Kas ir patiesie iemesli, kuru dēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Modris Pelsis16.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iekšlietu ministrija par policista un robežsarga goda aizskaršanu rosina piemērot pat cietumsodu. Kā bijušais policijas virsnieks (atstāju dienestu policijā 2001.gadā) parasti sliecos atbalstīt policistu viedokli. Tomēr šis virsraksts portālā “Apollo” lika man aizdomāties ne tikai par jauno likuma projektu, bet arī par šiem it kā visiem zināmajiem, bet bieži vien ignorētajiem goda un cieņas jēdzieniem.
Šīs nemateriālās vērtības ir grūti iegūt, bet ļoti viegli pazaudēt. Piemēram, satiekot nepazīstamu cilvēku, mēs automātiski piešķiram viņam noteiktu daudzumu goda un cieņas “kredītpunktu”. Vērojot viņa uzvedību un attieksmi pret līdzcilvēkiem, saskaņā ar saviem uzskatiem par godu un cieņu mēs šo “kredītpunktu” līmeni vai nu paaugstinām, vai pazeminām. Šādi mēs saprotam vai vēlamies turpināt komunicēt ar šo konkrēto cilvēku vai ne.
Kā tad ir ar policiju? Policija ir valsts pārvaldes institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un mieru, cīnīties pret noziedzību (noziegumu novēršana, atklāšana un sodīšana). Pēc savas definīcijas šīs institūcijas “kredītpunktu” reitingam ir jābūt ļoti augstam.
Kas ir noticis, un kādēļ ir jāpieņem šāds radikāls likums, lai nodrošinātu policista mundiera godu? Vēlos atgādināt, ka mundieris (policista formas tērps) ir tikai auduma un misiņa pogu kopums. Mēs varam cienīt nevis lupatu kaudzi ar spožām pogām, bet gan cilvēku, kurš šo kaudzi padara par kaut ko nozīmīgu un svarīgu. Cilvēks, kura klātbūtnei jārada drošības sajūta, nevis panika un izmisums.
“…pēdējā laikā, amatpersonām pildot dienesta pienākumus, veicot valstī noteikto Covid-19 izplatības ierobežojumu kontroli, arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad pret viņiem publiskā vietā tiek izrādīta necieņa, tiek aizskarts likumsargu gods un cieņa.” Ne mirkli neapšaubu, ka policista cieņa un gods ir jārespektē, bet vai tiešām Iekšlietu ministrijas vadība nav aizdomājusies par iemesliem, kādēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Ieskatoties ziņu virsrakstos, man acīs iekrīt šādi: “Šonedēļ par ārkārtējās situācijas ierobežojumu neievērošanu uzsākti 526 administratīvie procesi”, “Trijos mēnešos par Covid-19 ierobežojumu pārkāpumiem Valsts policija piemērojusi sodus viena miljona eiro apmērā. Iekasēti vien 12 procenti.”.
Vai tiešām Jūs lepojaties ar šiem rādītājiem, vai veikta analīze, cik gadījumos šos sodus varēja nepiemērot? Cik bieži cilvēki ir “ķerti” pie savām namdurvīm, pēdējās minūtēs pirms komandantstundas iestāšanās? Neviļus rodas iespaids, ka policija pametusi novārtā noziegumu atklāšanu un jestri metusies “vieglā peļņā”, sodot cilvēkus, kuru vienīgais “noziegums” ir vēlme izlauzties no cietuma, par kādu ir padarīta viņu personīgā mājvieta.
Šis nepatīkamais fons padara nenozīmīgas tādas ziņas kā, piemēram, “Par vairāku simtu iedzīvotāju apkrāpšanu policija aizturējusi trīs personas”. Vēlos uzdot vēl kādu jautājumu – kā Jums šķiet, cik zemu kritīsies cieņa pret policiju, kad tās aizsardzībā tiesu izpildītāji konfiscēs īpašumus tiem pilsoņiem, kuri nebūs spējuši samaksāt nesamērīgi augstās soda naudas.
Pieļauju, ka pēc šādām aktivitātēm Iekšlietu ministrijai būs jāizsludina konkurss “Par goda un cieņas iepirkšanu policijas ierindas un komandējošajam sastāvam” un, kā jau mūsu valstī ierasts, uzvarēs firma ar lētāko piedāvājumu.
Diemžēl mēs nevaram ieiet veikalā un nopirkt
Piemēram, policists dzērumā izraisa CSN, uzvedas neatbilstoši ētikas un morāles prasībām, novieto dienesta automašīnu invalīdu stāvvietā utt. Rezultātā viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir diskreditējis policista godu un cieņu un ir saucams pie (šajā likuma pantā) noteiktās atbildības.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
