Iesaki rakstu: 
Visbriesmīgākie kari cilvēces vēsturē ir tie, kas notiek nevis par teritoriju, bet gan par idejām. To mērķis ir ne tikai iekarot svešas zemes, bet arī pārtaisīt kaimiņus un pasauli pēc saviem priekšstatiem. Ja kāds traucē šai idejai - tā jāiznīcina. Tādi bija 16. un 17. gadsimta reliģiskie kari. Tāds bija Otrais pasaules karš – divu totalitāro ideoloģiju – nacistu un komunistu – asiņaina sadursme.
Ukraina nokļuva konfrontācijas epicentrā, kuras dalībnieki vēlējās ne tikai sagrābt bagātus resursus, bet arī pārformatēt ukraiņus vai nu par āriešu kungu padevīgiem vergiem, vai par bezsakņu proletāriešiem, komunistiskās paradīzes cēlājiem. Pašreizējā kara brutalitāte ir saistīta arī ar to, ka krievu mērķis ir iekarot ne tikai Ukrainu, bet arī ukraiņus. Kremlim ir vajadzīgi ukraiņi kā Krievijas impērijas projekta, ko sauc par ,,Krievu pasauli”, cēlēji. Tieši ar šiem vārdiem krievi domā savu pasaules rekonstrukcijas vīziju.
Precīzāku pašreizējā Kremļa ideoloģijas definīciju sniedza publicisti, kas to nosauca par rašismu. Šis termins tikai iesakņojas politiskajās debatēs. Pati skaņa norāda uz tuvumu fašismam/nacismam. Patiešām, rašismam ir daudz kopīga ar šīm noziedzīgajām ideoloģijām - ticība savas tautas pārākumam un līdz ar to tiesībām lemt citu likteņus, uzsvērta antidemokrātija, līderības kults, varas kults, cilvēktiesību neievērošana un starptautiskās. likums, ticība starptautiskai sazvērestībai, aicinājums uz varonīgo pagātni, kuras godība ir jāatdzīvina.
Rašisma estētika ir pilna ar aizguvumiem no fašisma/nacisma. Rasisma estētika ir pilna ar aizguvumiem no fašisma/nacisma - no jaunākajiem Krievijas agresijas simboliem, piemēram, latīņu Z, līdz mītiņiem Lužņikos, ko labprāt filmētu Lenija Rīfenštāle. Tomēr tāpat kā viss Krievijā tas izrādījās ne bez kļūmēm un līkām līnijām.
Bet rašisms nav tikai krievu neofašisms. Svarīga loma tajā ir krievu fonam, unikālajam krievu skanējumam, krievu kultūras īpatnībām. Viņš saņēma tik milzīgu atbalstu no krieviem, spēlējot uz viņu nebeidzamajiem impēriskajiem noskaņojumiem, apelējot pie Krievijas pagātnes varenības, kuru viņš aicināja atjaunot. Krievijas Federācijas agresijas kari tiek attaisnoti ar "krievu zemju savākšanu".
"Krievu pasaule" nepārprotami mērķē uz citu impērisku projektu - Pax Romana un vienu no galvenajiem Krievijas vēsturiskajiem mītiem par Maskavu kā Trešo Romu. Krievijas pareizticīgo baznīcai ir svarīga loma rašisma ideoloģijas veicināšanā. It īpaši Ukrainā. Ļoti ietekmīgs ir arī komunistu mantojums. Nav brīnums, ka Staļins ne tikai Putinam, bet arī lielākajai daļai krievu ir visievērojamākā personība.
Kremlis izmanto padomju represīvo praksi, tostarp disidentu ieslodzīšanu, civiliedzīvotāju sodīšanu ar nāvi iebiedēšanas nolūkā, deportācijas un koncentrācijas nometnes. Bet ne tikai tas. Putinam un viņa sekotājiem PSRS ir pagātnes "apsolītā zeme", kurp viņi vēlas vest savu tautu. Jo Padomju Savienība ir Krievijas impērijas augstākais attīstības posms, tās lielākās varas periods, kuru vajadzētu atdzīvināt.
Tāpēc rašismā mums ir dīvains Romanovu impērijas mantojuma un boļševiku, kas to iznīcināja, sajaukums. Taču viņus visus vienoja tieksme pēc krievu diženuma un ticība tās mesiāniskajai lomai pasaulē. Pretrunas starp rašisma ideoloģijas sastāvdaļām, kas var nākt no vēsturiski pretējiem avotiem, tiek uztvertas kopumā, jo piekritēji neizmanto racionālu pieeju, bet tikai emocionālu.
Viņiem šī ideoloģija ir ticības objekts, reliģisko prakšu aizstājējs. Vēl viens svarīgs elements, ko rašisms ir aizguvis no komunisma/boļševisma, ir sociālais naids pret bagātajiem un veiksmīgajiem. Tieši tas viņus iedvesmo uz noziegumiem okupētajās teritorijās. Kurš tev ļāva tik labi dzīvot? - viņi kliedza Bučā, aplaupot, izvarojot un nogalinot vietējos ukraiņus ne tikai tāpēc, ka viņi ir ukraiņi, bet arī tāpēc, ka viņi ir veiksmīgāki.
"Jūsu lielais krievu sapnis," sacīja viens no Kremļa ienaidniekiem Džohars Dudajevs, "ir visus pārējos vilkt tur aiz rīkles sūdos. Tas ir rusisms." To mēs tagad saucam par rašismu. Šī ideoloģija nav tikai sāpīgs skatījums uz miljoniem cilvēku pasauli. Tas pārvērš pašreizējo karu pret Ukrainu genocīdā. Šī ir ideoloģija, kas mudina krievus šaut ne tikai uz ukraiņu karavīriem, bet arī civiliedzīvotājiem, lai iznīcinātu ne tikai mūsu militāros objektus, bet arī slimnīcas un dzemdību namus, muzejus un grāmatas.
Bet rašisms zaudē, jo tam nav nākotnes, jo tas ir pilnībā pagriezts pagātnē, cenšoties atgriezt vēsturi. Tas prasa milzīgas pūles, tas maksā lielus upurus tiem, kas to sasniegs, bet beigās tas beigsies ar pilnīgu Krievijas - valsts bez nākotnes sabrukumu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
