Kas mainīsies, ietverot normu par “lojalitāti” vienā no tiem likumiem, ko ikviens, ja vien rodas iespēja, cenšas apiet?
Oskars Bundža31.12.2023.
Komentāri (89)
Iesaki rakstu: 
21.decembrī Saeima 3.lasījumā atbalstīja grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, pievienojot 102. pantu “Lojalitātes pienākums”. Pēc attiecīgo grozījumu izsludināšanas likumā būs ietverta norma, ka ikvienam publiskas personas institūcijā nodarbinātajam ir pienākums “būt lojālam” Latvijas Republikai un tās Satversmei. Lojalitātes pienākuma neievērošana tiks uzskatīta par patstāvīgu pamatu, lai izbeigtu nodarbinātības attiecības ar jebkuru šādu darbinieku vai valsts dienesta attiecību ietvaros nodarbinātu personu, arī valsts civildienesta ierēdni.
Šī ieraksta autoram kā pilsoniski aktīvai personai ir plaša, ilggadīga sarakste ar pie visiem valsts varas atzariem piederošām institūcijām. Mēģināts aktualizēt dažādus problēmjautājumus, arī nepieciešamību novērst klaji redzamus likumu “robus”. Atbildes parakstījušie lielākoties ir izpildu varas atzaram piederošas augsta ranga amatpersonas. Gandrīz katrā no skaidrojumiem, lēmumiem vai cita veida dokumentiem vērojamas būtiskas atkāpes no Satversmes, kā arī tiesiskas valsts pamatprincipiem, vispārējiem tiesību principiem.
Latvija ir parlamentāra republika, kurā saskaņā ar Satversmes 59. pantu valdība ir atbildīga Saeimas priekšā. Šajā Satversmes normā ietverta gan parlamentārā kontrole, gan valdības politiskā atbildība parlamenta priekšā. Tomēr Latvijas sabiedrībā (dažādu iemeslu dēļ) nekad nav aktualizējusies diskusija par to, cik produktīvi Saeima veic parlamentāro kontroli.
Kas mainīsies, ietverot normu par “lojalitāti” vienā no tiem likumiem, ko ikviens, ja vien rodas iespēja, cenšas apiet? Nepārprotami, arī līdz šim Satversme, jo īpaši tās preambula, 1., 59. un 89. panta normas, kā arī konstitucionālās tiesas judikatūrā ietvertas atziņas noteikušas pienākumu ikvienai valsts amatpersonai būt lojālai Latvijas Republikai un ievērot demokrātiskā sabiedrībā atzītos vispārējos tiesību principus.
Tomēr realitātē gadās, ka politiskā vadība liedz pat Valsts kancelejas direktora vai ministrijas valsts sekretāra līmenī esošiem ierēdņiem būt lojāliem Satversmei, piemēram, liekot “pievērt acis” uz cilvēka pamattiesības acīmredzami ignorējošas kādas normas piemērošanu. Vai aktuālie grozījumi likumā nozīmē, ka ministri un citi politiķi turpmāk ļaus ierēdņiem strādāt produktīvāk, respektēt tiesiskumu?!
Valsts pārvaldē netrūkst jomu, kur ieviesies daudz sistēmkļūdu, jo reglamentējošo tiesību aktu izdevēji akcentējuši kādas ieražas, lobētāju intereses vai mirkļa atklāsmes, nevis tiesiskuma un lietderības apsvērumus. Šis ir būtisks iemesls, kāpēc ne likumdevēja, ne tiesu varas vai sabiedrības kopumā līmenī Latvijā nav konsolidējies, nostiprinājies priekšstats par ierēdņa profesijas saturu.
Proti, cik no mums ir tādi, kuri vēlas patiesi izprast un akceptēt, ka ierēdņa profesijas saturs ir pareizu, tātad saprātīgu, lietderīgu un tiesiski korektu lēmumu pieņemšana, kā arī spēja savu rīcību argumentēti pamatot ?
P.S. Cik "brīva", demokrātiska valsts ir Latvija, ja gadiem ilgi tamlīdzīgas pārdomas kļuvušas absolūts "tabu" ceturtajai varai - publiskajiem medijiem ?! Tur vispār nav politisku diskusiju...
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
