Iesaki rakstu: 
Jau kārtējo reizi uz Ministru kabinetu (MK) tiek virzīts veselības ministres I.Viņķeles (A/Par) pieprasījums pēc papildu naudas no finansēm neparedzētiem gadījumiem Covid 19 analīžu veikšanai, un atkal tie ir tuvu 3 miljoni eiro, kas būtiski neatšķiras no iepriekšējā. Kaut testēšana tiek veikta jau no pavasara, Veselības ministrija (VM) izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" ir virzījusi uz MK tikai 9. jūnijā, kad arī tie tikuši apstiprināti.
Tie paredz, kādi papildu pakalpojumi saistībā ar analīžu ņemšanu tiks apmaksāti, taču nepasaka ne principus, ne arī ko citu, kā tie tiks parēķināti, kā tiek pārbaudīti piestādītie rēķini un cik katru mēnesī saņem katrs sniedzējs.
VM kārtējā pieprasījumā var lasīt, ka papildus Latvijas infektoloģijas centra laboratorijai analīzes - veic divas privātās laboratorijas (E.Gulbja un Centrālā laboratorija) un nu jau zinātniskais institūts Bior, kaut papildu miljoni tika piešķirti tieši lielo slimnīcu iekārtām un aprīkojumam, lai tās labāk sagatavotos otrajam vilnim un būtu gatavas uzņemt smagi slimos pacientus.
Izskatās, ka ne P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PKUS), ne Bērnu Klīniskā Universitātes slimnīca aparatūru diagnostikai nav uzskatījusī par vajadzīgu iegādāties un uzsākt Covid 19 testēšanu. Minētās iekārtas var izmantot arī citu infekciju diagnostikai, bet tas nav bijis ministres I.Viņķeles dienas kārtībā, un, piemēram, PKUS ir iegādājusies skapīšus un ginekoloģiskos krēslus it kā dzemdības Covid 19 pacientēm notiktu tikai šajā klīnikā, kur varbūt citas vietas ir jau piemērotas.
Cik noprotams, par šo naudu arī stiprinās psihiatrijas dienestu, būvējot jaunus korpusus. Šo līdzekļu pamatu izlietojumu jau ir sākusi vērtēt Valsts kontrole, bet jau tagad var teikt, - ja arī būs kādi pārkāpumi, tad ministre I.Viņķele arogantā balsī pamācīs, ka mediķi taču zina labāk, ko vajag, un visi oponenti tiks kaunināti un apklusināti.
Visām Universitātes slimnīcām gan tagad ir jaunas padomes pilnā sastāva, taču diemžēl neredz, ka kaut kas būtu mainījies to darbā, izņemot to, ka slimnīcu valdes priekšēdētājiem katram ir alga 8000 eiro mēnesī.
Atbilstoši minētajiem MK noteikumiem nr.555 par veiktu testu skaitu tiek maksāts par pozitīvu un negatīvu rezultātu, taču publiski nekur nav redzama summa - cik tā ir. Nacionālais veselības dienests neatklāj, cik ir šī cena un kā tikusi aprēķināta. Arī laboratorijas cenu nenosauc, jo visiem viss ir pa brīvu un var nākt jebkurš kaut katru dienu. Pārskatot iepriekšējos pieprasījumus, var redzēt, ka Latvijas Infektoloģijas centram (LIC) tikuši apmaksāti reaktīvi, taču privātajiem - izmeklējums.
Rodas jautājums, kādēļ LIC strādā faktiski par pašizmaksu, bet citiem ir iespējams saņemt cenu, kurā, iespējams, ietverta arī peļņa. Aptuveni rēķinot, LIC izmaksas par vienu paraugu uz reaktīviem ir 20-30 eiro robežās atkarībā no iekārtas, Centrālās laboratorijas mājas lapā atrodama cena - 80 eiro kā par maksas analīzi.
Lieki piebilst, ka atbilstoši MK nr.555 noteikumiem apmaksā arī transporta izdevumus, aizsarglīdzekļus un citus izdevumus, kas saistīti ar testēšanu un vairāk attiecas uz privāto sektoru. Kaut vai aptuveni pieņemot, ka uzcenojums par vienu analīzi ir vairāk par 100%, tad pavisam vienkārši varam aprēķināt privāto laboratoriju peļņu, un tai pat laikā nav skaidri ministres I.Viņķeles efektīvās pārvaldības principi.
Ir redzams, kā tiek pārmaksāts un arī tiks pārmaksāts katru mēnesi par to, ko var, bet negrib veikt valsts universitāšu slimnīcu laboratorijas. Tai pat laikā atkal tiek runāts par zemām mediķu algām un līdzekļu trūkumu sistēmā.
Pārskatot privāto laboratoriju pelņu, izskatās, ka tik augsts peļņas procents ir arī citām analīzēm un tās nevar sūdzēties par finanšu līdzekļu trūkumu, jo uz laboratorijas pakalpojumiem ir atceltas kvotas un, jo vairāk strādā, jo vairāk saņem. Kārtējais melnais caurums, kur aiziet valsts nauda, - tieši tāpat kā radioloģijas jomā, kur uzcenojums bijušajam ministram I.Eglītim ļauj pelnīt miljonus ar SIA Vizuālā diagnostika starpniecību kā tās līdzīpašniekam.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
