Kas "Mediju namam" vēderā, un cik lojāli valstij ir jaunie saimnieki Osinovskis un Udalova?
Mediju eksperte Vanda Rožkalnīte01.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc publiskai izskanējušajām ziņām par to, ka SIA "Mediju nams" (portāls nra.lv, "Neatkarīgā", "Vakara Ziņas") mainījušies īpašnieki, jūnijā sākumā uzņēmums izplatīja visnotaļ īpatnu, lai neteiktu komisku paziņojumu par jaunajiem pārvaldības principiem. Proti, "lai novērstu tikai viena īpašnieka interešu pārsvaru, kā uzņēmuma īpašnieku interešu līdzsvarošanas forma, vadoties pēc savulaik dibinātā žurnāla IR piemēra, dibinot uzņēmumu, tika pieņemts lēmums izveidot akciju sabiedrību”. Īsti nav skaidrs, kādēļ Anastasija Udalovai un Oļegam Osinovskim tik ļoti kauns legalizēties jaunajā mediju magnātu statusā. Diezin vai tās ir bailes no drošības struktūrām, visticamāk, šādu statusu abi vēlas saglabāt, lai caur mediju realizētu savas biznesa un politiskās intereses, kādu Latvijā viņiem nav maz.
Iespējams, legalizēties negribas tāpēc, ka naudas līdzekļu izcelsme ir saistīta ar Krievijas izcelsmi. Visi taču saprot, ka pašai A. Udalovai savas naudas nav nemaz un viņa faktiski ir O. Osinovska “naudas mūlis” Latvijā. Savukārt O. Osinovska ienākumu avots lielā mērā ir saistīts ar Krievijas dzelzceļu – neaizmirsīsim, ka apsūdzība Latvijas Republikas vārdā O. Osinovskim ir celta tieši par kukuli Uģim Magonim, lai viņš eļļotu O. Osinovskim piederošās Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas sadarbību ar Krievijas dzelzceļu. Proti, lai U. Magonis izmanto savus kontaktus ar Krievijas dzelzceļa amatpersonām, kuri tad Krievijas dzelzceļa lokomotīves remontētu Latvijā. Jā, tās pašas lokomotīves, kas tagad ved tankus un bruņutransportierus uz Ukrainu.
Laiks rādīs, cik ilgi Ilzes Znotiņas vairs nevadītā iestāde pievērs acis uz šo O. Osinovska-A. Udalovas līdzekļu legalizācijas shēmu, Krievijā nopelnīto naudu ieguldot tādos “peļņu nesošos” biznesos kā padomju “Dzintara” kosmētika un SIA “Mediju nams”. Iespējams, Znotiņas bikli noklusētais kukuļošanas mēģinājums saistīts ar šīm personām un, tieši baidoties, ka I. Znotiņas aizstājējs nepievērs acis uz šo shēmu, O. Osinovskis uzņēmis kursu uz pats savas bankas iegādi. Jau šobrīd kuluāros tiek taustīts FKTK viedoklis par to, kā būtu, ja A. Udalova par O. Osinovska naudu iegādātos „Industra banku”. Laiks rādīs, vai Gerharda kungam izdosies izlobēt arī šo A. Udalovas jaunkundzes iegribu.
Bet – atpakaļ pie „Mediju nama”. Jūnija sākuma miglainais paziņojums vēstīja, ka vairāki lielo privāto uzņēmumu īpašnieki it kā atklāti nevēloties tieši piedalīties tik nozīmīga masu informācijas līdzekļa pirkumā, tāpēc būšot pārejas formas, menedžmenta baiauts (management buyout) un kas tik vēl ne. Jauno investoru mērķis būšot turpināt veidot kvalitatīvu mediju, kurš būšot neatkarīgs (stāvus aplausi - no autora) no jebkuras politiskās partijas ietekmes un neatkarīgs no politiskās reklāmas ieņēmumiem. Ar šo publisko ākstību ažiotāža saistībā ar saimnieku maiņu šķietami apklusa, un jaunie mediju biznesmeņi varēja sākt savu rosību uzņēmumā, realizējot savus "ideālus".
Gan drošībniekiem, gan tā sauktajiem mediju kritiķiem un visa veida uzraugiem, izskatās, pārāk nerūp, ka salīdzinoši liels mediju aktīvs nonāk apšaubāmās rokās. Mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos tomēr būtu jāņem vērā, ka O. Osinovska-A. Udalovas duets atbalsta orku filozofiju, kam mediju platforma Latvijā ir būtiska kaut vai, lai… klusētu.
Taču Rīga ir pārāk maza, procesi un kafejnīcu skatlogi pārāk caurskatāmi, lai patiesie notikumi ar laiku nenāktu gaismā un nesaliktos pa plauktiņiem. Pirmais un galvenais jautājums, kādēļ Aivaram Lembergam vajadzēja pārdot "Mediju namu", ar kuras starpniecību viņš ilgstoši sprediķoja visai Latvijai?
Visticamāk, to zina tikai viņš pats, bet ļaunas mēles melš par diviem iemesliem – spēļmantiņa kļuva pārāk dārga, atdeve neskaidra, turklāt Lembergu ģimenei pietuvinātais bijušais saimnieks Nauris Kāpotiņš ne pārāk rāvies publicēt Aivara gaudu vēstules no cietuma, kā arī pats pietiekami labi piešāvis roku saimniekošanā. Tas, protams, skan pārāk primitīvi, bet virziens gan jau pareizs. Vienvārdsakot, saimniecību uzturēt vairs nav bijis viegli. Tad nu pieņemts lēmums pasākumu notirgot, daļēji saglabājot ietekmi uz saturu.
