Kas notiek frontē, mani neinteresē, es tik turpināšu veco dziesmu par drīzo uzvaru
Mārtiņš Staķis04.11.2024.
Komentāri (95)
Iesaki rakstu: 
Ukraiņi ir gatavi uzvarēt, kamēr rietumvalstis no uzvaras baidās. Apmeklējot Kijivu oktobra nogalē kopā ar Eiropas Parlamenta delegāciju un tiekoties ar Ukrainas amatpersonām, aizsardzības industrijas pārstāvjiem, veterāniem, nevalstiskā sektora cilvēkiem, redzu, ka Ukrainā diemžēl pieaug vilšanās par rietumvalstu rīcību. Palielinājies arī nogurums, bet ukraiņu tauta turpina pašaizliedzīgo cīņu par uzvaru.
Tuvojas pilna apmēra iebrukuma trešā gadadiena. Kara sekas Ukrainā ir redzamas un jūtamas visur. Agresora taktika ir katru dienu kāpināt necilvēcības un terora līmeni. Ja citās valstīs pirmo sniegu sagaidām ar siltām domām par Ziemassvētkiem, tad Ukrainas civiliedzīvotāji to gaida ar nemieru un satraukuma, jo šī ziema būs īpaši smaga, salta un trauksmaina.
Ukraina – kara plosīta, bet nesalaužama
Karš turpina atstāt brūces, kuras ukraiņi dziedēs vēl desmitgadēm. Ir sabombardētas elektrības apgādes un energosistēmas. Cilvēki nekad nepieradīs pie nakts sirēnām, aukstuma un iztukšotām pilsētām. Eiropas Savienībai jāgatavojas uzņemt jaunus bēgļus no Ukrainas.
Mīnēta, līdz ar to dzīvošanai un lauksaimniecībai nepieejama, ir 139 000 km² plaša teritorija – tās ir divas Latvijas. No tā Ukraina zaudē 11 miljardus eiro gadā. Ukrainā milzīgs skaits nereģistrētu ieroču, kas atrodas frontē. Varasiestādes daudz strādā, lai ieroči neizkļūtu no kara zonas. Vienlaikus to nevarēs novērst pilnībā un tas radīs problēmas visai Eiropai.
Ja pirms pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainā bija 500 000 veterānu, tad pašlaik jau ir miljons. Liela daļa ir invalīdi un arī cīnās ar kara atstātajām psiholoģiskajām sekām. Tas rada arī milzīgas sociālās problēmas. Veterāniem nepieciešams atbalsts – šeit var iesaistīties gan Latvija, gan citas valstis.
Reģistrēti jau 140 000 kara noziegumu, vidēji 700 nedēļā. Ukraina ir ļoti efektīva kara noziegumu konstatēšanā un izmeklēšanā. Tā zina okupantu zvērības pastrādājušās armijas vienības līdz par karavīra līmenim. Jaucot pierādījumus, krievi sākuši sūtīt raķetes uz tām pašām koordinātām pāris stundas pēc uzbrukuma – lai nogalinātu arī izmeklētājus un glābējus.
Rietumi – bailēs no uzvaras
Neviens negrib mieru vairāk nekā paši ukraiņi. Vienlaikus viņi labi apzinās, ka mieru var panākt tikai ar militāriem līdzekļiem, nevis padošanos. Uz spēles ir pasaule, kādu to pazīstam. Šis sen nav "Krievijas-Ukrainas karš", tam ir globāls mērogs – okupantu armiju atbalsta vai karā atklāti iesaistās Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Irāna un citi. Ukraiņi aicina Rietumus vienoti nostāties pret diktatoriem, kas ir izveidojuši šo ļaunuma asi pret pasaules kārtību.
Diemžēl neizpratne un vilšanās dzirdama par rietumvalstu rīcību, neļaujot Ukrainai izmantot tālās darbības raķetes pret militāriem mērķiem Krievijā. Ja tevi apšauda ar bultām, tad ir nevis jāmeklē patvērums, bet jālikvidē strēlnieks – tā ir elementāra militārā loģika. Viss, ko lūdz Ukraina: ļaujiet mums ar Krieviju karot uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Un mēs uzvarēsim.
Pašlaik izšķiežam laiku – šķiet, ka Ukrainā pulkstenis tikšķ divreiz ātrāk nekā Eiropas Savienībā un ASV. Apmēram puse solīto ieroču vēl nav piegādāti un daži kavējas pat gadu. Tikmēr Ukraina ir investējusi miljardus savā militārajā industrijā, un ir gatava būtiski kāpināt ražošanas jaudas. Ja kavējamies ar ieroču piegādēm, tad Eiropas Savienībai jāfinansē Ukrainas militārā industrija, lai valsts vairāk ieroču ražotu pati.
Jaunos pasaules kārtības noteikumus rakstīs šī kara uzvarētājs. Ja uzvarēs Krievija, tad arī turpmāk lielas kodolvalstis varēs nesodīti okupēt savus kaimiņus kamēr pārējie uz to bezpalīdzīgi noskatīsies. Ja uzvarēs Ukraina, tad uzvarēs arī starptautiskās tiesības un likumi, kas Latvijai ir tik svarīgi. Ekonomiski un militāri rietumvalstis ir spēcīgākas. Tāpēc Eiropas Savienībai ir nepieciešama skaidra uzvaras stratēģija, nevis pasīva noskatīšanās. Rietumi nedrīkst nobīties no šīs uzvaras, kas ir sasniedzama.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
