Kas notiek ar valsts budžetu, ja krīt Siliņas valdība? Nekas liels
Gatis Eglītis28.09.2025.
Komentāri (18)
Iesaki rakstu: 
Kas notiek ar valsts budžetu, ja krīt E.Siliņas valdība? Nekas liels - likums par budžetu un finanšu vadību paredz trīs scenārijus.
1. Politiķi var līdz pat gada beigām pārveidot un pieņemt budžetu (atceros, vienreiz Saeimā budžetu pieņēma 18. decembrī). Eiropas Komisijai tikmēr nekas nav jāsūta (parasti ES dalībvalstis līdz 15. oktobrim nosūta EK izvērtēšanai savus budžeta projektus).
2. Ja neizdodas pieņemt budžetu līdz gada beigām, no 1. janvāra stājas vietā “tehniskais budžets”. Katru mēnesi izdevumiem tiek atvēlēts tik cik iepriekšējā gadā attiecīgajā mēnesī (mums tehniskie budžeti ir bijuši 2019. gada un 2023. gada sākumā, tieši pēc Saeimas vēlēšanām). Tikmēr politiķi turpina darbu pie “īstā” budžeta veidošanas.
3. Ja tiek pieņemts A.Ašeradena/B.Bānes sastādītais budžets, to var mainīt jebkurā laikā nākamgad ar budžeta grozījumiem (“atvērt budžetu”). Agrāk budžetu mēdza atvērt 1-2 reizes gadā, lai veiktu nopietnākas budžeta izmaiņas, ja ekonomiskie apstākļi strauji mainās (piemēram, krīt budžeta ieņēmumi).
Interesanti, ka vakardienas Vienotības kongresā Valdis Dombrovskis sev neraksturīgā tiešumā brīdināja savu partiju, ka, tik ilgstoši dzīvojot virs savām budžeta iespējām un strauji akumulējot valsts parādu (kā tas tagad notiek), varam nonākt turpat, kur 2008.-2009.gadā (lielā krīze).
Arī Latvijas Banka šonedēļ neklusēja - redz lielus riskus, ka A.Ašeradens visu budžeta/finanšu problēmu risināšanu (valsts parāda pārfinansēšana, RailBaltica, veselība, utt.) atlicis uz 2027.gadu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
