinātu vismaz trīskārtēju spēku pārsvaru?

Vai Baltijā esošā pretgaisa aizsardzības sistēma nodrošinās vismaz daļēju militāro objektu, tai skaitā komandcentru, lidlauku, armijas noliktavu un ostu aizsardzību pret agresora raķešu apšaudi un aviācijas triecieniem?

Vai tiks nodrošināta gaisa telpas kontrole virs Baltijas valstu un Baltijas jūras akvatorijas, kas nepieciešams NATO papildspēku nogādāšanai krīzes skartajā teritorijā?

Nākošajā rakstā, kurš plānots kā turpinājums šim, tiks apskatīts otrais variants - scenārijs, kad dažādu iemeslu dēļ NATO ātrās reaģēšana spēki netiek nosūtīti un 5.pants netiek iedarbināts vai iedarbināts daļēji, neparedzot NATO tiešu militāru iejaukšanos.

* Literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: