Iesaki rakstu: 
Jau iepriekš rakstīju par interesanto situāciju ar augstskolu padomju izveidošanu jeb PSRS laiku atgriešanos Latvijā. Tagad seko turpinājums procesam, kas var noslēgties ar Latvijas augstskolu pārveidošanu profeņu līmenī, lai visi var studēt vai nu Krievijā, vai Rietumos. Kā jau rakstīts, turpmāk augstskolas vadīs cilvēki, kas pamatdarbā strādās citur, tiksies apmēram reizi mēnesī, saņems lielas algas, bet būs tie, kas dalīs visu augstskolu naudu.
Dokumentu iesniegšana uz lielāko augstskolu padomju amatiem noslēgusies. Uz 26 izsludinātajām vietām saņemti aptuveni 220 pieteikumi. Paredzēts, ka algas par samērā nelielo darbu būs robežās no 600 (Sporta akadēmija) līdz apmēram 3000 eiro mēnesī. Tie ir ievērojami līdzekļi, ko augstskolām būs jāatrod savā (studentu) kabatā, jo ministrijas solītā Eiropas fondu nauda būs tikai pirmajiem gadiem. Tātad - īpaši svarīgi, kāda būs padomes locekļu atlase, kas to organizēs un cik godīgi tas notiks.
Un, tavu brīnumu, nekā pārsteidzoša – atlases komisijas veidotas “augstā” līmenī. Visi rīkojumi par atlases komisiju sastāvu ir atrodami IZM mājas lapā https://www.izm.gov.lv/lv/augstskolu-padomes#atlases-komisiju-sastavs.
Katra atlases komisija sastāv no
komisijas priekšsēdētāja,
priekšsēdētāja vietnieka,
atlases komisijas locekļiem (ar balsstiesībām),
atlases komisijas neatkarīgajiem ekspertiem (ar balsstiesībām)
un padomdevējiem bez balsstiesībām.
Dīvains dalījums. Sanāk, ka ir neatkarīgie atlases komisijas locekļi, un tad pārējie laikam ir “atkarīgie”. Un tik tiešām!!! Paskatīsimies personālsastāvu… Iespējams, ka netīši, bet patiesība ir izlīdusi laukā.
Gandrīz visās komisijās “atkarīgie” locekļi ir ministrijas vidējā līmeņa ierēdņi, bet neatkarīgie ir no citām organizācijām. Bet – vienmēr saglabāta tāda attiecība, ka neatkarīgie locekļi ir tieši tikpat skaitā, cik “atkarīgie” locekļi - lai nepieļautu nekādus negadījumus, ka komisija varētu nobalsot citādāk, nekā gribētu ministrijas pārstāvji. Jo izšķirošā balss vienādu balsu gadījumā pieder komisijas priekšsēdētājam. Izņemot Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur alga padomes locekļiem ir tik maza, ka, šķiet, nav vērts iejaukties!
Bet pārējos gadījumos viss tiek saglabāts tik stingrā ministrijas kontrolē, cik vien iespējams, lai nekas neplānots nenotiku un lai pilnībā pārņemtu kontroli ne tikai par valsts budžeta līdzekļiem, bet arī par augstskolas pašu nopelnītiem līdzekļiem.
Paskatīsim sastāvus - nospiedošā vairākumā komisijas vada nevis ministre Muižniece, kā varētu gaidīt, ņemot vērā, ka tiek atlasīti ļoti augsta līmeņa pārstāvji vadošajām augstskolām, bet vidējais ierēdniecības līmenis – Dmitrijs Stepanovs, Dace Jansone, Santa Šmīdlere, Jānis Paiders, tikai Latvijas Universitāte ir izpelnījusies, ka komisiju vada valsts sekretāre Līga Lejiņa. Vai tā ir zīme, ka tikai viena universitāte paliks?
Ar augstskolu kaut vismaz nedaudz ir bijis saistīts tikai Stepanovs un arī tikai kā asistents. Toties visi šie cilvēki zināmi kā uzcītīgi pavēļu pildītāji. Daudzas komisijas vada Santa Šmīdlere, kas ir galvenā Eiropas naudas dalītāja. Interesanti, vai ne? Ņemot vērā, ka finansējuma sadali padomēm arī noteiks viņa.
Tad vēl pie “atkarīgo” grupas figurē vairāki pēc nezināmiem kritērijiem izvēlēti pārstāvji no institūtiem, piemēram: Kārlis Agris Gross – Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes vadošais pētnieks (starp citu, arī Dmitrijs Stepanovs, kas vada procesu un komisijas, strādā šajā pašā fakultātē), Jānis Grēviņš – Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktors, Aivars Bērziņš – Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktors. Kāpēc tieši šie pārstāvji? Neviens viņus nav deleģējis. Vienkārši draugi?
It kā nepietiktu ar to, ka nez kāpēc šīm augsta līmeņa padomēm pārstāvjus neatlasa Valsts kanceleja, kas parasti organizē atlasi gadījumos, ja amatpersonas tiek apstiprinātas Ministru kabinetā. Kāpēc tik lielas pilnvaras vienam Štirlicam? Un jautājums paliek – kas aiz tā stāv? Partijas, kas grib tikt pie siles, vai tomēr kaut kādi nopietnāki plāni? Un kādā veidā šie papildu izdevumi birokrātiskai 26 cilvēku vadībai (ceturtā daļa no Saeimas), kas uz sēdēm sanāks vienreiz mēnesī un kam pamatdarbs ir citur, uzlabos augstskolu personāla, profesoru un zinātnieku darbu? Ko iegūs studenti, izņemot augstākas studiju maksas?
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
