Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kas nogāja greizi

Jurģis Kavacs, mag.hist.
19.07.2022.
Komentāri (54)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizgājušā 20. gs. 90. gadi daudzu Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā manā, atmiņā palikuši ne tikai ar grandiozu ekonomisko krīzi (kura radās nevis vispasaules cionisma sazvērestības, kā daži proponē, bet gan sociālistiskās tirgus ekonomikas bankrota dēļ), bet vairāk ar eiforisku „vēstures beigu” sajūtu. Tik tiešām, vismaz man personīgi likās, ka līdz ar PSRS kā galvenās marksistiskās sociālisma ekonomikas stutes un atbalstītājas visā pasaulē iziršanu un savu vēsturisko kļūdu atzīšanu turpmāk pasaule varēs dzīvot mierā un saskaņā.

No totālas pelnu kaisīšanas uz savas nelaimīgās galvas mani attur tikai tas, ka tāds naivulis nebiju viens. Visa Rietumu civilizācija bija iekritusi tieši tādā pašā eiforijā. Sākot no cienījamiem politoloģijas speciālistiem kā Frensiss Fukujama un beidzot ar visu politisko establišmentu, kurš ieskatīja par vislabāko risinājumu sakoncentrēt visu bijušās PSRS kodolbruņojumu Krievijas Federācijas rokās, pārējo valstu robežu neskaramību nodrošinot ar „Budapeštas memorandu” un tamlīdzīgiem papīreļiem.

Lai kaut daļēji izprastu šīs parādības saknes, tomēr būs noderīgi atcerēties to situāciju un izjūtas, kas tajā laikā valdīja kā visā Rietumu pasaulē, tā arī pie mums, Baltijas telpā. Atcerēsimies vispārējo „gorbijmāniju”, kad visa pasaule patiesi priecājās par PSRS vadītāju, kas vairs neskatās uz Rietumiem caur tēmekli. Atcerēsimies arī visus vietējos manevrus, kad mēs visos iedomājamos veidos meklējām sev sabiedrotos gan Rietumu valstīs, gan mūsu pašu trimdā, gan arī visu citu PSRS republiku liberāli noskaņotajā sabiedrības daļā. Un, protams, pirmkārt, tieši Krievijas liberāli noskaņotajā sabiedrības daļā.

Kāpēc tieši Krievijas, ceru, nav jāpaskaidro, bet, ja kādam vēl nav skaidrs, tālāk nav jēgas lasīt. Un mēs atradām tur sev sabiedrotos, pirmām kārtām jau akadēmiķa Saharova personā. Un ne jau nejauši Rīgā ir Andreja Saharova iela, - tā ir veltījums visam trauksmainajam „perestroikas” laikam un visiem krievu liberālās inteliģences pārstāvjiem, kas ne merkantilu apsvērumu, bet savas ideoloģiskās pārliecības dēļ sniedza mums tik nepieciešamo atbalstu. Nevajadzētu to aizmirst.

Un tā nu sagadījās, ka tieši 90. gados Krievijā varas struktūrās liberālās inteliģences īpatsvars bija ievērojams. Tas iemidzināja, gan Rietumu, gan mūsu, gan pašu Krievijas liberāļu modrību. Radās ilūzija, ka nu briesmīgajam boļševistiskā totalitārisma sunim ir pārkāpts un gan jau astei arī tiks pāri, un, lūdzu, - „vēstures beigas” ir laimīgi atnākušas, atliek tikai draudzīgā pulciņā vēl savaldīt dažu Austrumu civēkēdājtipa valdnieciņu un pāris citu sīkumu.

