Iesaki rakstu: 
Dažādos laikos dažādi blēži Latvijā ir tikuši pie valsts mantas apsaimniekošanas, taču nekad neviens nav bijis tāds, kurš būtu slavens visā Eiropā ar dalību dažādās blēdībās un naudas atmazgāšanas shēmās. Rūdolfa Meroni darbība ir aprakstīta ne tikai medijos vismaz trīs valstīs un trīs valodās, bet pat grāmatās, tādās kā “The Oxford Handbook of Organized Crime” Edited by Letizia Paoli, Oxford University Press 2014, vai vāciski grāmatā, kas apraksta vienu no lielākajām krāpniecībām Šveicē, tā saukto Bēringa afēru, - “Der Borsenguru Aufstieg und fall des Dieter Behring”.
Publikācijas presē, kas apraksta Meroni darbību, ir neskaitāmas, un tieši šādam cilvēkam Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra toreiz Jāņa Maizīša vadībā nolēma uzticēt simtiem miljonu vērtu mantu. Nevis kādai no pasaules vadošajām auditorfirmām vai bankām, vai profesionāliem aktīvu pārvaldniekiem, nē, tieši šim cilvēkam – Rūdolfam Meroni.
Tas notiek laikā, kad Latvijā laba reputācija tiek prasīta faktiski jebkuram, kurš kandidē uz amatu publiskā pārvaldē arī tad, ja atbildība ne tuvu nav jāuzņemas par simtiem miljonu vērtu aktīvu pārvaldīšanu. Jānis Maizītis acīmredzami neuzskatīja, ka uz viņu attiektos jebkādi vispārpieņemti kritēriji, kā izvēlēties mantas pārvaldnieku. Nemaz nerunāsim par to, ka netika rīkots nekāds konkurss vai veikta vispār jelkāda procedūra, pat Meroni reputācija nebija šķērslis simtiem miljonu vērtos aktīvus uzticēt pārvaldīt tieši viņam.
Bieži daudzas noziedzīgas darbības Latvijā tiek izskaidrotas ar muļķību. Sak, mēs jau nezinājām, nebijām informēti, vienkārši tā sanāca. Meroni gadījumā šādi aizbildinājumi neder tāpēc, ka prokuratūrai ir daudzkārt un dažādos veidos gan norādīts, gan tapis zināms, kas ir Meroni. Gan vēl jo vairāk tāpēc, ka Jānis Maizītis, kurš tagad vada Satversmes aizsardzības biroju (SAB), turpina piesegt Meroni darbības, kā ir zināms no atklātībā nonākušajiem e-pastiem. Un izlūkošanas iestāde jau nu nekādā veidā nevarētu teikt, ka nav lietas kursā par to, kas ir viņu uzticības persona, kurai palīdz kārtot lietas ar Latvijas tiesām, dod padomus un apspriež darījumus.
Viens no „kliedzošākajiem” Meroni darbības starptautiskajiem novērtējumiem tieši sakarā ar mantu, kuru glabāt viņam uzticēja Latvijas Ģenerālprokuratūra, atrodams Anglijas augstās tiesas 2013. gada 29.aprīļa spriedumā (THE HIGH COURT OF JUSTICE QUEEN’S BENCH DIVISION COMMERCIAL COURT Neutral Citation Number 2013 EWHC 1105 (comm)).
Tiesnesis Kristofers Klarks spriedumā secina: “Man priekšā esošie pierādījumi norāda, ka Dr Meroni ir spēris soļus, lai pārdotu Stepanova kungam kontrolpaketi par [naudas summu], kas beigās sasniedza 30 miljonus eiro. Tie [pierādījumi] nodrošina, pēc mana novērtējuma, labi pamatojamu prasību, ka Dr Meroni ir centies atsavināt par acīmredzami viņam maksājamu atlīdzību līdzdalību komercsabiedrībās, kas struktūrā ir norādītas Kontrolpaketes diagrammā, vai tiesības kontrolēt šīs komercsabiedrības un īpaši Ventbunkeru.”
Runa te ir par kontrolpaketi uzņēmumā, kurš tajā pašā spriedumā ir novērtēts kā 285 miljonus vērts. Citiem vārdiem sakot – izmantojot savu Latvijas prokuratūras piešķirto stāvokli, Meroni ir bijis ar mieru pārdot kontroli pār 285 miljoniem, ja viņam samaksās 30 miljonus. Nav slikts darījums – samaksājiet man 30 un ņemiet 300.
Vēl labāk ir tas, ka, kā minētajā spriedumā norāda tiesnesis Kristofers Klarks, nav saprotams, kā un uz kāda pamata Meroni vispār varēja piedāvāt pārdošanai īpašumus, kas viņam nemaz nepieder, bet viņš ir tikai to glabātājs. Protams, kaut ko pārdot par tik lētu cenu var vienīgi tad, ja tas vispār nemaz nav tavs, taču ne par kādu laba saimnieka rūpību un gādību šeit pilnīgi noteikti nav runa.
Dažus gadus vēlāk, kā mēs zinām, Meroni izdosies līdzīgi pārdot Ventspils naftas akcijas – tāpat par būtiski pazeminātu cenu, saskaņojot vispirms darījumu ar Latvijas Ģenerālprokuratūru un SAB, tad krāpniecisku novērtējumu jau ar iepriekš zināmo pircēju.
Loģiski, ka Anglijas tiesa nospriež – šādam cilvēkam glabāt mantu uzticēt nevar. Taču Latvijas Ģenerālprokuratūra un SAB ne tikai tā nedomā, bet arī pēc Anglijas tiesas sprieduma turpina uzskatīt, ka Meroni ir daudz labāks mantas glabātājs par, piemēram, kādu no lielā četrinieka auditorfirmām vai bankām ar starptautisku reputāciju, bet vēl vairāk – panāk, ka Latvijā Anglijas tiesas spriedums tiek juridiski ignorēts un Meroni ne tikai turpina pārvaldīt viņam prokuratūras uzticēto mantu, bet arī turpina to iztirgot par pazeminātām cenām, pretī saņemot personīgu atlīdzību un, jādomā, daloties šajā nebūt ne mazajā atlīdzībā ar saviem noziedzīgās grupas biedriem.
Rudolfa Meroni reputāciju, protams, veido ne tikai parādīšanās “The Oxford Handbook of Organized Crime” un citās finanšu un starptautiskajai noziedzībai veltītās grāmatās, bet arī neskaitāmas preses publikācijas Eiropā. Dažām no tām ir virsraksti, kas Meroni reputāciju diemžēl sasaista ar Latviju un Latvijas finanšu sistēmu. Piemēram, vāciski rakstošais finanšu žurnāls CASH 30.06.2005. publicē rakstu ar virsrakstu “Melnais caurums Rīgā. Kā Bāzeles investori Dītera Bēringa finālspēlē pazaudēja trīsdesmit miljonus franku”. Raksts, kā jūs jau saprotat, ir veltīts Rūdolfa Meroni darbībām.
Es nevaru izskaidrot, kā Latvijas prokuratūras uzticības persona var būt cilvēks ar šādu reputāciju. Kāpēc Latvijas prokuratūra un SAB ne tikai tieši viņam uztic mantu daudzu simtu miljonu vērtībā, bet arī aktīvi iesaistās viņa darbību piesegšanā. Varbūt jūs to varat? Varbūt tam ir kāds likumīgs vai loģisks izskaidrojums? Ja jūs kaut vai teorētiski kaut ko tādu varat iedomāties, lūdzu, rakstiet komentāros.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
