Kārtējā Krievijas specdienestu neprofesionalitātes paraugstunda vai izplānota speciālā operācija
Kasīklis20.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašlaik dzīvojam ļoti piepildītā laikā. Visapkārt notiek daudzi un dažādi notikumi. Protams, ka vieni no aktuālākajiem ir notiekošie procesi Baltkrievijā un Krievijā. Protams, ka arī COVID – 19 nekur nav pazudis. Tomēr starp notikušajiem notikumiem ir atrodami arī savā ziņā nopietni, vienlaikus arī uzjautrinoši notikumi.
Viens no šādiem notikumiem ir Krievijas Ārlietu ministrijas pirmdienas paziņojums, ka tā ir izsaukusi Nīderlandes pilnvaroto lietvedi, lai izteiktu protestu saistībā ar, kā apgalvo Maskava, Krievijas militārā atašeja izspiegošanu Nīderlandē.1 Tiek pausts, ka Krievijas militārā atašeja oficiālajā automašīnā ir atklāta “spiegošanas iekārta”.
Savukārt Krievijas ziņu portālā informācija bija jau nedaudz precīzāka. Pirmkārt, ziņu virsraksts vēstīja - Krievijas militārā atašeja Nīderlandē automašīnā atrasts “žučoks” (slēpta sarunu noklausīšanās iekārta). Savukārt ziņas tekstā bija norādīts, ka militārā atašeja automašīnā atrasta izsekošanas iekārta.2
Tagad pēc kārtas – kamdēļ uzskatu, ka šis notikums ir uzjautrinošs? Iesākumā, ja paskatāmies pēc Krievijas plašsaziņas līdzekļu sniegtās informācijas, tad izriet, ka viņi paši tā līdz galam pat nezina, kas īsti ir atrasts. Proti, vai atrasta slēpta noklausīšanās ierīce vai izsekošanas iekārta.
Piekritīsiet, ir paliela atšķirība starp šīm ierīcēm. Ja ar vienas palīdzību noklausās automašīnā sēdošo sarunas, tad ar otro var fiksēt automašīnas pārvietošanos. Automašīnu pārvietošanos parasti fiksē GPS iekārta. Tiesa, kādu laiku automašīnas jau no rūpnīcas ir aprīkotas ar GPS iekārtām.
Tālāk nelielai atkāpei, manuprāt, jau nu nevienam vairs nav noslēpums, ka tā saucamie Krievijas militārie atašeji darbojas nevis diplomātiskajā, bet gan izlūkošanas jomā, tautas valodā runājot – ir spiegi.
Manis minēto izteikti raksturo tas, ka Albānija par izlūkdarbību izraidīja Krievijas vēstniecības diplomātu Vladislavu Fiļipovu, kurš ir Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) pulkvedis, taču tagad diplomāts-spiegs nominēts militārā atašeja pozīcijai netālu no Albānijas esošajā Bosnijā un Hercegovinā.3
Nevar nepieminēt, ka Viktora Suvorova grāmatā „Spiegošanas pamati” izsmeļoši ir aprakstīts, kādās pozīcijās darbojas GRU virsnieki, un viena no tām tieši ir – militārie atašeji. Tie, kuri nezina, V.Suvorovs ir bijušais GRU legālās rezidentūras Ženēvā darbinieks (īstajā vārdā – Vladimirs Rezuns).
Labi, varam secināt, ka Krievijas militārais atašejs ir spiegs un no publiskajā telpā izskanējušās informācijas nav iespējams saprast, kas tad īsti viņa automašīnā ir ticis atrasts.
Vislielāko jautrību, manuprāt, tomēr rada fakts, ka kaut kas ir ielikts militārā atašeja automašīnā. Protams, ja izskanējusī informācija ir patiesa. Kamdēļ jautrība – tamdēļ, ka tas nozīmē, ka Krievijas specdienesti kārtējo reizi ir parādījuši savu nekompetenci. Kamdēļ tā – pavisam vienkārši.
Sāksim ar to, ka diplomātu automašīnas parasti atrodas vēstniecību teritorijās, kuras no ārpuses apsargā attiecīgās valsts policija, bet no iekšpuses jau Krievijas specdienestu pārstāvji. Ja agrāk PSRS vēstniecības iekšpusē apsargāja Valsts drošības komitejas cilvēki (VDK), tad pašlaik Krievijas vēstniecības apsargā Ārējā izlūkošanas dienesta speciālā uzdevumu vienība “Zaslon” kaujinieki. (Jāatzīmē, ka līdzšinējais Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests ir VDK Pirmās galvenās pārvaldes un PSRS Centrālās izlūkošanas dienesta pēctecis).
Papildus, kā noprotams pēc V.Suvorova grāmatām, katrā PSRS, un loģiski, ka tagad arī Krievijas vēstniecībā ir arī GRU specvienību kaujinieki. Turklāt vēstniecībās ir saucamās tehniskās daļas, kuru uzdevumi ir nepieļaut nekādu tehnisko iejaukšanos kā vēstniecības teritorijā, tā arī vēstniecību automašīnās.
Arī ārpus vēstniecības sienām diplomātiskās automašīnas netiek atstātas bez uzmanības. Varbūt arī paši esat ievērojuši, automašīnas ar sarkanajām numura zīmēm (šādā krāsā ir tikai diplomātisko transportlīdzekļu numuri) parasti nestāv pilsētas ielās bez cilvēku klātbūtnes.
Līdz ar to jebkādu ierīču ievietošana šādās automašīnās nevar palikt nepamanīta. Nu, ja nu vienīgi attiecīgie dienesti ir nekompetenti pēc būtības vai arī attiecīgajā gadījumā, maigi sakot, gulējuši. Te nu kaut kā šim negribētos ticēt.
Zinot visu iepriekš minēto, tad rodas cita versija – stāsts par it kā ievietoto ierīci Krievijas militārā atašeja automašīnā ir izdomāts un faktiski ir kāds elements kādai citai, bet tagad jau Krievijas speciālajai operācijai.
Ja kāds man tagad pārmet, ka veidoju “sazvērestības” teoriju, tad nu gan paliek secinājums, ka Krievijas specdienesti kārtējo reizi ir parādījuši savu nekompetenci. Turklāt pat divas reizes. Pirmā reize – noguļot, ka militārā atašeja automašīnā tiek ievietota kāda ierīce. Otrā reizi – par savu neprofesionalitāti paziņojot to sabiedrībai.
1 https://www.tvnet.lv/7041341/krievija-parmet-niderlandei-militara-ataseja-izspiegosanu
2 https://ria.ru/20200817/1575887198.html
3 https://www.delfi.lv/news/arzemes/no-albanijas-izraiditu-krievijas-diplomatu-spiegu-nomine-diplomata-amatam-bosnija.d?id=51661881
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
