Iesaki rakstu: 
Skolās māca, kā naudu pelnīt, augstskolās, kā to ekonomēt un radīt, bet kāpēc skolās nemāca, kā nauda pazūd vai tiek izņemta no aprites?
Ja nauda neizgaistu, tās drukāšanas monopoliem, kuri vairo tās apmērus aritmētiskā progresijā, ātri vien iestātos bankrots, jo nepieciešamība pēc jaunas naudas zustu.
Nauda tiek norakstīta (faktiski nozagta no aprites) ar mākslīgu problēmu un konfliktu radīšanu, kur pati problēma tiek gan radīta, gan risināta no viena un tā paša kabineta.
Baznīcas loma monopolistu plānos vienmēr ir bijusi būtiska, tomēr pēdējos gados baznīcas ietekme sāk sarukt. Monopolisti kā baznīcas likumisku aizvietotāju gatavo LGBT un izmanto šīs kustības sekotājus kā sabiedrības inficētājus.
Kāpēc tā domāju.
Nauda pēc tam, kad baņķieri ieguva tiesības to radīt pret parādzīmēm, vairojās aritmētiskā progresijā, faktiski naudas pasaulē ir tieši tik daudz, cik ir parādzīmju, - tik, cik patērētāji ir spējuši pierādīt bankām, ka spēs to atdot ar procentiem.
Banka, izsniedzot aizdevumu, nepaņem naudu no skapīša vai citu noguldījumiem, bet datorā ieraksta parādzīmes skaitli, ko pēc parāda atgriešanas nodzēš, vien iekasētie procenti kas arī ir jaunradītā nauda, paliek bankas rīcībā.
Naudas atmazgāšana - no naudas monopolistu skatu punkta.
Kā atmazgāt 100 eiro, zinās jebkurš, kam jāiesniedz VID deklarācija, kā 10 000 EUR, zinās, sākot no zemāka līmeņa uzņēmējiem, bet kā atmazgā 100 miljonus vai 100 miljardus? To var izdarīt vien tie, kam to ļauj darīt politiski.
Klasiskās naudas atmazgāšanas shēmas visbiežāk neizņem naudu no apgrozījuma, bet tieši otrādi, rada vēl vairāk fiktīvas apgrozījuma naudas, tātad rada problēmas naudas “drukāšanas” monopolistiem, tādēļ ka mazgātā nauda konkurē ar viņu naudu, jo apgrozījumā ir fiktīva (faktiski dublējās).
Naudas monopolistiem nav nepieciešamības kādam atskaitīties vai naudu mazgāt, viņiem nav problēmu “piedrukāt” jaunu naudu, viņu problēmas ir ievērojamākas - nodrošināt viņu naudas nemitīgu pieprasījumu un cīņu ar nosacītajiem konkurentiem - fiktīvās naudas aprites radītājiem, citiem vārdiem - naudas atmazgātajiem.
Te gan jāmin, ka monopolisti netērē savus resursus naudas konkurentu ķeršanā, viņi to uzdod kā politiska līmeņa pienākumu ierēdņiem par nodokļu maksātāju naudu. Līdzīgi rīkojas arī tabakas un spirta monopolisti, viņu tirgus tiek sargāts un uzturēts par nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Naudas dzēšana,
Ja nauda neizgaistu, tās drukāšanas monopoliem, kuri vairo tās apmērus aritmētiskā progresijā, ātri vien iestātos bankrots, jo nepieciešamība pēc jaunas naudas zustu. Bet te ir viena būtiska problēma, - naudas dzēšana bez mākslīgu problēmu radīšanas vai legālā veidā, bez legāliem vai nelegāliem upuriem nav iespējama. Nauda tiek norakstīta (faktiski dzēsta) ar problēmu un konfliktu radīšanu, kur tiek radīta un uzturēta gan pati problēma, gan tās risinājumi.
Te var minēt gan pandēmiju, kur iedzīvotāji ir spiesti bankrotēt, dzīvojot uz parāda, ko cēli izsniedz “humānie” naudas aizdevēji vien komplektā ar netīrajām adatām (vakcīnām), gan superīgus karus, kuri mākslīgi tiek radīti banāla mērķa dēļ – norakstīt līdzekļus -, kur visu iesaistīto pušu un procesu augšas tiek sponsorētas no vieniem un tiem pašiem aizdevējiem.
Jauno karu cēloņi pamatā aizsākas kabinetos, kur pēdējos laikos arvien retāk sēž kāds no tās tautas, par kuru šo kabinetu žurkas lemj, cita starpā kari vairumā gadījumu gan sākas, gan beidzas pie kabinetu galdiem, viss atkarīgs vien no šo figūru sponsoru vēlmēm, bet vismazāk atkarīgs no kara upuriem - karos iesaistītām tautām.
Vai LGBT likumiskā traktējumā ir līdzvērtīgs Baznīcai?
Vai Baznīca ir dalīta no valsts? Manuprāt, Baznīca vien finansiāli ir dalīta no valsts, un tas ir darīts apzināti. Šajā kontekstā jāmin, ka zem finansiāli neatkarīgā subjekta ar nosaukumu Baznīca var palīst ne tikai reliģiska rakstura organizācijas, bet tajā skaitā LGBT kustības, sātanisti, jebkāda legāla sekta un viss, ko vien mēs varam ietvert zem šī subjekta – Baznīcas - likumiskā definējuma.
Līdz ar to nav jābrīnās, ka ASV jau pirms 10 gadiem skolās līdzvērtīgi Baznīcas brošūrām un mācībām varēja izplatīt LGBT kustības “vērtības” un sātanistu brošūras. Lai to padarītu par likumīgu arī ES valstīs, vajag vien izdot tādas konvencijas kā Stambulas konvencija, kas “pareizi” iecērt akmenī (legalizē) juridisko definējumu traktējumus tā, ka tie der gana labi gan baznīcai, gan sātanam, gan LGBT kustības “varoņiem”.
Kam tas ir vajadzīgs?
Lai realizētu augstākminētos monopolistu plānus, kuru galvenais mērķis ir cīņa ar konkurentiem un viņu pieprasītā produkta (naudas) pieprasījuma uzturēšana, kas iespējama vien tad, ja viņu produkts no apgrozījuma tiek izņemts (faktiski nozagts) prātam netveramos apmēros, ir nepieciešamas tādas organizācijas, kas spēj aptvert un kontrolēt pūli it kā neatkarīgi no jau monopolistiem piederošām organizācijām – valstīm.
Kādreiz ar šo funkciju tīri veiksmīgi tika galā baznīca (pamatā Vatikāna virsvaldījumā), tomēr klasiskās baznīcas ietekme, pateicoties progresam, pēdējos 100 gados ir katastrofāli sarukusi, līdz ar to ir nepieciešamība meklēt citas sviras, kā radikalizēt mazticīgos pūļus, un te visai labi der LGBT kustība kā instruments, kas visai labi var inficēt pūli, pielietojot tās pašas metodes, ko pielieto reliģija.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
