Iesaki rakstu: 
Nesenais Re:Baltica raksts par Nacionālās apvienības biedru kontaktiem ar Ukrainas “galēji labējiem” jau ir pietiekami iztirzāts, bet es vēlētos nedaudz viest skaidrību par vienu no rakstā minētajiem “bubuļiem” – Intermarium. Domāju, ka jebkuram, kurš izlasīja rakstu, radās visai baiss priekšstats par šo iedomāto “Starpjūru konfederāciju” – pagājušā gadsimta 20. gadu ideju, par kuru īsti vairs neviens patiesībā nerunā, kad min vārdu “Intermarium”.
Kas ir šis baisais Intermarium? Trīs jūru iniciatīva, kas ierosināta 2015. gadā, lai veicinātu vienotību un konverģenci starp ES dalībvalstīm ar uzsvaru uz infrastruktūru, enerģētiku un digitālo savienojamību. Tā ir Ziemeļu-Dienvidu reģionālā dialoga veidošana. Un! Mēs jau šajā iniciatīvā piedalāmies kopā ar vēl 11 ES valstīm, kas ģeogrāfiski atrodas starp Adrijas, Baltijas un Melno jūru – Austriju, Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Rumāniju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju. Ukrainas prezidents ir paudis Ukrainas vēlmi pievienoties Trīs jūru iniciatīvai, kuras nākamais samits notiks Tallinā 2020. gadā.
Tā ir platforma reģionālās sadarbības stiprināšanai, un, kā zina visi, kas kaut vismazākajā mērā interesējas par Eiropas un ārlietu jautājumiem, reģionālisms ir tendence, kas kļūst arvien plašāk izplatīta, reģionālās sadarbības tiek veicinātas, nevis marginalizētas, apzinoties, ka ES intereses nekad nebūs viendabīgas. Arī ASV ir demonstrējusi ieinteresētību šajā iniciatīvā, ASV prezidentam piedaloties Trīs jūru samitā jau 2017.gadā, un ASV līdzdalība šajā iniciatīvā ir pozitīva un papildinoša ES īstenotajām politikām un atbalsta programmām. Arī Vācija ir paudusi savu atbalstu, kļūstot par partnervalsti.
Daudzām problēmām risinājumus ir vieglāk atrast Eiropas Savienības ietvaros. Tomēr ir arī jautājumi, kur noder reģionālā pieeja. Viena no pieejām ir Trīs jūru iniciatīva. Tā nav politiski motivēta iniciatīva, kas mēģina veidot jaunas robežlīnijas un šķelt Eiropu. Tieši pretēji – tā var ir platforma, kas var stiprināt ES kohēziju un izlīdzināt nevienlīdzīgos attīstības tempus Austrumu-Rietumu un Ziemeļu-Dienvidu virzienā.
Trīs jūru iniciatīvai ir potenciāls padarīt Baltijas valstis par “centra posmu” šajā reģionālajā blokā. Mums ir iespēja šajā formātā īstenot jēgpilnu un ES pamatvērtībās balstītu politiku. Mēģinājumi to pārvērst par bubuli naratīva vajadzībām nenāk ne par labu sabiedrības kopējās informētības uzlabošanai, ne arī piedien patiesi kvalitatīvai izmeklējošajai žurnālistikai, kas ierasti raksturīga Re:Baltica komandai.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
