Kārtējā nejēdzība prokuratūrā: sūdzība Stukānam apraksta, kā prokurore atbalsta noklausītu sarunu ar advokātu nelikumīgu izmantošanu kriminālprocesā

Cik man zināms, minētais kriminālprocess bija uzsākts 2018.gada 28.decembrī pēc noziedzīga nodarījuma pazīmēm, kas paredzētas KL177.panta 3.daļā. 2020.gada 2.jūlijā šis kriminālprocess tika kvalificēts pēc Krimināllikuma 179.panta 3.daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kas izdarīts pret manu bijušo darbinieku Nauri K.

2020.gada 2.jūlijā mani atzina par aizdomās turēto šajā kriminālprocesā, bet savu vainu es neatzinu, jo nekādu noziedzīgu nodarījumu nebiju izdarījis. 2020.gada 26.novembrī šo kriminālprocesu kvalificēja pēc Krimināllikuma 177.panta 3.daļā un 275.panta 2.daļā paredzēto noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm, bet 2020.gada 8.decembrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākā inspektore pieņēma lēmumu par kriminālprocesa pret mani izbeigšanu, jo pirmstiesas izmeklēšanas laikā netika iegūti neapšaubāmi pierādījumi un nebija iespējams savākt papildus pierādījumus tam, ka es kopā ar savu sievu Ilzi B. un Ivaru G. būtu izdarījis piesavināšanos attiecībā pret Nauri K., kā nav pierādījumu, ka es kopā ar savu sievu Ilzi B. un Ivaru G. būtu izdarījuši krāpšanu pret Nauri K., un neesot iespējams pierādīt, ka es personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās mantkārīgā nolūkā būtu viltojis kādu dokumentu, kas piešķir tiesības.

No lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu izriet, ka tika veikts ievērojams procesuālo un izmeklēšanas darbību apjoms ar mērķi nodrošināt efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Kriminālprocesa gaitā tika veiktas darbības, kas vērstas vispusīgu apstākļu pārbaudi un to objektīvu izvērtēšanu, bet iegūt vēl kādus citus pierādījumus šajā kriminālprocesā neesot iespējams, jo esot izsmelts to izmeklēšanas darbību klāsts, ar kura palīdzību konkrētajā lietā var iegūt kādas jaunas ziņas par faktiem.

Minētajam lēmuma piekrita, un to apstiprināja arī kriminālprocesu uzraugošā prokurore Agnese Indriksone.

Neraugoties uz augstāk minēto, šajā kriminālprocesā par noziegumu, ko nav darījusi, nepamatoti apsūdzēta un jau pirmās instances tiesā ar reālu cietumsodu netaisnīgi notiesāta mana sieva Ilze B., kurai prokurore A.Indriksone bija izsniegusi krimināllietas materiālus.

Pēc tam, kad uzzināju par savu aicināšanu uz apelācijas instances tiesu, palūdzu sievai, lai parāda man viņai izsniegtos kriminālprocesa Nr.11352014018 materiālus. Iepazīstoties ar tiem, konstatēju, ka manas sievas vainas pierādīšanai prokurore tiesā izmanto ne tikai tos pierādījumus, kurus viņa uzskatīja par nepietiekamiem manas vainas pierādīšanai izbeigtajā kriminālprocesā, bet arī manas sarunas ar manu un sievas advokāti Inesi Šulti.

2021.gada 28.maija lēmumā par krimināllietas Nr.11352014018 nodošanu tiesai prokurore A.Indriksone norādījusi, ka manas sievas Ilzes B. vaina ne tikai KL177.panta 3.daļā, bet arī KL275.panta 2.daļā tiek pierādīta ar ziņām par faktiem, kas izriet no 2020.gada 10.jūnija Rīgas rajona tiesas izmeklēšanas tiesneses lēmumos par speciālās izmeklēšanas darbības – sakaru līdzekļu kontroles, veikšanu, no pārskatos par speciālām izmeklēšanas darbībām – sakaru līdzekļu kontrole, fiksētā, kā arī ziņām par faktiem, kas izriet no manu – Gunta B. sarunu atšifrējumos fiksētajām ziņām. Lēmumā norādīts, ka šīs ziņas izmantojamas tiesā kā pierādījumi.

