Kas ir patiesie iemesli, kuru dēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Modris Pelsis16.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iekšlietu ministrija par policista un robežsarga goda aizskaršanu rosina piemērot pat cietumsodu. Kā bijušais policijas virsnieks (atstāju dienestu policijā 2001.gadā) parasti sliecos atbalstīt policistu viedokli. Tomēr šis virsraksts portālā “Apollo” lika man aizdomāties ne tikai par jauno likuma projektu, bet arī par šiem it kā visiem zināmajiem, bet bieži vien ignorētajiem goda un cieņas jēdzieniem.
Šīs nemateriālās vērtības ir grūti iegūt, bet ļoti viegli pazaudēt. Piemēram, satiekot nepazīstamu cilvēku, mēs automātiski piešķiram viņam noteiktu daudzumu goda un cieņas “kredītpunktu”. Vērojot viņa uzvedību un attieksmi pret līdzcilvēkiem, saskaņā ar saviem uzskatiem par godu un cieņu mēs šo “kredītpunktu” līmeni vai nu paaugstinām, vai pazeminām. Šādi mēs saprotam vai vēlamies turpināt komunicēt ar šo konkrēto cilvēku vai ne.
Kā tad ir ar policiju? Policija ir valsts pārvaldes institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un mieru, cīnīties pret noziedzību (noziegumu novēršana, atklāšana un sodīšana). Pēc savas definīcijas šīs institūcijas “kredītpunktu” reitingam ir jābūt ļoti augstam.
Kas ir noticis, un kādēļ ir jāpieņem šāds radikāls likums, lai nodrošinātu policista mundiera godu? Vēlos atgādināt, ka mundieris (policista formas tērps) ir tikai auduma un misiņa pogu kopums. Mēs varam cienīt nevis lupatu kaudzi ar spožām pogām, bet gan cilvēku, kurš šo kaudzi padara par kaut ko nozīmīgu un svarīgu. Cilvēks, kura klātbūtnei jārada drošības sajūta, nevis panika un izmisums.
“…pēdējā laikā, amatpersonām pildot dienesta pienākumus, veicot valstī noteikto Covid-19 izplatības ierobežojumu kontroli, arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad pret viņiem publiskā vietā tiek izrādīta necieņa, tiek aizskarts likumsargu gods un cieņa.” Ne mirkli neapšaubu, ka policista cieņa un gods ir jārespektē, bet vai tiešām Iekšlietu ministrijas vadība nav aizdomājusies par iemesliem, kādēļ tik radikāli ir pieaugusi necieņa pret policiju?
Ieskatoties ziņu virsrakstos, man acīs iekrīt šādi: “Šonedēļ par ārkārtējās situācijas ierobežojumu neievērošanu uzsākti 526 administratīvie procesi”, “Trijos mēnešos par Covid-19 ierobežojumu pārkāpumiem Valsts policija piemērojusi sodus viena miljona eiro apmērā. Iekasēti vien 12 procenti.”.
Vai tiešām Jūs lepojaties ar šiem rādītājiem, vai veikta analīze, cik gadījumos šos sodus varēja nepiemērot? Cik bieži cilvēki ir “ķerti” pie savām namdurvīm, pēdējās minūtēs pirms komandantstundas iestāšanās? Neviļus rodas iespaids, ka policija pametusi novārtā noziegumu atklāšanu un jestri metusies “vieglā peļņā”, sodot cilvēkus, kuru vienīgais “noziegums” ir vēlme izlauzties no cietuma, par kādu ir padarīta viņu personīgā mājvieta.
Šis nepatīkamais fons padara nenozīmīgas tādas ziņas kā, piemēram, “Par vairāku simtu iedzīvotāju apkrāpšanu policija aizturējusi trīs personas”. Vēlos uzdot vēl kādu jautājumu – kā Jums šķiet, cik zemu kritīsies cieņa pret policiju, kad tās aizsardzībā tiesu izpildītāji konfiscēs īpašumus tiem pilsoņiem, kuri nebūs spējuši samaksāt nesamērīgi augstās soda naudas.
Pieļauju, ka pēc šādām aktivitātēm Iekšlietu ministrijai būs jāizsludina konkurss “Par goda un cieņas iepirkšanu policijas ierindas un komandējošajam sastāvam” un, kā jau mūsu valstī ierasts, uzvarēs firma ar lētāko piedāvājumu.
Diemžēl mēs nevaram ieiet veikalā un nopirkt
Piemēram, policists dzērumā izraisa CSN, uzvedas neatbilstoši ētikas un morāles prasībām, novieto dienesta automašīnu invalīdu stāvvietā utt. Rezultātā viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir diskreditējis policista godu un cieņu un ir saucams pie (šajā likuma pantā) noteiktās atbildības.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