Bet... Eiforijā tika šis tas piemirsts. Kaut vai tas, ka netika likvidēta un lustrēta VDK. Radās priekšstats, ka liberāli demokrātiskus uzskatus Krievijā atbalsta tautas vairākums, nu kaut vai tādā proporcijā kā pie mums Latvijā, bet dzīve parādīja, ka ir tomēr citādāk. Par visiem šiem procesiem var uzrakstīt simtiem disertāciju (esmu pārliecināts, ka tā arī notiks), bet, taupot savu un jūsu laiku, uzskaitīšu dažas epizodes, kas tajā brīdī, kad notika, nelikās nedz īpaši nozīmīgas, nedz arī bīstamas, bet atskatoties tikai tagad izgaismojas, ka tās ir bijuši mazi ķieģelīši atjaunotajā Krievijas totalitārisma un imperiālisma ēkā:

1) Himnas nomaiņa uz veco PSRS himnu ar kārtējo reizi piekoriģētiem vārdiem. Visi tikai paraustīja plecus, bet patiesībā tas jau bija milzīgs vēstījums tiem, kas „perestroikas” laikā biji nedaudz nodzīti malā un laizīja brūces.

2) Dzeržinska pieminekli Lubjankas laukumā, gan novāca, bet ļeņinekļi pa visu Krieviju stāv kā stāvējuši. Pa 30 gadiem viņi pat nav saņēmušies to nabaga Ļeņinu cilvēcīgi apbedīt. Toties jau bija mēģinājums Dzeržinski atkal nolikt atpakaļ vecajā vietā. Nebrīnīšos, ja nākoamjā reizē tas izdosies.

3) Nebeidzamie politiskie „šovi”, kas no vienas puses uzdod publikai „pareizo virzienu”, no otras puses zondē, ko publika grib redzēt un dzirdēt. Ilustrācijai pastāstīšu par vienu no tādiem, bet ļoti zīmīgu, it īpaši Ukrainas kara kontekstā.

Diskusija bija par Somu karu. Vienā barjeras pusē bija liberālā (mūsu) pozīcija, eksperts bija, ja nemaldos, Nikolajs Svanidze. Otrā pusē bija kāds „ģeržavņiku” pārstāvis. Moderators, manuprāt, bija tad vēl ne tik slavenais Solovjovs, kurš, lai gan centīgi tēloja neitralitāti, tomēr bija samanāms, ka vairāk simpatizē tai „ģeržavņiku” pozīcijai.

Neatstāstīšu te diskusijas gaitu, tik atgādināšu, ka „ģeržavņiks” centīgi mala veco dziesmu, ka viss darīts tikai un vienīgi nabaga Krievijas drošības dēļ, cik ļoti sliktie somi negribēja piekrist Krievijas neatvairāmajiem priekšlikumiem utt., utjpr., nu vienu vārdu sakot, visu to pašu, ko mēs šodien dzirdam attiecībā uz Ukrainu. Tikai toponīma Ukraina vieta tika lietots toponīms Somija. Vai otrādāk.

Bet interesantākais bija raidījuma beigās, un tas bija skatītāju balsojums, kurā skatītāji novērtēja abus ekspertus. Par liberālo Svanidzi balsoja kaut kur ap 20% skatītāju, par „ģeržavņiku” balsoja ap 80% skatītāju. Visi saprot, ka skatītāju balsojums nav autoritatīvs socioloģisks pētījums, bet tomēr zināms signāls tas ir. Un tas viss notika jau pirmās desmitgades vidū.

Šāda veida politšovi tika rīkoti par praktiski visiem tā saucamajiem strīdīgajiem vēsturiskajiem vai politiskajiem jautājumiem, sākot no Molotova-Ribentropa pakta un beidzot ar Kuriļu salām. Un gala beigās skatītāju vairākums allaž nostājās tajā pusē, ko mēdz dēvēt par Krieviju, kas pieceļas no tupēšanas uz ceļgaliem.

4) Un kur tad vēl desmitiem vai pat simtiem seriālu par drosmīgajiem „smeršistiem” un citiem Tēvijas kara varoņiem. Nē, ir pat kritiskas filmas, kuras jau minētie „ģeržavņiki” lamā par krievu tautas varoņdarba nomelnošanu. Bet daudzās, ak, cik daudzās, kaut kur tuvu pie beigām kā velniņš no tabakdozes parādās kāds godīgs un cilvēcīgs NKVD-ešņiks vai FSB-ešņiks, kas visus sliktos, vai tie būtu parasti fašisti vai pārdevušies miliči, noliek pie vietas, un viss atkal šokolādē.