Man ir tiesības ne tikai neliecināt pret sevi, bet arī ir tiesības iebilst, ka manas sievas apsūdzībā kriminālprocesā Nr.11352014018 tiek izmantotas ziņas, kas iegūtas, nelikumīgi klausoties manas telefona sarunas ar manu un sievas advokāti. Ne pirmstiesas procesā, ne arī pirmās instances tiesā neviens nav uzskatījis ar vajadzīgu pievērst vērību šim faktam, arī atbildīgā prokurore lietā A.Indriksone ignorējusi telefonsarunu noklausīšanās un tā rezultātā iegūto ziņu izmantošanas tiesiskumu un pieļaujamību.

Uzskatu, ka šādi veikta telefonsarunu noklausīšanās ir nepieļaujama demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī.

No manas 2020.gada 29.jūnija sarunas ar Ivaru G. redzams, ka Inese Šulte jau bija mana advokāta uz to brīdi. Neraugoties uz to, noklausītas manas sarunas ar manu un manas sievas Ilzes B. advokāti Inesi Šulti ne tikai 2020.gada 30.jūnijā, bet arī 2020.gada 1.jūlijā un 8.jūlijā. Savukārt, 2020.gada 7.jūlijā policijas darbinieki noklausījās un pievienoja krimināllietas materiāliem manas sarunas ar advokātu, kurš strādā ar manu un manas sievas advokāti Inesi Šulti vienā birojā, uz ko pat norādīts arī noklausīto telefona sarunu pārskatā. Tātad policijas darbiniekiem un kriminālprocesu uzraugošajai prokurorei nevarēja nebūt zināms, ka tiek noklausītas klienta un advokāta sarunas, tomēr nekas netika darīts, lai šo pārkāpumu novērstu, izpildot Kriminālprocesa likuma 12.panta ceturtajā daļā amatpersonai, kura veic kriminālprocesu, noteikto pienākumu aizsargāt personas privātās dzīves noslēpumu.

Faktu, ka advokāte Inese Šulte bija mana un manas sievas Ilzes B. advokāte kriminālprocesā Nr.11352014018, pierāda lietas 6.sējuma 23.lpp.esošais Ineses Šultes orderis Nr.202/67 par Gunta B. aizstāvību, un 28.lpp.esošais Ineses Šultes orderis Nr.2020/68 par Ilzes B. aizstāvību. Minētie dokumenti liecina, ka uz noklausīšanās un pārskata par speciālajām izmeklēšanas darbībām sastādīšanas laikā Inese Šulte jau bija mana un manas sievas Ilze B. aizstāve, un šīs advokāta - klienta attiecības bija priviliģētas, neatkarīgi no sniegtās juridiskās palīdzības veida. Turklāt, kā redzams, no noklausītajām sarunām, tās bija acīmredzami saistītas ar krimināllietu pret mani, Gunti B. un manu sievu Ilzi B., jo saruna notiek par manu vizīti policijā šajā lietā, par manā dzīvesvietā un citur notikušajām kratīšanām, par manu liecību saturu un mūsu aizstāvības taktiku nepatiesi celtās apsūdzības lietā.

Latvijas Advokatūras likuma 6.pants paredz, ka saziņa starp praktizējošu advokātu un viņa vai viņas klientu, sniedzot juridisko palīdzību, nevar tikt uzraudzīta. Jebkura informācija, kas iegūta laikā, kad praktizējoši advokāti sniedz profesionālos pakalpojumus, būtu nekavējoties jāiznīcina. Šādas informācijas saglabāšana būtu pieļaujama tikai ar ģenerālprokurora vai viņa speciāli pilnvarota prokurora atļauju, ja ir pazīmes, ka tiek plānots vai ir izdarīts, vai ja kā citādi tiek apdraudēta sabiedriskā drošība. Lieki piebilst, ka lietā nav ziņu par šādas atļaujas esamību, noklausītā informācija nav iznīcināta. Nav arī ievērots  Kriminālprocesa likuma 233.panta otrajā daļā noteiktais, ka procesa virzītājs lieto visus likumā paredzētos līdzekļus, lai ierobežotu speciālās izmeklēšanas darbības rezultātā iegūto tādu ziņu izplatīšanu, kurām ir pierādījuma nozīme kriminālprocesā, ja tās aizskar personu privātās dzīves noslēpumu vai skar citu ar likumu aizsargātu ierobežotas pieejamības informāciju.

