Kas ir patiesie iemesli, kuru dēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Modris Pelsis16.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iekšlietu ministrija par policista un robežsarga goda aizskaršanu rosina piemērot pat cietumsodu. Kā bijušais policijas virsnieks (atstāju dienestu policijā 2001.gadā) parasti sliecos atbalstīt policistu viedokli. Tomēr šis virsraksts portālā “Apollo” lika man aizdomāties ne tikai par jauno likuma projektu, bet arī par šiem it kā visiem zināmajiem, bet bieži vien ignorētajiem goda un cieņas jēdzieniem.
Šīs nemateriālās vērtības ir grūti iegūt, bet ļoti viegli pazaudēt. Piemēram, satiekot nepazīstamu cilvēku, mēs automātiski piešķiram viņam noteiktu daudzumu goda un cieņas “kredītpunktu”. Vērojot viņa uzvedību un attieksmi pret līdzcilvēkiem, saskaņā ar saviem uzskatiem par godu un cieņu mēs šo “kredītpunktu” līmeni vai nu paaugstinām, vai pazeminām. Šādi mēs saprotam vai vēlamies turpināt komunicēt ar šo konkrēto cilvēku vai ne.
Kā tad ir ar policiju? Policija ir valsts pārvaldes institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un mieru, cīnīties pret noziedzību (noziegumu novēršana, atklāšana un sodīšana). Pēc savas definīcijas šīs institūcijas “kredītpunktu” reitingam ir jābūt ļoti augstam.
Kas ir noticis, un kādēļ ir jāpieņem šāds radikāls likums, lai nodrošinātu policista mundiera godu? Vēlos atgādināt, ka mundieris (policista formas tērps) ir tikai auduma un misiņa pogu kopums. Mēs varam cienīt nevis lupatu kaudzi ar spožām pogām, bet gan cilvēku, kurš šo kaudzi padara par kaut ko nozīmīgu un svarīgu. Cilvēks, kura klātbūtnei jārada drošības sajūta, nevis panika un izmisums.
“…pēdējā laikā, amatpersonām pildot dienesta pienākumus, veicot valstī noteikto Covid-19 izplatības ierobežojumu kontroli, arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad pret viņiem publiskā vietā tiek izrādīta necieņa, tiek aizskarts likumsargu gods un cieņa.” Ne mirkli neapšaubu, ka policista cieņa un gods ir jārespektē, bet vai tiešām Iekšlietu ministrijas vadība nav aizdomājusies par iemesliem, kādēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Ieskatoties ziņu virsrakstos, man acīs iekrīt šādi: “Šonedēļ par ārkārtējās situācijas ierobežojumu neievērošanu uzsākti 526 administratīvie procesi”, “Trijos mēnešos par Covid-19 ierobežojumu pārkāpumiem Valsts policija piemērojusi sodus viena miljona eiro apmērā. Iekasēti vien 12 procenti.”.
Vai tiešām Jūs lepojaties ar šiem rādītājiem, vai veikta analīze, cik gadījumos šos sodus varēja nepiemērot? Cik bieži cilvēki ir “ķerti” pie savām namdurvīm, pēdējās minūtēs pirms komandantstundas iestāšanās? Neviļus rodas iespaids, ka policija pametusi novārtā noziegumu atklāšanu un jestri metusies “vieglā peļņā”, sodot cilvēkus, kuru vienīgais “noziegums” ir vēlme izlauzties no cietuma, par kādu ir padarīta viņu personīgā mājvieta.
Šis nepatīkamais fons padara nenozīmīgas tādas ziņas kā, piemēram, “Par vairāku simtu iedzīvotāju apkrāpšanu policija aizturējusi trīs personas”. Vēlos uzdot vēl kādu jautājumu – kā Jums šķiet, cik zemu kritīsies cieņa pret policiju, kad tās aizsardzībā tiesu izpildītāji konfiscēs īpašumus tiem pilsoņiem, kuri nebūs spējuši samaksāt nesamērīgi augstās soda naudas.
Pieļauju, ka pēc šādām aktivitātēm Iekšlietu ministrijai būs jāizsludina konkurss “Par goda un cieņas iepirkšanu policijas ierindas un komandējošajam sastāvam” un, kā jau mūsu valstī ierasts, uzvarēs firma ar lētāko piedāvājumu.
Diemžēl mēs nevaram ieiet veikalā un nopirkt
Piemēram, policists dzērumā izraisa CSN, uzvedas neatbilstoši ētikas un morāles prasībām, novieto dienesta automašīnu invalīdu stāvvietā utt. Rezultātā viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir diskreditējis policista godu un cieņu un ir saucams pie (šajā likuma pantā) noteiktās atbildības.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
