Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu valsts prezidenta krēslā iesēdinātais cilvēks, ņergājoties ap došanos/nedošanos uz Maskavu svinēt 9. maija svētkus, pirms sava "vēsturiskā lēmuma" bija paziņojis, ka "man tas lēmums ir bijis visu mūžu iekšā". Vai tiešām viņš domā, ka cilvēku atmiņa ir tik īsa? Es domāju, ir īstais laiks šim nelielajam fragmentam no grāmatas Latvietis parastais - par to, kas tad patiesībā ir iekšā mūsu prezidenta izstrādājumam.

1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta.

Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.

Viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem. Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un tas arī tiek saņemts.

Kad 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”, savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, bez īpašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu.”

Daudzus gadus vēlāk cits nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija...”

Andris Bērziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.” Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, padomju varas pusienaidnieka dēls 1988. gada 30. jūnijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava „buržuāziskā brālēna” (kura ģimenes mājā mitinās viņa brālis ar ģimeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par „citu ceļu, ko iet. Un tas izrādījās pareizi”.

Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusē sniegtus raksturojumus. Lūk, kādu apcerējumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mūsu varoni parakstījis viņa īslaicīgais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis:

„Parādījis sevi kā godprātīgu, izglītotu un prasmīgu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanību uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresīvu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzīvotāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spēku un enerģijas velta saimnieciskā mehānisma pārbūvei. Viņa vadībā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienībā pārgāja uz saimniecisko aprēķinu – visi strādājošie aptverti ar darba līguma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektīvs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensības uzvarētāju citu apvienības uzņēmumu vidū un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

Biedru Bērziņu A.V. raksturo augsta darba mīlestība, pastāvīgi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] Pastāvīgi pēta partijas un valdības dokumentus, pareizi saprot pārbūves procesus un sociālekonomiskās attīstības paātrinājumu un kā ekonomiskās izglītības sistēmas propagandists veic lielu politiski izglītojošo darbu kolektīvā. Savā darbā prasmīgi balstās uz partijas un arodbiedrības organizācijām, virzot kolektīva pūles uz plānu uzdevumu izpildīšanu un pārizpildīšanu. Pēc XI piecgades rezultātiem biedrs Bērziņš A.V. apbalvots ar Ordeni Goda zīme.

b. Bērziņš A.V. pēc rakstura ir sabiedrisks, viegli kontaktējas, līdzsvarots, atsaucīgs, sākto lietu noved līdz beigām. Sadzīvē pieticīgs, audzina divus bērnus. Uzņēmumā un apvienībā viņam ir autoritāte. b. Bērziņam A.V. savā darbā vajag vairāk uzmanības pievērst darba pilnveidošanai ar kadru rezervi un ražošanas reklāmu.”

Kaut kas līdzīgs par Andri Bērziņu apmēram tajā pašā laikā oficiāli sakāms un parakstāms arī Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas I sekretāram Jānim Zemļickim (raksturojums apstiprināts LKP Valmieras rajona komitejas biroja sēdē 1988. gada 26.aprīlī, protokols Nr.7.):

„Aizvadītajā darba periodā b. A.Bērziņš ir paradījis sevi kā kvalificētu, zinošu speciālistu, labu organizatoru un vadītāju ar augstām darba spējam un atbildības sajūtu, viņam piemīt lieliska spēja kontaktēties ar cilvēkiem, prasme pārliecināt. Labi pārzin ekonomikas un darba organizācijas problēmas. B. A. Bērziņš par labu darbu 1986. gadā apbalvots ar ordeni Goda zīme. b. A. Bērziņš ir politiski izglītots, morāli izturēts, gādīgs ģimenes tēvs.”

Visbeidzot, apmēram to pašu raksta arī Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs (nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs) 1989. gada 12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pats un arī „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”. Dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai”, ar kuru Andris Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: „b. Bērziņš A.V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.”

Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šādu dokumentu pareizas uzrakstīšanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arī pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Tiesa, reizē ar vēlmi sākt jaunu dzīves ceļu mūsu varonis astoņdesmito gadu otrajā pusē neizbēgami aizvien dziļāk ieslīgst kompartijas normu, regulu un „spēles noteikumu” apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neērti.

Drīzāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Andra Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām, sākas arī pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem vēl ir izcils notikums: 1981. gadā mūsu varonis vēl tiek tikai uz sociālisma nometnes zemēm – Vācijas Demokrātisko Republiku un Čehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tūrists dodas jau tiem laikiem vēl īsti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzītā kapitālisma citadelēm – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra Bērziņa nomenklatūras lietā kā pārzināta uzrādīta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai „vācu ar vārdnīcu”.)

Vai kāds īpaši bīda Andri Bērziņu uz Rīgu, uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrī (starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš – 1988. gada 27. jūnijā viņš Latvijas Valsts universitātē ir saņēmis arī ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstītais.

Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizē ar tās nomenklatūras un totālās plānošanas sistēmu jau sāk grūt tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arī hiperpiesardzīgajam un apdomīgajam Andrim Bērziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdības nomenklatūras sistēmā Rīgā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vēlēšanās nav, jāmeklē rezerves variants „virzībai uz priekšu”.

Tas arī tiek atrasts – šajā brīdī vēl izmantojot savu vietu padomju nomenklatūrā. Jau divus mēnešus pēc Andra Bērziņa apstiprināšanas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenī 1989. gada 24. februārī Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36.

27. februārī – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotēties izteicis pats Andris Bērziņš, - tādu pašu lēmumu sapulcē pieņem arī 35 cilvēku lielais Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrīdējais patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis un arī kāda A. Bērza). 1. martā līdzīga vēlme kopā sapulcina vēl deviņus cilvēkus no Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcē – 39 saimniecības piederumu kombināta Smiltene filiāles darbiniekus.

Vienīgā aizķeršanās sanāk tai pašā 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcē, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pēkšņi izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra Bērziņa iecerēto deputāta vietu ir vēl viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri Bērziņu nobalso 38 sapulces dalībnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalībnieki (tātad bariņš dalībnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

Tomēr kompartijai vēl ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris Bērziņš. Kā tad tā gadījās? „Sīkāk nevarēšu pateikt, es par to nekad neesmu domājis. Man tas nebija svarīgi. Droši vien tādēļ, ka biju vietējais, balsu skaits nebija īpaši mazāks. Bet citādi es īpaši to nemaz vairs neatceros,” tagad saka Jānis Reinvalds, kurš nu ir skolotājs Valmierā.

Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra Bērziņa pilnvaras, un tai pašā dienā viņš tiek arī ievēlēts par padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14. aprīlī kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, 12. jūnijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta.

Beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

21

Zagšana un tautas vara

FotoPie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja viņu sagaidīja ar siltu smaidu, kas toreiz bija ļoti neparasti. Bārdainis uz letes nometa maisus un pateica, lai tajos saliekot visu, kas viņai ir. Svešiniekam, kas veikalā bija ienācis aiz neparastā pircēja, šķita, ka ir kļuvis par laupīšanas liecinieku.
Lasīt visu...

21

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

FotoIdeālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
Lasīt visu...

21

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

FotoNepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....