Neraugoties uz minēto, šāda manu un telefonsarunu ar manu un manas sievas advokāti noklausīšanās kriminālprocesā Nr.11352014018 veikta vairākkārt, noklausīšanās rezultātā iegūtās ziņas pievienotas lietai, no tām izdarīti pieņēmumi un uz tām balstīta manai sievai Ilzei B. nelikumīgi un nepamatoti celtā apsūdzība noziegumā, ko viņa nav izdarījusi.

Neraugoties uz to, ka manu sarunu ar advokāti Inesi Šulti konfidencialitāti aizsargā advokāta‑klienta sarunas privilēģija, par ko ne reizi uzsvērusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa(skatīt lietu Campbell pret Apvienoto Karalisti, 1992.gada 25.marts, 46.-52. rindkopa, sērija A Nr. 233; lietu Michaud pret Franciju, Nr. 12323/11, 117. rindkopa, ECTK 2012.gads un tajā citēto judikatūru), kriminālprocesā Nr.11352014018, valsts amatpersona, prokuratūras prokurore A.Indriksone nav izpildījusi savus prokurora amata pienākumus, un nav novērsusi cilvēktiesību pārkāpumus lietā, nav nekavējoties dzēsusi telefona sarunu ierakstus, nav arī saukusi pie atbildības tos policijas darbiniekus, kuriem bija uzdots kontrolēt telefona sarunas, bet tieši otrādi – uz telefona sarunās iegūtajām ziņām balsta un uztur tiesā manai sievai Ilzei B. celto apsūdzību noziegumā, ko viņa nav darījusi.

Pie šādiem apstākļiem, valsts vārdā kriminālprocesā Nr.11352014018 uzturot tiesā apsūdzību manai sievai Ilzei B. un uzturot tiesā lūgumu aicināt mani uz tiesas sēdi kā liecinieku pret manu sievu prokurore A.Indriksone pieļāvusi ne tikai bezdarbību un nekompetenci, bet arī turpina ignorēt manas tiesības, tai skaitā personu tiesības uz taisnīgu tiesu, kas garantētas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā.

Minētie fakti dod man pamatu apšaubīt konkrētās valsts amatpersonas kompetenci, kā arī dod iemeslu lūgt pārbaudīt, vai prokurores A.Indriksones darbībās nav saskatāmas Krimināllikuma 319.panta pirmajā daļā un 290.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu pazīmes.

Uzskatu, ka ar minētajām darbībām Latvijas valsts attiecībā uz mani un manu sievu Ilzi B. ir pieļāvusi rupju Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) pārkāpumu. Lai gan Konvencijas 8.pants aizsargā visa veidu saziņu starp indivīdiem, tas sniedz papildus aizsardzību tieši saziņai starp advokātu un viņa klientu. Šo telefonsarunu noklausīšanās rezultātā ir rupji pārkāpts klienta-advokāta sarunu konfidencialitātes princips, kā arī rezultātā iegūtā informācija ir sagrozīta un tiek izmantota prettiesiskiem mērķiem.

Pamatojoties uz teikto, lūdzu pārbaudīt minētos faktus par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta prasību un citu normu pārkāpumiem, norādīt prokurorei A.Indriksonei uz nepieļaujamību šādos apstākļos aicināt mani lietā kā liecinieku pret manu sievu Ilzi B., un pie konstatētajiem faktiem kriminālprocesā Nr.11352014018 izvērtēt pret manu sievu Ilzi B. uzturētās apsūdzības likumību un pamatotību, uzdodot prokurorei A.Indriksonei atteikties no apsūdzības lietā, pretējā gadījumā būšu spiests vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību pret Latviju.

Novērtē šo rakstu: