Kas notiek ar aizsardzības stiprināšanas plāniem Eiropas Savienībā? Viss ātri sākās un trīs nedēļu laikā ir jau beidzies
Guntars Vītols27.03.2025.
Komentāri (87)
Iesaki rakstu: 
Kas notiek ar aizsardzības stiprināšanas plāniem Eiropas Savienībā? Finansiālā perspektīva. Viss ātri sākās un ir jau beidzies. Trīs nedēļu laikā.
Marta sākumā Eiropas valdības (Eiropas komisijas) vadītāja Leijena prezentēja plānu līdz 2030. gadam investēt aizsardzībā 800 miljardus eiro. To nosauca par “Rearm Europe 2030”. 2030. gadu definēja tāpēc, ka tad krievi būšot gatavi iebrukt, bet Rearm nozīmēja konkrēti atbalstīt militāro industriju. Ieroču ražošanu.
Daudz vai maz tie 800 miljardi? Pašlaik ES valstis tērē aizsardzībai virs 300 miljardiem gadā. Tie 800 ir sadalāmi uz 4 gadiem, tātad gadā plus 200, kopā ES tad tērētu 500 miljardus. Salīdzinājumam - ASV gadā tērē aizsardzībai ap triljonu, divreiz vairāk jau tagad.
Lai šo pārapbruņošanās plānu pieņemtu, vajadzēja visu 27 ES valstu akceptu. Tāda nav un nebūs. Itālija un Spānija, kuras netērē pat NATO 2% minimumu, vispār iebilst “bruņošanai” kā tādai.
Ja nu jāstiprina “gatavība”, tad ietveram arī civilo jomu - infrastruktūru, enerģētisko drošību utml. Kazi, arī zaļo kursu. Tāpēc fokusētais ieroču plāns tagad nesauksies “rearm” (pārapbruņoties), bet “readiness” (gatavība) 2030. Nosaukums jau mainīts, bet plāns tāpat visticamāk netiks realizēts.
Itālija un Spānija ir tā sauktās “cūkvalstis” jeb PIGS (Portugal, Italy, Greece, Spain), kuras cūkojās Dižķibelē un draudēja ar saviem neatmaksājamiem parādiem sagraut eiro. Nācās tās piebarot ar sadrukātu naudu. Kuram ta patīk, ka viņus apsaukā, tāpēc tālāk cūkoties viņi neraujas.
Iebilst arī vienīgā ES kodolvalsts Francija - tas arī ir saprotams. Tur arī lieli valsts parādi, Makrona pabalstu samazināšanas plāni sen izgāzās, brīdinājumam pasvilināja mašīnas (nacionālā tradīcija), šobrīd strupceļš.
Un vispār – no kurienes nauda, tie 800 miljardi? Aizņēmumi. Bija doma, ka 150 aizņemsies pati Eiropas Savienība, no sērijas – lēti, un tad lēti aizdos arī dalībvalstīm. Pārējais arī jāaizņemas katrai dalībvalstij pašai ar nosacījumu, ka EK skatīsies caur pirkstiem uz Māstrihtas kritērijiem. Respektīvi ļaus pārsniegt finanšu disciplīnas rāmjus (budžeta 3% deficīta maksimumu).
Bet no tā jau mierinājums mazs. Parādi jau tāpat pieaugtu, reitingu aģentūras pazeminātu valstu kredītspējas novērtējumu, un arī esošā parādu nasta paliktu dārgāka. Latvija šādu scenāriju arī nevar atļauties.
Nu un tagad ko tad? Praktiskas lietas. Leijena šajās dienās iznāca ar nožēlojamu uzsaukumu iepirkt konservus 72 stundām.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
