Iesaki rakstu: 
Skolās māca, kā naudu pelnīt, augstskolās, kā to ekonomēt un radīt, bet kāpēc skolās nemāca, kā nauda pazūd vai tiek izņemta no aprites?
Ja nauda neizgaistu, tās drukāšanas monopoliem, kuri vairo tās apmērus aritmētiskā progresijā, ātri vien iestātos bankrots, jo nepieciešamība pēc jaunas naudas zustu.
Nauda tiek norakstīta (faktiski nozagta no aprites) ar mākslīgu problēmu un konfliktu radīšanu, kur pati problēma tiek gan radīta, gan risināta no viena un tā paša kabineta.
Baznīcas loma monopolistu plānos vienmēr ir bijusi būtiska, tomēr pēdējos gados baznīcas ietekme sāk sarukt. Monopolisti kā baznīcas likumisku aizvietotāju gatavo LGBT un izmanto šīs kustības sekotājus kā sabiedrības inficētājus.
Kāpēc tā domāju.
Nauda pēc tam, kad baņķieri ieguva tiesības to radīt pret parādzīmēm, vairojās aritmētiskā progresijā, faktiski naudas pasaulē ir tieši tik daudz, cik ir parādzīmju, - tik, cik patērētāji ir spējuši pierādīt bankām, ka spēs to atdot ar procentiem.
Banka, izsniedzot aizdevumu, nepaņem naudu no skapīša vai citu noguldījumiem, bet datorā ieraksta parādzīmes skaitli, ko pēc parāda atgriešanas nodzēš, vien iekasētie procenti kas arī ir jaunradītā nauda, paliek bankas rīcībā.
Naudas atmazgāšana - no naudas monopolistu skatu punkta.
Kā atmazgāt 100 eiro, zinās jebkurš, kam jāiesniedz VID deklarācija, kā 10 000 EUR, zinās, sākot no zemāka līmeņa uzņēmējiem, bet kā atmazgā 100 miljonus vai 100 miljardus? To var izdarīt vien tie, kam to ļauj darīt politiski.
Klasiskās naudas atmazgāšanas shēmas visbiežāk neizņem naudu no apgrozījuma, bet tieši otrādi, rada vēl vairāk fiktīvas apgrozījuma naudas, tātad rada problēmas naudas “drukāšanas” monopolistiem, tādēļ ka mazgātā nauda konkurē ar viņu naudu, jo apgrozījumā ir fiktīva (faktiski dublējās).
Naudas monopolistiem nav nepieciešamības kādam atskaitīties vai naudu mazgāt, viņiem nav problēmu “piedrukāt” jaunu naudu, viņu problēmas ir ievērojamākas - nodrošināt viņu naudas nemitīgu pieprasījumu un cīņu ar nosacītajiem konkurentiem - fiktīvās naudas aprites radītājiem, citiem vārdiem - naudas atmazgātajiem.
Te gan jāmin, ka monopolisti netērē savus resursus naudas konkurentu ķeršanā, viņi to uzdod kā politiska līmeņa pienākumu ierēdņiem par nodokļu maksātāju naudu. Līdzīgi rīkojas arī tabakas un spirta monopolisti, viņu tirgus tiek sargāts un uzturēts par nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Naudas dzēšana,
Ja nauda neizgaistu, tās drukāšanas monopoliem, kuri vairo tās apmērus aritmētiskā progresijā, ātri vien iestātos bankrots, jo nepieciešamība pēc jaunas naudas zustu. Bet te ir viena būtiska problēma, - naudas dzēšana bez mākslīgu problēmu radīšanas vai legālā veidā, bez legāliem vai nelegāliem upuriem nav iespējama. Nauda tiek norakstīta (faktiski dzēsta) ar problēmu un konfliktu radīšanu, kur tiek radīta un uzturēta gan pati problēma, gan tās risinājumi.
Te var minēt gan pandēmiju, kur iedzīvotāji ir spiesti bankrotēt, dzīvojot uz parāda, ko cēli izsniedz “humānie” naudas aizdevēji vien komplektā ar netīrajām adatām (vakcīnām), gan superīgus karus, kuri mākslīgi tiek radīti banāla mērķa dēļ – norakstīt līdzekļus -, kur visu iesaistīto pušu un procesu augšas tiek sponsorētas no vieniem un tiem pašiem aizdevējiem.
Jauno karu cēloņi pamatā aizsākas kabinetos, kur pēdējos laikos arvien retāk sēž kāds no tās tautas, par kuru šo kabinetu žurkas lemj, cita starpā kari vairumā gadījumu gan sākas, gan beidzas pie kabinetu galdiem, viss atkarīgs vien no šo figūru sponsoru vēlmēm, bet vismazāk atkarīgs no kara upuriem - karos iesaistītām tautām.
Vai LGBT likumiskā traktējumā ir līdzvērtīgs Baznīcai?
Vai Baznīca ir dalīta no valsts? Manuprāt, Baznīca vien finansiāli ir dalīta no valsts, un tas ir darīts apzināti. Šajā kontekstā jāmin, ka zem finansiāli neatkarīgā subjekta ar nosaukumu Baznīca var palīst ne tikai reliģiska rakstura organizācijas, bet tajā skaitā LGBT kustības, sātanisti, jebkāda legāla sekta un viss, ko vien mēs varam ietvert zem šī subjekta – Baznīcas - likumiskā definējuma.
Līdz ar to nav jābrīnās, ka ASV jau pirms 10 gadiem skolās līdzvērtīgi Baznīcas brošūrām un mācībām varēja izplatīt LGBT kustības “vērtības” un sātanistu brošūras. Lai to padarītu par likumīgu arī ES valstīs, vajag vien izdot tādas konvencijas kā Stambulas konvencija, kas “pareizi” iecērt akmenī (legalizē) juridisko definējumu traktējumus tā, ka tie der gana labi gan baznīcai, gan sātanam, gan LGBT kustības “varoņiem”.
Kam tas ir vajadzīgs?
Lai realizētu augstākminētos monopolistu plānus, kuru galvenais mērķis ir cīņa ar konkurentiem un viņu pieprasītā produkta (naudas) pieprasījuma uzturēšana, kas iespējama vien tad, ja viņu produkts no apgrozījuma tiek izņemts (faktiski nozagts) prātam netveramos apmēros, ir nepieciešamas tādas organizācijas, kas spēj aptvert un kontrolēt pūli it kā neatkarīgi no jau monopolistiem piederošām organizācijām – valstīm.
Kādreiz ar šo funkciju tīri veiksmīgi tika galā baznīca (pamatā Vatikāna virsvaldījumā), tomēr klasiskās baznīcas ietekme, pateicoties progresam, pēdējos 100 gados ir katastrofāli sarukusi, līdz ar to ir nepieciešamība meklēt citas sviras, kā radikalizēt mazticīgos pūļus, un te visai labi der LGBT kustība kā instruments, kas visai labi var inficēt pūli, pielietojot tās pašas metodes, ko pielieto reliģija.
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
