Iesaki rakstu: 
Visbriesmīgākie kari cilvēces vēsturē ir tie, kas notiek nevis par teritoriju, bet gan par idejām. To mērķis ir ne tikai iekarot svešas zemes, bet arī pārtaisīt kaimiņus un pasauli pēc saviem priekšstatiem. Ja kāds traucē šai idejai - tā jāiznīcina. Tādi bija 16. un 17. gadsimta reliģiskie kari. Tāds bija Otrais pasaules karš – divu totalitāro ideoloģiju – nacistu un komunistu – asiņaina sadursme.
Ukraina nokļuva konfrontācijas epicentrā, kuras dalībnieki vēlējās ne tikai sagrābt bagātus resursus, bet arī pārformatēt ukraiņus vai nu par āriešu kungu padevīgiem vergiem, vai par bezsakņu proletāriešiem, komunistiskās paradīzes cēlājiem. Pašreizējā kara brutalitāte ir saistīta arī ar to, ka krievu mērķis ir iekarot ne tikai Ukrainu, bet arī ukraiņus. Kremlim ir vajadzīgi ukraiņi kā Krievijas impērijas projekta, ko sauc par ,,Krievu pasauli”, cēlēji. Tieši ar šiem vārdiem krievi domā savu pasaules rekonstrukcijas vīziju.
Precīzāku pašreizējā Kremļa ideoloģijas definīciju sniedza publicisti, kas to nosauca par rašismu. Šis termins tikai iesakņojas politiskajās debatēs. Pati skaņa norāda uz tuvumu fašismam/nacismam. Patiešām, rašismam ir daudz kopīga ar šīm noziedzīgajām ideoloģijām - ticība savas tautas pārākumam un līdz ar to tiesībām lemt citu likteņus, uzsvērta antidemokrātija, līderības kults, varas kults, cilvēktiesību neievērošana un starptautiskās. likums, ticība starptautiskai sazvērestībai, aicinājums uz varonīgo pagātni, kuras godība ir jāatdzīvina.
Rašisma estētika ir pilna ar aizguvumiem no fašisma/nacisma. Rasisma estētika ir pilna ar aizguvumiem no fašisma/nacisma - no jaunākajiem Krievijas agresijas simboliem, piemēram, latīņu Z, līdz mītiņiem Lužņikos, ko labprāt filmētu Lenija Rīfenštāle. Tomēr tāpat kā viss Krievijā tas izrādījās ne bez kļūmēm un līkām līnijām.
Bet rašisms nav tikai krievu neofašisms. Svarīga loma tajā ir krievu fonam, unikālajam krievu skanējumam, krievu kultūras īpatnībām. Viņš saņēma tik milzīgu atbalstu no krieviem, spēlējot uz viņu nebeidzamajiem impēriskajiem noskaņojumiem, apelējot pie Krievijas pagātnes varenības, kuru viņš aicināja atjaunot. Krievijas Federācijas agresijas kari tiek attaisnoti ar "krievu zemju savākšanu".
"Krievu pasaule" nepārprotami mērķē uz citu impērisku projektu - Pax Romana un vienu no galvenajiem Krievijas vēsturiskajiem mītiem par Maskavu kā Trešo Romu. Krievijas pareizticīgo baznīcai ir svarīga loma rašisma ideoloģijas veicināšanā. It īpaši Ukrainā. Ļoti ietekmīgs ir arī komunistu mantojums. Nav brīnums, ka Staļins ne tikai Putinam, bet arī lielākajai daļai krievu ir visievērojamākā personība.
Kremlis izmanto padomju represīvo praksi, tostarp disidentu ieslodzīšanu, civiliedzīvotāju sodīšanu ar nāvi iebiedēšanas nolūkā, deportācijas un koncentrācijas nometnes. Bet ne tikai tas. Putinam un viņa sekotājiem PSRS ir pagātnes "apsolītā zeme", kurp viņi vēlas vest savu tautu. Jo Padomju Savienība ir Krievijas impērijas augstākais attīstības posms, tās lielākās varas periods, kuru vajadzētu atdzīvināt.
Tāpēc rašismā mums ir dīvains Romanovu impērijas mantojuma un boļševiku, kas to iznīcināja, sajaukums. Taču viņus visus vienoja tieksme pēc krievu diženuma un ticība tās mesiāniskajai lomai pasaulē. Pretrunas starp rašisma ideoloģijas sastāvdaļām, kas var nākt no vēsturiski pretējiem avotiem, tiek uztvertas kopumā, jo piekritēji neizmanto racionālu pieeju, bet tikai emocionālu.
Viņiem šī ideoloģija ir ticības objekts, reliģisko prakšu aizstājējs. Vēl viens svarīgs elements, ko rašisms ir aizguvis no komunisma/boļševisma, ir sociālais naids pret bagātajiem un veiksmīgajiem. Tieši tas viņus iedvesmo uz noziegumiem okupētajās teritorijās. Kurš tev ļāva tik labi dzīvot? - viņi kliedza Bučā, aplaupot, izvarojot un nogalinot vietējos ukraiņus ne tikai tāpēc, ka viņi ir ukraiņi, bet arī tāpēc, ka viņi ir veiksmīgāki.
"Jūsu lielais krievu sapnis," sacīja viens no Kremļa ienaidniekiem Džohars Dudajevs, "ir visus pārējos vilkt tur aiz rīkles sūdos. Tas ir rusisms." To mēs tagad saucam par rašismu. Šī ideoloģija nav tikai sāpīgs skatījums uz miljoniem cilvēku pasauli. Tas pārvērš pašreizējo karu pret Ukrainu genocīdā. Šī ir ideoloģija, kas mudina krievus šaut ne tikai uz ukraiņu karavīriem, bet arī civiliedzīvotājiem, lai iznīcinātu ne tikai mūsu militāros objektus, bet arī slimnīcas un dzemdību namus, muzejus un grāmatas.
Bet rašisms zaudē, jo tam nav nākotnes, jo tas ir pilnībā pagriezts pagātnē, cenšoties atgriezt vēsturi. Tas prasa milzīgas pūles, tas maksā lielus upurus tiem, kas to sasniegs, bet beigās tas beigsies ar pilnīgu Krievijas - valsts bez nākotnes sabrukumu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