5) Mūžīgā rūpe par „fašisma atdzimšanu” Baltijas telpā. Tai pašā laikā nesatraucoties par arvien jaunām Staļina piemiņas vietām pašā Krievijā.

Tātad kas tad īsti nogāja greizi?

IMHO (in my humble opinion) visa galvenā problēma ir tajā, ka gan mēs šeit uz vietas, gan visa demokrātiskā (kuru sarunu valodā sauc par Rietumu pasauli un kuru mūsdienu Krievijā sauc par „kolektīvajiem Rietumiem”) sabiedrība noticēja tam, ka Krievijā liberāli demokrātiski noskaņoti ir vismaz 60% iedzīvotāju un līdz ar to politiķu. Dzīvē izrādījās otrādi. Tādā vai citādā veidā „čekisti” (šī vārda visplašākajā nozīmē) iefiltrējās Jeļcina Krievijas varas struktūrās (Jeļcina cilvēciskās vājības tam lieti noderēja). Savu lomu šajā visnotaļ globālajā kļūdu karuselī droši vien spēlēja arī tas, kas krievi sevi padomju periodā pozicionēja kā ideoloģiskus internacionālistus (atceramies „Interfronti”), kam jelkāda nacionāla ideja sveša, pretstatā valsts mazo tautu kaitīgajam un visādi apkarojamajam nacionālismam.

Taču, noņemot liekulīgo padomju cenzūru un eifēmismus, uzpeldēja tāds lielkrievu nacionālisms, ka maz neliekas. Kopš Putina nozīmēšanas par Jeļcina varas pārņēmēju vairāk nekā 20 gadu laikā pakāpeniski tika nograuzti visi demokrātiskie pārkārtojumi, kas tika veikti 90. gados. Atjaunotais PSRS imperiālisms, kas tomēr ideoloģiski tika stutēts (kaut melīgi) uz kaut kādas internacionālisma bāzes, tika sakrustots ar Krievijas impērijas pareizticīgo „Trešās Romas” konceptu. Ar to vairs diskutēt nav iespējams.

Ar to mums tagad ir jādzīvo.

Arī pie mums Latvijā ir aptuveni 20% etnisko latviešu (nemaz nerunājot par cittautiešiem), kas vai nu dumības vai materiālas ieinteresētības dēļ apzināti vai neapzināti turpina pūst Kremļa stabulītē. Tā tas bija 1940. gadā, tā tas ir tagad un acīmredzot būs arī turpmāk. Turklāt viņi sevi nereti prezentē kā īstenie Latvijas patrioti un varbūt tam pat paši tic.

Arī ar to mums ir jādzīvo. Bet vajadzības gadījumā, kad Krievijas pasūtījums tiek izpildīts īpaši nekaunīgi, ir jāprot šiem tautiešiem iedot kārtīgi pa degunu. Lai neatkārtotos 1940. gads. Jo 20% tomēr ir mazāk nekā 80%.

Un visbeidzot. Kā mums dzīvot ar tiem krieviem, kas gan „perestroikas” laikā, gan tagad ir mūsu pusē. Visupirms kā lai aplēš cik viņu ir? Reālas socioloģijas taču nav! Piedāvāju šādu metodi. Tie, kas skatījās TV „Dozhdj”, kas klausījās radio „Eho Moskvi”, tie ir mūsējie.

Es personīgi viņus atbalstīju, atbalstu un atbalstīšu visos pieejamajos veidos. Jo ticu, ka vajadzības gadījumā arī viņi atbalstīs mūs kā pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā. Aicinu to darīt arī visus pārējos latviešus un Latvijas patriotus. Arī tajos gadījumos, ja kaut kādos jautājumos šo krievu viedoklis atšķiras no Nacionālās apvienības viedokļa (uzsveru, ka arī Nacionālajai apvienībai ir tiesības uz tieši tādu viedokli). Aicinu to darīt arī 20% noderīgo idiotu, jo arī viņi ir mani tautieši.

Bet savstarpējās attiecības risināsim demokrātiskās un godīgās vēlēšanās!

Novērtē šo rakstu:

65
37

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...