Pircējs ilgi nav bijis jāmeklē. Jo kam gan Latvijā var interesēt tāda problemātiska mediju aktīva iegāde? Protams, kādam, kuram pašam ir problēmas ar likumu, tiesvedībām un, protams, interese politikā. Šāds cilvēks ātri atradies. Proti, tas ir bijis bēdīgi slavenais Igaunijas uzņēmējs Oļegs O. Osinovskis, kura (un arī savas) intereses Latvijā pēc savas saprašanas cenšas pārstāvēt neviens cits kā viņa “kundze” Anastasija Udalova (bijusī Daugavpils mēra Andreja Elksniņa sirdspuķīte). Mediju joma ir kā ķirsis uz ambiciozās kundzes sapņu pilīm.
Tieši Anasatasija Udalova tad nu būtu uzskatāma par jauno "Mediju nama" īpašnieci, saimnieci un to "investoru", kuram pašam tik ļoti kauns iznākt no īpašnieku skapja. Darījumu no Lemberga puses kārtojis viņa znots, PR jomas darbonis Jānis Austriņš ("MM&A/Hill+Knowlton Straties") un Ventspils uzņēmējs, Aivara Lemberga vedējtēvs Ivars Sormulis, kurš atsevišķos projektos Latvijā "piepalīdz" O. Osinovskim.
Četrotne - A. Udalova, O. Osinovskis, I. Sormulis un J. Austriņš dažādās kombinācijās manīti smalkos Rīgas restorānos un kafejnīcās, līdz, pēc visa spriežot, pasākums veiksmīgi (?) notirgots. Pilsētā runā, kas nekur tālu no darījuma neesot arī vēl viens toksisks personāžs - Māris Martinsons. J. Austriņš, starp citu, ar A. Udalovu mēģināja uz Rīgu vest bēdīgi slavenos čehu "Olainfarm" "investorus". Visnotaļ neveiksmīgi gan. Kompānija raiba, bet iespēja tikt pie mediju rupora vilinoša. Arī čehu krāpniekiem, šķiet, gaidāma tiesa „Olainfarm” reiderisma sakarā, un sava medija esamība būs noderīga – gan, lai slavētu čehu investīcijas, gan, lai peltu vietējos farmaceitus, kas krāpšanu atmaskoja.
Jaunie īpašnieki šobrīd jau aktīvi rosoties redakcijas pareizajā izglītošanā. Jaunie redakcionālie vektori vērīgam lasītājam vēl nav pamanāmi, taču redakcijā tiekot aktīvi un nekautrējoties sludināti. Un tie apbrīnojami sakrītot ar pašas Anastasijas un Jāņa Austriņa klientu biznesa interesēm. J. Austriņš kā Lembergu ģimenes loceklis, starp citu, arī ir ASV sankcionēts. Par viņa biznesa impēriju un to, ka puisis nav vienkāršs auzu lattes dzērājs un relīžu rakstītājs, ļauj pārliecināties publiski pieejami reģistri. Bet šoreiz ne par to.
Slotas funkcija "Mediju namā" uzticēta mazpazīstamajai advokātei Dainai Ločmelei, kuras pamatdarbības profils ir divu bērnudārzu apsaimniekošana Rīgā un Siguldā. Kundze, pēc visa spriežot, rosās visnotaļ aktīvi, gan intrigojot, gan rosoties kadru piesaistes lauciņā. Arī advokātu birojam, ar kuru D. Ločmele saistāma, pēdas nepārprotami aizved iepriekš aprakstītajā neapšaubāmās sazvērestības virzienā, jo biroja līderis Mārtiņš Zalāns ir bijušais „Krājbankas” valdes loceklis, kam tika inkriminēta naudas piesavināšanās Krievijas pilsoņu interesēs, bet kurš vēsturiski daudz strādājis arī Lembergu ģimenes labā.
D. Ločmeles pirmā mēneša veikums – darbā pieņemts eksperts, kurš visiem dižojas, ka prot vislabāk piesaistīt Mediju atbalsta fonda līdzekļus, kā arī dots uzdevums nomelnošanas kampaņai - maksimāli nogānīt Andra Šķēles ģimenes biznesus, kā arī „Altum” valdes un padomes locekļus, lai radītu augsni to nomaiņai. Savukārt viņu pēcteči „Altumā” redzēs, kāda preses bardzība sagaida tos, kas nedod valsts miljonus Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai pēc A. Udalovas pieprasījuma.
Kā ar šo uzdevumu realizāciju praksē sekmēsies jaunajam galvenajam redaktoram Rolandam Pētersonam, laiks rādīs. Taču Jura Paidera latiņa būs grūti aizsniedzama. J. Paiders, starp citu, esot ceļa jūtīs. Tāpat redakciju pametīšot 3 līdz 5 žurnālisti. R. Pētersons, kurš pašlaik strādā laikrakstā "Diena", kā arī pirms tam bijis Roberta Zīles palīgs Eiropas Parlamentā un, spriežot pēc publiskās retorikas, ir visnotaļ nacionālistiski noskaņots, visticamāk, līdz galam neapzinās, kādu vingrojumu kopumu no viņa sagaida A. Udalovas spīdošās acis. Laiks rādīs, vai šī akrobātika būs izpildāma.
Attēlā - I. Sormulis un O. Osinovskis pie sarunu galda.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
