Kas jāzina par “Juglas Mitsubishi” tehnisko stāvokli un Andra Kulberga politisko nākotni
Pietiek lasītājs10.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uzmanīgi izlasot vairāk nekā 70 komentārus zem mana teksta par drošas braukšanas cienītāju Andri Kulbergu, biju spiests atzīt, ka lielais vairums no tiem ir emociju izpausmes, kurām nav nekāda sakara ar apspriežamā ceļu satiksmes negadījuma patiesajiem apstākļiem. Tajā pašā laikā atsevišķi viedokļi mani pārsteidza ar savu piezemētību. Tie sniedza kaut kādu mierīgumu, kas lika aizdomāties – vai varbūt tā arī bija?
Piemēram, šis: „Whatup grupā/s klejoja šī Evo zinātāji un galīgi nebrīnījās, par šādām sekām, jo auto esot bijis "konstruktors" ... VIN numurs iemetināts šībi no cita auto, tālāk spriediet paši. ... P.s. aplūkojot šī auto info e.csdd, tehniskās apskates bija kā zobu sāpes...”
Cik šis pieņēmums atbilst realitātei, teksta beigās mums atbildēs pats Andris. Bet pirms tam varam sīkāk aplūkot dažas detaļas, kas bez Andra palīdzības sniedz atbildes uz daudz vairāk jautājumu, nekā var iedomāties.
KRĀSA. Skatoties uz automašīnas motora pārsegu (foto), uzreiz redzams špakteles slānis, turklāt ne īpaši vecs. Arī jāpievērš uzmanība tam, kā nolobījās krāsa tajā pašā pārsega vietā. Parasti, kad nolobās lieli krāsas gabali, tas liecina, ka detaļai pirms krāsošanas bija uzklāta špaktele. Ņemot vērā, ka šī automašīna Andrim pieder jau daudzus gadus, ir ļoti pamatoti pieņemt, ka pārsegs tika nokrāsots jau viņa īpašumā un ka šī automašīna jau vismaz vienu reizi pirms Juglas avārijas ir iekļuvusi frontālā sadursmē.
Interesanti ir arī tas, ka uz iespiestajām vadītāja durvīm ļoti labi redzams, ka zem sarkanās krāsas ir uzklāta melna krāsa un tikai zem tās ir metāls, no kura ir izgatavotas durvis (foto). Šis fakts ir interesants galvenokārt tāpēc, ka sarkanā krāsa tāpat kā uz pārsega atkal nolobījās lielos gabalos, kamēr melnā krāsa palika gandrīz pilnībā savā vietā. Tas viss liek domāt, ka vadītāja durvis visdrīzāk nav no šīs mašīnas un tās arī ir tikušas pārkrāsotas.
SĒDEKĻI. Neskatoties uz to, ka Andra Evo 6 auto sēdekļiem ir gandrīz identisks tonis tiem, kas nākuši no rūpnīcas, patiesībā šie sēdekļi nav oriģināli. Andra Evo 6 automašīnā bija sēdekļi no jaunākās paaudzes – Evo 7 (foto).
Acīmredzamais sēdekļu nomaiņas fakts ir svarīgs, jo sēdekļus no Evo 7 uz Andra mašīnu bez modifikācijām uzstādīt nav iespējams. Labākajā gadījumā ir nepieciešams pilnveidot skrējējus. Sliktākajā gadījumā skrējējus vajag metināt, kas ir pretrunā ar likumu, un, ja esi vienkāršs mirstīgais, tad ar metinātiem sēdekļa skrējējiem tehnisko apskati nekad mūžā nedabūsi.
GAISA SPILVENI. Oriģinālajā komplektācijā Andra automašīna ir aprīkota ar diviem drošības spilveniem (foto). Tajā pašā laikā fotogrāfijās no negadījuma vietas nostrādājuši spilveni nemaz nav redzami.
Nedaudz padziļināti papētot fotogrāfijas, var redzēt ka pasažiera drošības spilvens absolūti noteikti nenostrādāja, par ko liecina vesels spilvena plastmasas pārsegs (foto). Tas, neskatoties uz to, ka tāda spēka sadursmēs strādājošie pasažiera spilveni darbojas absolūti vienmēr.
Tāpat neatradu nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzama stūre un pēc kuras būtu iespējams noteikt, vai negadījuma laikā nostrādāja vadītāja drošības spilvens. Glābēji viennozīmīgi stūri nozāģēja, lai Andri dabūtu ārā no mašīnas. Taču fakts, ka nekur nevar atrast ne pašas stūres, ne plīsušā vadītāja drošības spilvena fotogrāfijas, liek domāt, ka vai nu automašīnai bija uzstādīta nelegāla rallija stūre bez spilvena, vai spilveni bija atslēgti/noņemti.
Ir vērts atzīmēt, ka rallija automašīnām, kuru vadīja Andris, gaisa spilveni faktiski vienmēr mistiski pazūd. Šīs mašīnas pastāvīgi tiek darbinātas ārkārtas apstākļos, un drošības sistēmu klātbūtne ievērojami sarežģī un palielina mašīnu remonta izmaksas. Tāpēc rallija automašīnas īpašnieka un rallija braucēja ar 20 gadu stāžu arguments "Goda vārds, nezināju, ka drošības spilveni ir atslēgti/noņemti!" šķiet ārkārtīgi neticams.
Nu, un ķirsītis uz tortes ir šīs nabagas miskastes apraksts, ko pirms kādiem diviem gadiem Instagramā sniedza pats Andris (foto): „Šis jau sen pie manis, tikai nesen aizlaists pensijā no sacensību trasēm un atgriezsts uz ielas braukšanu (emodži ar smieklu asarām).”
No visa iepriekš minētā varam viennozīmīgi secināt, ka Whatsapp grupu Evo zinātāju viedoklis par Andra satiksmei bīstamo konstruktoru un brīnumaino tehniskās apskates iziešanu ir patiess, jo tas atspoguļo acīmredzamus faktus. Ņemot vērā, ka šis komentārs izrādījās nenoliedzama patiesība, liekot pamatīgi apšaubīt policijas pieņemtā lēmuma objektivitāti, jājautā - cik liela ir iespējamība, ka patiess ir arī šis Pietiek lasītāja komentārs: „Viņš (A.Kulbergs) nevienam nav pateicis, ka pēc divām nedēļām pēc avārijas tika nomainīts inspektors un uzreiz pēc dažām dienām viņš jau bijis ka cietušais.”
Taču traģiskākais šajā stāstā jau nav tas, ka Andris dižojas ar to, kā brauc ar 285 km/h ātrumu, un ne tas, ka viņš publiski atzīstas, ka pa Latvijas ceļiem vadījis sarūsējušu sili, kuru pirms tam ilgus gadus pēc kārtas slepkavoja rallija trasēs.
Traģiskākais var būt tas, ka Saeimā tika ievēlēts daudzsološs nelietis, kuru prese dēvē par satiksmes ministra amata kandidātu un pret kuru, kā man šķiet, pareiziem cilvēkiem jau ir ložu necaurlaidīgs kompromāts. Ja tas nav scenārijs kārtējiem episkiem veiksmes stāstiem, tad es nezinu, kas ir.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
